Tuvojās negaiss. Sacēlās liels vējš, kurš gluži kā graudus kaisīja smiltis istabā pa dzīvokļa logu. Sinna atvēra logu plašāk, aizdedza cigareti un apsēdās uz palodzes. Blakus kūpēja smaržīga kafija ar pienu. Ilgi vairs nebija jāgaida. Parādījās pirmās vēsās lietus lāses. Sinna tīksmē izstiepa savu roku pretī veldzējošajam nektāram. Viņai uzreiz sagribējās atvērt muti un ar mēli nogaršot katru no tām. Lietus bungu skaņas pavadīja melanholiskas dziesmas par klusumu. Lietus kļuva spēcīgāks. Drīz vien kļuva sadzirdams arī pērkons. Krāšņās zibens šautras šķēla melleņu krāsas debesis, radot apokaliptisku noskaņu. Sinna vēlējās iegrimt lietū, iesūkt to sevī un aizmirst, kurā diena un datums šodien ir, cik daudz putnu šodien ir ielidojuši viņas dzīvoklī un tikpat ātri izlidojuši ārā, par to, cik noputējusi un aizmirsta stāv rakstāmmašīna uz viņas galda. Galu galā – kam tas viss ir vajadzīgs?
„Cik muļķīga sajūta šīs iedvesmas zudums” – viņa nodomāja. Tas darīja Sinnu vai traku. Šo sajūtu viņa salīdzināja ar muļķīgo pusmūža krīzi. Sajūtām taču vajadzētu būt līdzīgām. Vismaz viņai tā likās.
Sinna aizvēra acis un ļāvās lietum. Viņas cigarete nodzisa un samirka. Sinnu sajūsmināja mājas ķiršu tabaka tāpēc, ka tā nesa daudz nostaļģisku atmiņu.
„Interesanti, cik pasaule kļūst citādāka lietus laikā” – viņa nodomāja. „Cilvēki skrien, izzūd un paslēpjas savās čaulās, bet visus sajūsmina lietus pēc tik svelmainas un nāvējoši karstas dienas pilsētā...” Sinna iedomājās, ka tāds pats negaiss notiek cilvēku dzīslās un smadzenēs, kad tie iemīlas vai vienkārši jūt iedvesmu. Ak, kā viņa ilgojās pēc šīs patīkamās sajūtas, kad ilgi rakstot, attopies, ka jau ir rīts, un līdzās stāv prāva aprakstītu papīru kaudze.
Sinna Aizslēdza savu dzīvokli, un basām kājām devās laukā, atstājot logu vaļā un ļaujot vējam ievest kārtību viņas mājokli. No sākuma likās, ka ir auksti, un viņas ķermenis noklājās ar zossādu, bet tad kļuva tik silti, ka viņa vairs nedrebēja. Ūdens gluži kā neapturama upe tecēja pa asfaltu un sita putas. Sinna devās uz tilta pusi. Viņai nebija noteikta mērķa, ja nu tikai piespiest savu Mūzu atgriezties un atsākt savu dievišķo darbu. Sinna devās pie upes, kur vēlējās izpeldēties. Viņa jau tuvojās krastam, kad pamanīja ūdenī kādu stāvu, kurš peldējās. Nevēlēdamās puisi traucēt, viņa sāka iet gar krastu, domādama, cik patīkami apzināties, ka kāds ir sajūsmā par peldi lietainā laikā. Šādas lietas viņai vienmēr likušās neparastas. Mazo lietu būtība ienes jaunu elpu.
Puisis pamāja. Nevēlēdamās peldēties ar nepazīstamu cilvēku, viņa izlikās, ka neredz, bet tajā pašā laikā Sinna vēlējās šo mirkli dalīt ar kādu, bet varbūt ne tik svešu cilvēku. Puisis peldējās drēbēs, varētu arī pievienoties. Lietus šņākšana aizpildīja visas skaņas šajā ielā un pilsētā.
Sinna iebrida ūdenī: „Patīk vientuļas pastaigas?” Viņa jautāja, sajusdama, cik viegli ūdens apņem viņas ķermeni.
„Meklēju iedvesmas avotu”, atbildēja puisis. Kādu brīdi Sinnai ienāca prātā, ka tā varētu būt nāra vai kāda cita ūdens būtne, nevis cilvēks. Bet tā laikam notiek tikai viņas „mākoņos”. Bet reizēm tikai šī pasaule ir īsta. Īsta ir tikai tad, kad ir, ar ko to dalīt.
Turpinājums sekos.
„Cik muļķīga sajūta šīs iedvesmas zudums” – viņa nodomāja. Tas darīja Sinnu vai traku. Šo sajūtu viņa salīdzināja ar muļķīgo pusmūža krīzi. Sajūtām taču vajadzētu būt līdzīgām. Vismaz viņai tā likās.
Sinna aizvēra acis un ļāvās lietum. Viņas cigarete nodzisa un samirka. Sinnu sajūsmināja mājas ķiršu tabaka tāpēc, ka tā nesa daudz nostaļģisku atmiņu.
„Interesanti, cik pasaule kļūst citādāka lietus laikā” – viņa nodomāja. „Cilvēki skrien, izzūd un paslēpjas savās čaulās, bet visus sajūsmina lietus pēc tik svelmainas un nāvējoši karstas dienas pilsētā...” Sinna iedomājās, ka tāds pats negaiss notiek cilvēku dzīslās un smadzenēs, kad tie iemīlas vai vienkārši jūt iedvesmu. Ak, kā viņa ilgojās pēc šīs patīkamās sajūtas, kad ilgi rakstot, attopies, ka jau ir rīts, un līdzās stāv prāva aprakstītu papīru kaudze.
Sinna Aizslēdza savu dzīvokli, un basām kājām devās laukā, atstājot logu vaļā un ļaujot vējam ievest kārtību viņas mājokli. No sākuma likās, ka ir auksti, un viņas ķermenis noklājās ar zossādu, bet tad kļuva tik silti, ka viņa vairs nedrebēja. Ūdens gluži kā neapturama upe tecēja pa asfaltu un sita putas. Sinna devās uz tilta pusi. Viņai nebija noteikta mērķa, ja nu tikai piespiest savu Mūzu atgriezties un atsākt savu dievišķo darbu. Sinna devās pie upes, kur vēlējās izpeldēties. Viņa jau tuvojās krastam, kad pamanīja ūdenī kādu stāvu, kurš peldējās. Nevēlēdamās puisi traucēt, viņa sāka iet gar krastu, domādama, cik patīkami apzināties, ka kāds ir sajūsmā par peldi lietainā laikā. Šādas lietas viņai vienmēr likušās neparastas. Mazo lietu būtība ienes jaunu elpu.
Puisis pamāja. Nevēlēdamās peldēties ar nepazīstamu cilvēku, viņa izlikās, ka neredz, bet tajā pašā laikā Sinna vēlējās šo mirkli dalīt ar kādu, bet varbūt ne tik svešu cilvēku. Puisis peldējās drēbēs, varētu arī pievienoties. Lietus šņākšana aizpildīja visas skaņas šajā ielā un pilsētā.
Sinna iebrida ūdenī: „Patīk vientuļas pastaigas?” Viņa jautāja, sajusdama, cik viegli ūdens apņem viņas ķermeni.
„Meklēju iedvesmas avotu”, atbildēja puisis. Kādu brīdi Sinnai ienāca prātā, ka tā varētu būt nāra vai kāda cita ūdens būtne, nevis cilvēks. Bet tā laikam notiek tikai viņas „mākoņos”. Bet reizēm tikai šī pasaule ir īsta. Īsta ir tikai tad, kad ir, ar ko to dalīt.
Turpinājums sekos.