1.2010
Miniatūra
Bija nakts. Kro vēroja kā pār ciematu valda nakts. Viņš sēdēja pie Tōrī staba, kur bija attēlota Noesia maska, un darināja Šarnu, kas bija smalka rota, ko dāvina sievietei, kad viņu bildina. Pie Kro pienāca Pae:„Šonakt ugunskuri raksta zīmes.”
„Zīmes pieder dieviem. Man liekas, es tās nekad nespēšu pārtulkot,” atbildēja Kro. Pae apsēdās līdzās.
„Es tev atnesu aitas pienu.” Viņa pasniedza māla trauku. Kro to satvēra un izdzēra tukšu nekavējoties.
„Paldies, Pae. Tas mani uzmundrināja. Es vēlos pabeigt Šarnu jau šonakt.”
„Vai tu mīli Noesia?” Pae vēlējās zināt.
„Tas ir ciemata Dievs, tu zini, ka jā,” viņš atbildēja.
„Un ja Tas iemiesotos kādā no sievietēm, vai tu viņu precētu?”
Kro pasmaidīja: „Man liekas, ka Zāra ir tā sieviete.”
„Bet vai viņa nes tev pienu, kad jūties izslāpis?” Pae jautāja.
„Viņa nes manu bērnu,” atbildēja Kro un sajutās noguris. Pae viņu vēroja. Drīz gurdums apņēma Kro locekļus, un viņš centās aizrāpot līdz tuvējam ugunskuram. Viss griezās, un viņš nesaprata, kādēļ. Pēkšņas sāpes iedūrās viņa vēderā un galvā. Kro kļuva grūti elpot. Rāpodams Kro pazaudēja Šarnu, savainoja ķermeni ar izbērtajiem akmeņiem, tad skaļi iegārdzās un aizvēra savas acis. Pār viņu pārlaidās Svētais Makšī putns.
No rīta Pae gāja dabūt aitas pienu un atrada mirušo Kro. „Noesia…” viņa izdvesa.
Pēc laiciņa pie Kro mirušā ķermeņa stāvēja daudz ļaužu. Kaut kur pie Tōrī sēdēja Zāra un rokās aijāja Šarnu.
„Noesia izvēlējās viņu,” nopūtās Lāmra.
„Noesia ir taisnīgs, Viņš vienmēr paņem vājāko,” atbildēja Kramšī- ciemata gudrais.
„Vakar Kro teica, ka neprot lasīt zīmes,” raudot teica Pae. „Tad es iedevu pienu un ātri devos prom. Ugunskuri man kaut ko teica, bet es nelasīju. Steidzos.”
„Es reiz redzēju, kā Pālī runājas ar tukšu gaisu. No rīta viņš bija miris!” iesaucās Mrāma.
„Nekad nevar zināt, kas Dievam ir un nav pa prātam. Reizēm mūsu dāvanas nav tas, ko viņi vēlas. Nedrīkst apšaubīt, ka dievu nav vai tie nekad nenokāpj uz zemi. Jāprot tikai klausīties,” atbildēja Kramšī.
„Noesia!” Visi dievbijīgi novilka. Tā skanēja kā lūgšana. Visi nometās ceļos un pielūdza.
Zāra pakāra Šarnu pie Tōrī un aizgāja pie sava pirmdzimtā. Svētais Makšī nosēdās uz viņu telts, palūkojās apkārt, tad aizlidoja. Tā turpinājās diena.
Miniatūra
Bija nakts. Kro vēroja kā pār ciematu valda nakts. Viņš sēdēja pie Tōrī staba, kur bija attēlota Noesia maska, un darināja Šarnu, kas bija smalka rota, ko dāvina sievietei, kad viņu bildina. Pie Kro pienāca Pae:„Šonakt ugunskuri raksta zīmes.”
„Zīmes pieder dieviem. Man liekas, es tās nekad nespēšu pārtulkot,” atbildēja Kro. Pae apsēdās līdzās.
„Es tev atnesu aitas pienu.” Viņa pasniedza māla trauku. Kro to satvēra un izdzēra tukšu nekavējoties.
„Paldies, Pae. Tas mani uzmundrināja. Es vēlos pabeigt Šarnu jau šonakt.”
„Vai tu mīli Noesia?” Pae vēlējās zināt.
„Tas ir ciemata Dievs, tu zini, ka jā,” viņš atbildēja.
„Un ja Tas iemiesotos kādā no sievietēm, vai tu viņu precētu?”
Kro pasmaidīja: „Man liekas, ka Zāra ir tā sieviete.”
„Bet vai viņa nes tev pienu, kad jūties izslāpis?” Pae jautāja.
„Viņa nes manu bērnu,” atbildēja Kro un sajutās noguris. Pae viņu vēroja. Drīz gurdums apņēma Kro locekļus, un viņš centās aizrāpot līdz tuvējam ugunskuram. Viss griezās, un viņš nesaprata, kādēļ. Pēkšņas sāpes iedūrās viņa vēderā un galvā. Kro kļuva grūti elpot. Rāpodams Kro pazaudēja Šarnu, savainoja ķermeni ar izbērtajiem akmeņiem, tad skaļi iegārdzās un aizvēra savas acis. Pār viņu pārlaidās Svētais Makšī putns.
No rīta Pae gāja dabūt aitas pienu un atrada mirušo Kro. „Noesia…” viņa izdvesa.
Pēc laiciņa pie Kro mirušā ķermeņa stāvēja daudz ļaužu. Kaut kur pie Tōrī sēdēja Zāra un rokās aijāja Šarnu.
„Noesia izvēlējās viņu,” nopūtās Lāmra.
„Noesia ir taisnīgs, Viņš vienmēr paņem vājāko,” atbildēja Kramšī- ciemata gudrais.
„Vakar Kro teica, ka neprot lasīt zīmes,” raudot teica Pae. „Tad es iedevu pienu un ātri devos prom. Ugunskuri man kaut ko teica, bet es nelasīju. Steidzos.”
„Es reiz redzēju, kā Pālī runājas ar tukšu gaisu. No rīta viņš bija miris!” iesaucās Mrāma.
„Nekad nevar zināt, kas Dievam ir un nav pa prātam. Reizēm mūsu dāvanas nav tas, ko viņi vēlas. Nedrīkst apšaubīt, ka dievu nav vai tie nekad nenokāpj uz zemi. Jāprot tikai klausīties,” atbildēja Kramšī.
„Noesia!” Visi dievbijīgi novilka. Tā skanēja kā lūgšana. Visi nometās ceļos un pielūdza.
Zāra pakāra Šarnu pie Tōrī un aizgāja pie sava pirmdzimtā. Svētais Makšī nosēdās uz viņu telts, palūkojās apkārt, tad aizlidoja. Tā turpinājās diena.