Autori: Draconian Majesty, Aurora
***
Atvērās miegainas acis. No sākuma tās cīnījās, gluži kā kaijītes durvis vētras laikā, bet tad skatīties uz pasauli kļuva aizvien vieglāk. Pirmais, kas tika pamanīts, bija rudens - drūms, vēju apvīts rudens, kas monotoni sitās pie loga un gribēja ierauties iekšā, sajaukt gultu, no plauktiem nomest grāmatas, izmētāt savas lapas, iekarot teritoriju, teikt -Tu tagad piederi man! - Cik labi bija atrasties istabā, gultā!- Bet varbūt tieši otrādi - vajadzēja to ielaist iekšā, lai tas izvaro nošu lapas, iznīcina un aizrauj līdzi visus stāstus...
Viņa piecēlās sēdus, lai pakaitinātu rudeni - kā izbadējušos lauvu, kurš atrodas būrī... Vakar vēl krāšņais mežs šodien izskatījās kails un salīgs, tikai egles un priedes stalti turējās pretī, nesdamas savu zaļo, burvīgo aromātu pāri pļavai, kalniem, līdz pat pilsētai, apvijot šo mazo ciematiņu ar mitru miglu. Viņa uzvilka garu vilnas jaku, un neatraujot acis no loga, pagatavoja sev kafiju un brokastis. Brokastis un rīts bija mīļākā dienas daļa. Drīz vajadzēs doties ārā, veikt dienas darbus, lai mājās būtu silti. Askvoll iedzīvotāji šajā gadalaikā jau ģērbās kā ziemā. Norvēģijas mainīgais laiks nebija paredzams, bet tas arī neprasīja lielu uzmanību.
-Jāpasteidzas! Šodien zvejnieks atvedīs zivis! – viņa nodomāja.
Pabrokastojusi, viņa saģērbās un devās ārā, uzkāpa uz velosipēda un devās pie Bjorna uz mājām! Ap šo laiku viņam jau vajadzētu būt klāt. Braukt bija grūti, jo vējš ticis klāt, purināja drēbes, matus un vaidēja -Aij, aij... Rudens tagad ir tik dusmīgs! Sargies, sargies! Vajadzēja ielaist iekšā... Tagad sargies...-
Tālumā jau parādījās būdiņa ar sarkanu jumtu, un trīs suņi, kas rēja un skraidīja pa pagalmu. Viņi pazina Anju, un astes luncinādami, skrēja pakaļ velosipēdam, tad lēca virsū, gribēdami nolaizīt muti un rokas. Anja smējās un dāvāja savus glāstus visiem. Pretī beidzot nāca arī pats Bjorns. Viņš bija ģērbies plānā kārtā, taču iemesls Anjai bija skaidrs, un par to liecināja arī cirvis viņa rokās. Bjorns gatavoja malku ziemai gan sev, gan Anjai. Milzīgi celmi stāvēja lielā kaudzē pagalma vidū un rūpīgas grēdas