Ap maniem logiem apvijas rudens,
Piezogas migla, aizbiedē lapsas.
Kādēļ Tu pieskaries ķieģeļu sienām,
Zinot, cik auksts vējš apkārt tiem slapstās?
Tu atnāc ar siltu palagu rokās,
Apej ap māju, ieskaties logos.
Ko Tu tur meklē? Vai skaties tāpat?
Zinu, Tu lapsām atstāj pienu šad tad.
Bet manis vairs nav tajā vecajā mājā.
Esmu slimnīcā „Cerība”,
Otrajā palātā.
Es atjēdzos atkal, Tu sēdi man blakus,
Padod man tēju, arī kabatlakatus.
Tu stāsti, ka manām durvīm nav slēģu,
Tāpēc es caurvējā visu apaukstēju…
Es zinu, to teici, saudzēdams mani,
Tev sažņaudzās sirds, pasakot to.
„Man nav žēl, lūdzu, neraudi skaļi!
Esmu pelnījis sodu, tu zini par ko…”
Piezogas migla, aizbiedē lapsas.
Kādēļ Tu pieskaries ķieģeļu sienām,
Zinot, cik auksts vējš apkārt tiem slapstās?
Tu atnāc ar siltu palagu rokās,
Apej ap māju, ieskaties logos.
Ko Tu tur meklē? Vai skaties tāpat?
Zinu, Tu lapsām atstāj pienu šad tad.
Bet manis vairs nav tajā vecajā mājā.
Esmu slimnīcā „Cerība”,
Otrajā palātā.
Es atjēdzos atkal, Tu sēdi man blakus,
Padod man tēju, arī kabatlakatus.
Tu stāsti, ka manām durvīm nav slēģu,
Tāpēc es caurvējā visu apaukstēju…
Es zinu, to teici, saudzēdams mani,
Tev sažņaudzās sirds, pasakot to.
„Man nav žēl, lūdzu, neraudi skaļi!
Esmu pelnījis sodu, tu zini par ko…”