Visklusākā jūra pasaulē
Stāv tik rāma tev mutē.
Ne no tās smelt, ne nodzerties,
Krasti kā zobi to stutē.
Es iebrienu kaila tās ūdeņos.
Ne vilnītis nenodreb vairs.
Tā laikam aizskrējusi bēgumos,
Vai vētras neplosīsies vairs?
Es sērīgi uzmetu drēbes
Un dodos no jūras prom.
Vai jelkad tā šalkos kā agrāk?
Vai kādreiz būs tai ko dot?
Es atguļos aukstajās smiltīs,
Pat tagad tās mani māna.
Es sabrūku smiltīs un raudu,
Bet jūra tik rāma, tik rāma...
Stāv tik rāma tev mutē.
Ne no tās smelt, ne nodzerties,
Krasti kā zobi to stutē.
Es iebrienu kaila tās ūdeņos.
Ne vilnītis nenodreb vairs.
Tā laikam aizskrējusi bēgumos,
Vai vētras neplosīsies vairs?
Es sērīgi uzmetu drēbes
Un dodos no jūras prom.
Vai jelkad tā šalkos kā agrāk?
Vai kādreiz būs tai ko dot?
Es atguļos aukstajās smiltīs,
Pat tagad tās mani māna.
Es sabrūku smiltīs un raudu,
Bet jūra tik rāma, tik rāma...