Vai kāds kādu moka?
Nē, tā ir tikai Dieva roka...
Brute: Salds ir vīns, kas sestdienā dzerts
Noslēpums sarkans
Noslēpums tverts
Rītausmas Planēta |
|
Gentle: Savāda gaisma no Tava loga
Vai kāds kādu moka? Nē, tā ir tikai Dieva roka... Brute: Salds ir vīns, kas sestdienā dzerts Noslēpums sarkans Noslēpums tverts
1 Comment
Gentle: Saldi, saldi, klusi, klusi
Tavās rokās saldi dusi Sauli maigi apklājusi... Brute: Mēness šūpuļdziesmu dzied Tikai Tev Varbūt pašam sev? Gentle: Dod laimīti, Tu Dieviņi,
Dzīvi skaisti nodzīvot, Mīlestību dāvājot. Brute: Tavās rokās rožukronis - Skaita manus grēka darbus. Kā Eņģelis Tavus soļus... Gentle: Putni lido brīvi
Kalnos Bieza bize Brute: Rītausma klusē Sarkans paklājs Mandarīns Gentle: Sveču gaismā lūdzos Dievu
Ievas ziedu Saglabāt Brute: Tavas rožukroņa acis Glāsta Dievs Šūpulī Lighthunt
2011.11.20 Oh, here I am beyond salvation In the land of silent cries I give in to this vast confusion They’ll love me today They’ll rape me tonight I fade away Joining the wolves in their hunt of light /Amethyst/ 1. Pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā. Kāda rudmataina sieviete zilās drānās ienāca krēslas apņemtajā istabā. Telpa nebija liela. Caur logu blāvi iespīdēja mēnessgaisma, apgaismodama kaut ko, kas līdzinājās gultai. Viņa piegāja tam klāt, noglāstīja aprises un apsēdās līdzās. Istabā bija tukšs. Varēja dzirdēt kā nemainīgā ātrumā iet pulkstenis, nekļūdīgi un, tieši skaitīdams sekundes, kā, cirzdams nost galvu katram nodzīvotajam mirklim. Viņa skatījās uz telpu ar lielu nostalģiju. Sieviete jutās nogurusi, it kā visu mūžu būtu smagi strādājusi, lai gan dzīvoja kā lakstīgala zelta būrī. Ilgu pilnām acīm, lūkojoties nesaprotamajā priekšmetā, viņa iesāka savu stāstu: „Reiz dzīvoja meitene Dana. Viņu mīlēja ikviens, no viņai bija skaidra un gaiša sirds. Tie, kas viņu vēl nepazina, spēja sajust meitenes starojumu, kad viņa pagāja garām. Meitene bija vienkārša, tāpēc nekad uzreiz nevarēja viņu pamanīt. Dana priecājās, kad spēja iepriecināt kādu, it īpaši, ja tas bija viņas Sirdsdraugs Ametists, kas bija meitenes lielākais iedvesmotājs. Ametists bija burvju mākslinieks. Viņš nebija no tiem, kas jauca kārtis un rādīja lētus trikus. Ametists prata dzirdēt balsis vējā un radīt dažādas vīzijas. Kā jau katrs cilvēks, abi jaunieši nebija perfekti. Katram bija savas aizraušanās un raksturs. Piemēram, Ametists nespēja aiziet gulēt, ja viņa dzīvojamā telpa nebija ideālā kārtībā. Viņš necieta paviršību, un to arī pieprasīja no citiem. Puisim patika dziļums, un viņš nereti pievērsa uzmanību katram sīkumam, kas spēja radīt jaunu nozīmi, skaistumu un ievest neparastajā pasaulē. Savukārt Dana savā vienkāršībā vairāk pievērsās laicīgākām lietām, lai gan viņa ļoti ticēja mistikai un pati mēdza būt daļa no tās. Meitene aizrāvās ar rokdarbiem un stāstu rakstīšanu, taču līdz ko kādam bija skumji vai slikti, meitene neprata pateikt neko dziļu un dziedinošu, viņa vienkārši bija klāt, apskāva cietēju un sirsnīgi glāstīja viņa galvu un muguru. Neskatoties uz to, ka Sirdsdraugu bija tik atšķirīgi un mēdza arī strīdēties, viņi bija liels balsts viens otram. Esmu tikai rēgs, kas palicis no sievietes dievmātes, kuram tika ticēts. Viņa nesa gaismu, maigumu un siltumu. Tagad viņa ir slima. „Esmu bijis ar Tevi visu mūžu, atnāca viena sieviete, un man Tevi atņēma vienā acumirklī,” kāds teica. Tuvojās negaiss. Sacēlās liels vējš, kurš gluži kā graudus kaisīja smiltis istabā pa dzīvokļa logu. Sinna atvēra logu plašāk, aizdedza cigareti un apsēdās uz palodzes. Blakus kūpēja smaržīga kafija ar pienu. Ilgi vairs nebija jāgaida. Parādījās pirmās vēsās lietus lāses. Sinna tīksmē izstiepa savu roku pretī veldzējošajam nektāram. Viņai uzreiz sagribējās atvērt muti un ar mēli nogaršot katru no tām. Lietus bungu skaņas pavadīja melanholiskas dziesmas par klusumu. Lietus kļuva spēcīgāks. Drīz vien kļuva sadzirdams arī pērkons. Krāšņās zibens šautras šķēla melleņu krāsas debesis, radot apokaliptisku noskaņu. Sinna vēlējās iegrimt lietū, iesūkt to sevī un aizmirst, kurā diena un datums šodien ir, cik daudz putnu šodien ir ielidojuši viņas dzīvoklī un tikpat ātri izlidojuši ārā, par to, cik noputējusi un aizmirsta stāv rakstāmmašīna uz viņas galda. Galu galā – kam tas viss ir vajadzīgs?
„Cik muļķīga sajūta šīs iedvesmas zudums” – viņa nodomāja. Tas darīja Sinnu vai traku. Šo sajūtu viņa salīdzināja ar muļķīgo pusmūža krīzi. Sajūtām taču vajadzētu būt līdzīgām. Vismaz viņai tā likās. Sinna aizvēra acis un ļāvās lietum. Viņas cigarete nodzisa un samirka. Sinnu sajūsmināja mājas ķiršu tabaka tāpēc, ka tā nesa daudz nostaļģisku atmiņu. „Interesanti, cik pasaule kļūst citādāka lietus laikā” – viņa nodomāja. „Cilvēki skrien, izzūd un paslēpjas savās čaulās, bet visus sajūsmina lietus pēc tik svelmainas un nāvējoši karstas dienas pilsētā...” Sinna iedomājās, ka tāds pats negaiss notiek cilvēku dzīslās un smadzenēs, kad tie iemīlas vai vienkārši jūt iedvesmu. Ak, kā viņa ilgojās pēc šīs patīkamās sajūtas, kad ilgi rakstot, attopies, ka jau ir rīts, un līdzās stāv prāva aprakstītu papīru kaudze. Sinna Aizslēdza savu dzīvokli, un basām kājām devās laukā, atstājot logu vaļā un ļaujot vējam ievest kārtību viņas mājokli. No sākuma likās, ka ir auksti, un viņas ķermenis noklājās ar zossādu, bet tad kļuva tik silti, ka viņa vairs nedrebēja. Ūdens gluži kā neapturama upe tecēja pa asfaltu un sita putas. Sinna devās uz tilta pusi. Viņai nebija noteikta mērķa, ja nu tikai piespiest savu Mūzu atgriezties un atsākt savu dievišķo darbu. Sinna devās pie upes, kur vēlējās izpeldēties. Viņa jau tuvojās krastam, kad pamanīja ūdenī kādu stāvu, kurš peldējās. Nevēlēdamās puisi traucēt, viņa sāka iet gar krastu, domādama, cik patīkami apzināties, ka kāds ir sajūsmā par peldi lietainā laikā. Šādas lietas viņai vienmēr likušās neparastas. Mazo lietu būtība ienes jaunu elpu. Puisis pamāja. Nevēlēdamās peldēties ar nepazīstamu cilvēku, viņa izlikās, ka neredz, bet tajā pašā laikā Sinna vēlējās šo mirkli dalīt ar kādu, bet varbūt ne tik svešu cilvēku. Puisis peldējās drēbēs, varētu arī pievienoties. Lietus šņākšana aizpildīja visas skaņas šajā ielā un pilsētā. Sinna iebrida ūdenī: „Patīk vientuļas pastaigas?” Viņa jautāja, sajusdama, cik viegli ūdens apņem viņas ķermeni. „Meklēju iedvesmas avotu”, atbildēja puisis. Kādu brīdi Sinnai ienāca prātā, ka tā varētu būt nāra vai kāda cita ūdens būtne, nevis cilvēks. Bet tā laikam notiek tikai viņas „mākoņos”. Bet reizēm tikai šī pasaule ir īsta. Īsta ir tikai tad, kad ir, ar ko to dalīt. Turpinājums sekos. Kad Tev ir skumji,
Ievas ceļ ziedus pretī saulei, Manā sirdī auļo bifeļu bars Un samīda rudzus. Kad Tu raudi, Kaut kur salūzt varavīksne, Kāds putnēns izkrīt no ligzdas Kā sērīga komēta. Es saucu pūces, Kad jūtu, kad esmu tālu No Tavas sirds kambariem, No Taviem izsalkušajiem zvēriem Esmu iztukšota. Un es neticu, Ka Tu tad piekāpies, jo man sāp, Tu vari piekāpties tikai tad, Ja sāp Tev Tu vari izmest olu čaumalas pa logu Kā pus birstošu egli pēc jaunā gada Tu vari izmest manas mantas pa logu Lai tās krīt kā vardes no debesīm. Tu vari, Tu nešaubies, ka vari, Bet Tu nekad nevarēsi izslaucīt mani no sevis Tevī. Dekadences ugunīs slāpst,
Mēness par tevi smejas. Atslēgām nerātni žvadzot, Notiek mauku erotiskās dejas. Ko slēpies dārzā tik klusi Un apmierini sevi kā mūks? Vai nu dodies uz citu pusi Vai nāc, kur jauki tev būs. Jaunavas pavērs kājas, Sarkdamas rotaļas sāks. Starp gurniem to lūpas ir sājas, Salds nektārs tur tecēt vēl sāks. Mēness aizgriezīs vaigu, Modīsies ķeceris melns, Tas izdrāzīs meiteni kailu Un ķersies pie tevis kā velns. Orģijas uzzied kā puķes, Jaunavas - nezāles dārzā Ķiķina aiz stūra kā muļķes, Netīras spermas massā. Ķeceris aplaizīs līķi, Čīkstēs un ļodzīsies galds, Kā lietutiņš nolīs tik sīki Pār cūku lietutiņš balts. Visklusākā jūra pasaulē
Stāv tik rāma tev mutē. Ne no tās smelt, ne nodzerties, Krasti kā zobi to stutē. Es iebrienu kaila tās ūdeņos. Ne vilnītis nenodreb vairs. Tā laikam aizskrējusi bēgumos, Vai vētras neplosīsies vairs? Es sērīgi uzmetu drēbes Un dodos no jūras prom. Vai jelkad tā šalkos kā agrāk? Vai kādreiz būs tai ko dot? Es atguļos aukstajās smiltīs, Pat tagad tās mani māna. Es sabrūku smiltīs un raudu, Bet jūra tik rāma, tik rāma... |
Uzmanību:
Šeit tiek apkopoti mani senie un ne tik senie dvēseles un pirkstu darbi. Archives
December 2018
Categorijas |