8.11.2010
1. nodaļa
Lūcija skrēja caur mežu, cik ātri vien varēja. Asie egļu zari pinās ap viņas mazo ķermeni un ķērās ap meitenes drēbēm.
-Te kaut kur jābūt izejai.-
Viņa prātoja. Lūcija vēlējās paskatīties, vai sekotāji nav pārāk tuvu, taču neuzdrošinājās; viņa baidījās, ka tie varētu būt tepat aiz muguras. Meitene smagi un skaļi elsoja.
-Kaut kur pavisam tuvu.-
Teica viņas intuīcija. Lūcijai nekas cits neatlika, kā tikai paļauties uz to. Un tā patiešām bija. Viņa nonāca pie milzīgas klints, uz kuras vareni slējās mazā baznīca. Lūcijai nebija daudz laika pārdomām, viņa nolēma patverties baznīcā. Lūcija nezināja, vai tur kāds atrodas. Šī bija ļoti nomaļa vieta. Izskatījās, ka šeit cilvēki nav dzīvojuši vismaz gadsimtu. Klints bija vienīgā iespēja. Lūcija apskatījās, vai tuvumā nav sekotāju un sāka kāpt augšup.
Ceļš bija nogurdinošs un ilgs. Lūcijai vajadzēja daudz spēka un uzmanības, lai nepakristu un nenokristu zemē. Meitenei likās, ka viņa nekad neaizsniegs virsotni, ka vienmuļā un kailā klinšu ainava nekad nebeigsies. Lūcija palūkojās lejā. Kaut kur biezoknī atpalika aklie sekotāji. Šī baznīca bija viņas pēdējā cerība. Viņa nolēma mazliet atvilkt elpu.
-Cik te ir svaigs gaiss!-
Viņa nodomāja un dziļi ieelpoja. Patiešām, šeit pūta maigs un patīkams vējš, atnesdams līdzi egļu meža smaržu. Lūcija palūkojās debesīs. Tās bija skaidras un gaišas, bez neviena mākoņa.
1. nodaļa
Lūcija skrēja caur mežu, cik ātri vien varēja. Asie egļu zari pinās ap viņas mazo ķermeni un ķērās ap meitenes drēbēm.
-Te kaut kur jābūt izejai.-
Viņa prātoja. Lūcija vēlējās paskatīties, vai sekotāji nav pārāk tuvu, taču neuzdrošinājās; viņa baidījās, ka tie varētu būt tepat aiz muguras. Meitene smagi un skaļi elsoja.
-Kaut kur pavisam tuvu.-
Teica viņas intuīcija. Lūcijai nekas cits neatlika, kā tikai paļauties uz to. Un tā patiešām bija. Viņa nonāca pie milzīgas klints, uz kuras vareni slējās mazā baznīca. Lūcijai nebija daudz laika pārdomām, viņa nolēma patverties baznīcā. Lūcija nezināja, vai tur kāds atrodas. Šī bija ļoti nomaļa vieta. Izskatījās, ka šeit cilvēki nav dzīvojuši vismaz gadsimtu. Klints bija vienīgā iespēja. Lūcija apskatījās, vai tuvumā nav sekotāju un sāka kāpt augšup.
Ceļš bija nogurdinošs un ilgs. Lūcijai vajadzēja daudz spēka un uzmanības, lai nepakristu un nenokristu zemē. Meitenei likās, ka viņa nekad neaizsniegs virsotni, ka vienmuļā un kailā klinšu ainava nekad nebeigsies. Lūcija palūkojās lejā. Kaut kur biezoknī atpalika aklie sekotāji. Šī baznīca bija viņas pēdējā cerība. Viņa nolēma mazliet atvilkt elpu.
-Cik te ir svaigs gaiss!-
Viņa nodomāja un dziļi ieelpoja. Patiešām, šeit pūta maigs un patīkams vējš, atnesdams līdzi egļu meža smaržu. Lūcija palūkojās debesīs. Tās bija skaidras un gaišas, bez neviena mākoņa.