Lighthunt
2011.11.20
Oh, here I am beyond salvation
In the land of silent cries
I give in to this vast confusion
They’ll love me today
They’ll rape me tonight
I fade away
Joining the wolves in their hunt of light
/Amethyst/
1.
Pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā. Kāda rudmataina sieviete zilās drānās ienāca krēslas apņemtajā istabā. Telpa nebija liela. Caur logu blāvi iespīdēja mēnessgaisma, apgaismodama kaut ko, kas līdzinājās gultai. Viņa piegāja tam klāt, noglāstīja aprises un apsēdās līdzās. Istabā bija tukšs. Varēja dzirdēt kā nemainīgā ātrumā iet pulkstenis, nekļūdīgi un, tieši skaitīdams sekundes, kā, cirzdams nost galvu katram nodzīvotajam mirklim. Viņa skatījās uz telpu ar lielu nostalģiju. Sieviete jutās nogurusi, it kā visu mūžu būtu smagi strādājusi, lai gan dzīvoja kā lakstīgala zelta būrī. Ilgu pilnām acīm, lūkojoties nesaprotamajā priekšmetā, viņa iesāka savu stāstu: „Reiz dzīvoja meitene Dana. Viņu mīlēja ikviens, no viņai bija skaidra un gaiša sirds. Tie, kas viņu vēl nepazina, spēja sajust meitenes starojumu, kad viņa pagāja garām. Meitene bija vienkārša, tāpēc nekad uzreiz nevarēja viņu pamanīt. Dana priecājās, kad spēja iepriecināt kādu, it īpaši, ja tas bija viņas Sirdsdraugs Ametists, kas bija meitenes lielākais iedvesmotājs. Ametists bija burvju mākslinieks. Viņš nebija no tiem, kas jauca kārtis un rādīja lētus trikus. Ametists prata dzirdēt balsis vējā un radīt dažādas vīzijas. Kā jau katrs cilvēks, abi jaunieši nebija perfekti. Katram bija savas aizraušanās un raksturs. Piemēram, Ametists nespēja aiziet gulēt, ja viņa dzīvojamā telpa nebija ideālā kārtībā. Viņš necieta paviršību, un to arī pieprasīja no citiem. Puisim patika dziļums, un viņš nereti pievērsa uzmanību katram sīkumam, kas spēja radīt jaunu nozīmi, skaistumu un ievest neparastajā pasaulē. Savukārt Dana savā vienkāršībā vairāk pievērsās laicīgākām lietām, lai gan viņa ļoti ticēja mistikai un pati mēdza būt daļa no tās. Meitene aizrāvās ar rokdarbiem un stāstu rakstīšanu, taču līdz ko kādam bija skumji vai slikti, meitene neprata pateikt neko dziļu un dziedinošu, viņa vienkārši bija klāt, apskāva cietēju un sirsnīgi glāstīja viņa galvu un muguru. Neskatoties uz to, ka Sirdsdraugu bija tik atšķirīgi un mēdza arī strīdēties, viņi bija liels balsts viens otram.
Esmu tikai rēgs, kas palicis no sievietes dievmātes, kuram tika ticēts. Viņa nesa gaismu, maigumu un siltumu. Tagad viņa ir slima.
„Esmu bijis ar Tevi visu mūžu, atnāca viena sieviete, un man Tevi atņēma vienā acumirklī,” kāds teica.
2011.11.20
Oh, here I am beyond salvation
In the land of silent cries
I give in to this vast confusion
They’ll love me today
They’ll rape me tonight
I fade away
Joining the wolves in their hunt of light
/Amethyst/
1.
Pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā. Kāda rudmataina sieviete zilās drānās ienāca krēslas apņemtajā istabā. Telpa nebija liela. Caur logu blāvi iespīdēja mēnessgaisma, apgaismodama kaut ko, kas līdzinājās gultai. Viņa piegāja tam klāt, noglāstīja aprises un apsēdās līdzās. Istabā bija tukšs. Varēja dzirdēt kā nemainīgā ātrumā iet pulkstenis, nekļūdīgi un, tieši skaitīdams sekundes, kā, cirzdams nost galvu katram nodzīvotajam mirklim. Viņa skatījās uz telpu ar lielu nostalģiju. Sieviete jutās nogurusi, it kā visu mūžu būtu smagi strādājusi, lai gan dzīvoja kā lakstīgala zelta būrī. Ilgu pilnām acīm, lūkojoties nesaprotamajā priekšmetā, viņa iesāka savu stāstu: „Reiz dzīvoja meitene Dana. Viņu mīlēja ikviens, no viņai bija skaidra un gaiša sirds. Tie, kas viņu vēl nepazina, spēja sajust meitenes starojumu, kad viņa pagāja garām. Meitene bija vienkārša, tāpēc nekad uzreiz nevarēja viņu pamanīt. Dana priecājās, kad spēja iepriecināt kādu, it īpaši, ja tas bija viņas Sirdsdraugs Ametists, kas bija meitenes lielākais iedvesmotājs. Ametists bija burvju mākslinieks. Viņš nebija no tiem, kas jauca kārtis un rādīja lētus trikus. Ametists prata dzirdēt balsis vējā un radīt dažādas vīzijas. Kā jau katrs cilvēks, abi jaunieši nebija perfekti. Katram bija savas aizraušanās un raksturs. Piemēram, Ametists nespēja aiziet gulēt, ja viņa dzīvojamā telpa nebija ideālā kārtībā. Viņš necieta paviršību, un to arī pieprasīja no citiem. Puisim patika dziļums, un viņš nereti pievērsa uzmanību katram sīkumam, kas spēja radīt jaunu nozīmi, skaistumu un ievest neparastajā pasaulē. Savukārt Dana savā vienkāršībā vairāk pievērsās laicīgākām lietām, lai gan viņa ļoti ticēja mistikai un pati mēdza būt daļa no tās. Meitene aizrāvās ar rokdarbiem un stāstu rakstīšanu, taču līdz ko kādam bija skumji vai slikti, meitene neprata pateikt neko dziļu un dziedinošu, viņa vienkārši bija klāt, apskāva cietēju un sirsnīgi glāstīja viņa galvu un muguru. Neskatoties uz to, ka Sirdsdraugu bija tik atšķirīgi un mēdza arī strīdēties, viņi bija liels balsts viens otram.
Esmu tikai rēgs, kas palicis no sievietes dievmātes, kuram tika ticēts. Viņa nesa gaismu, maigumu un siltumu. Tagad viņa ir slima.
„Esmu bijis ar Tevi visu mūžu, atnāca viena sieviete, un man Tevi atņēma vienā acumirklī,” kāds teica.