Lighthunt
2011.11.20
Oh, here I am beyond salvation
In the land of silent cries
I give in to this vast confusion
They’ll love me today
They’ll rape me tonight
I fade away
Joining the wolves in their hunt of light
/Amethyst/
1.
Pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā. Kāda rudmataina sieviete zilās drānās ienāca krēslas apņemtajā istabā. Telpa nebija liela. Caur logu blāvi iespīdēja mēnessgaisma, apgaismodama kaut ko, kas līdzinājās gultai. Viņa piegāja tam klāt, noglāstīja aprises un apsēdās līdzās. Istabā bija tukšs. Varēja dzirdēt kā nemainīgā ātrumā iet pulkstenis, nekļūdīgi un, tieši skaitīdams sekundes, kā, cirzdams nost galvu katram nodzīvotajam mirklim. Viņa skatījās uz telpu ar lielu nostalģiju. Sieviete jutās nogurusi, it kā visu mūžu būtu smagi strādājusi, lai gan dzīvoja kā lakstīgala zelta būrī. Ilgu pilnām acīm, lūkojoties nesaprotamajā priekšmetā, viņa iesāka savu stāstu: „Reiz dzīvoja meitene Dana. Viņu mīlēja ikviens, no viņai bija skaidra un gaiša sirds. Tie, kas viņu vēl nepazina, spēja sajust meitenes starojumu, kad viņa pagāja garām. Meitene bija vienkārša, tāpēc nekad uzreiz nevarēja viņu pamanīt. Dana priecājās, kad spēja iepriecināt kādu, it īpaši, ja tas bija viņas Sirdsdraugs Ametists, kas bija meitenes lielākais iedvesmotājs. Ametists bija burvju mākslinieks. Viņš nebija no tiem, kas jauca kārtis un rādīja lētus trikus. Ametists prata dzirdēt balsis vējā un radīt dažādas vīzijas. Kā jau katrs cilvēks, abi jaunieši nebija perfekti. Katram bija savas aizraušanās un raksturs. Piemēram, Ametists nespēja aiziet gulēt, ja viņa dzīvojamā telpa nebija ideālā kārtībā. Viņš necieta paviršību, un to arī pieprasīja no citiem. Puisim patika dziļums, un viņš nereti pievērsa uzmanību katram sīkumam, kas spēja radīt jaunu nozīmi, skaistumu un ievest neparastajā pasaulē. Savukārt Dana savā vienkāršībā vairāk pievērsās laicīgākām lietām, lai gan viņa ļoti ticēja mistikai un pati mēdza būt daļa no tās. Meitene aizrāvās ar rokdarbiem un stāstu rakstīšanu, taču līdz ko kādam bija skumji vai slikti, meitene neprata pateikt neko dziļu un dziedinošu, viņa vienkārši bija klāt, apskāva cietēju un sirsnīgi glāstīja viņa galvu un muguru. Neskatoties uz to, ka Sirdsdraugu bija tik atšķirīgi un mēdza arī strīdēties, viņi bija liels balsts viens otram.
Esmu tikai rēgs, kas palicis no sievietes dievmātes, kuram tika ticēts. Viņa nesa gaismu, maigumu un siltumu. Tagad viņa ir slima.
„Esmu bijis ar Tevi visu mūžu, atnāca viena sieviete, un man Tevi atņēma vienā acumirklī,” kāds teica.
2011.11.20
Oh, here I am beyond salvation
In the land of silent cries
I give in to this vast confusion
They’ll love me today
They’ll rape me tonight
I fade away
Joining the wolves in their hunt of light
/Amethyst/
1.
Pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā. Kāda rudmataina sieviete zilās drānās ienāca krēslas apņemtajā istabā. Telpa nebija liela. Caur logu blāvi iespīdēja mēnessgaisma, apgaismodama kaut ko, kas līdzinājās gultai. Viņa piegāja tam klāt, noglāstīja aprises un apsēdās līdzās. Istabā bija tukšs. Varēja dzirdēt kā nemainīgā ātrumā iet pulkstenis, nekļūdīgi un, tieši skaitīdams sekundes, kā, cirzdams nost galvu katram nodzīvotajam mirklim. Viņa skatījās uz telpu ar lielu nostalģiju. Sieviete jutās nogurusi, it kā visu mūžu būtu smagi strādājusi, lai gan dzīvoja kā lakstīgala zelta būrī. Ilgu pilnām acīm, lūkojoties nesaprotamajā priekšmetā, viņa iesāka savu stāstu: „Reiz dzīvoja meitene Dana. Viņu mīlēja ikviens, no viņai bija skaidra un gaiša sirds. Tie, kas viņu vēl nepazina, spēja sajust meitenes starojumu, kad viņa pagāja garām. Meitene bija vienkārša, tāpēc nekad uzreiz nevarēja viņu pamanīt. Dana priecājās, kad spēja iepriecināt kādu, it īpaši, ja tas bija viņas Sirdsdraugs Ametists, kas bija meitenes lielākais iedvesmotājs. Ametists bija burvju mākslinieks. Viņš nebija no tiem, kas jauca kārtis un rādīja lētus trikus. Ametists prata dzirdēt balsis vējā un radīt dažādas vīzijas. Kā jau katrs cilvēks, abi jaunieši nebija perfekti. Katram bija savas aizraušanās un raksturs. Piemēram, Ametists nespēja aiziet gulēt, ja viņa dzīvojamā telpa nebija ideālā kārtībā. Viņš necieta paviršību, un to arī pieprasīja no citiem. Puisim patika dziļums, un viņš nereti pievērsa uzmanību katram sīkumam, kas spēja radīt jaunu nozīmi, skaistumu un ievest neparastajā pasaulē. Savukārt Dana savā vienkāršībā vairāk pievērsās laicīgākām lietām, lai gan viņa ļoti ticēja mistikai un pati mēdza būt daļa no tās. Meitene aizrāvās ar rokdarbiem un stāstu rakstīšanu, taču līdz ko kādam bija skumji vai slikti, meitene neprata pateikt neko dziļu un dziedinošu, viņa vienkārši bija klāt, apskāva cietēju un sirsnīgi glāstīja viņa galvu un muguru. Neskatoties uz to, ka Sirdsdraugu bija tik atšķirīgi un mēdza arī strīdēties, viņi bija liels balsts viens otram.
Esmu tikai rēgs, kas palicis no sievietes dievmātes, kuram tika ticēts. Viņa nesa gaismu, maigumu un siltumu. Tagad viņa ir slima.
„Esmu bijis ar Tevi visu mūžu, atnāca viena sieviete, un man Tevi atņēma vienā acumirklī,” kāds teica.
„Nedomā, ka tikai Tu ko esi zaudējis,” viņa atbildēja. „Paskaties uz mani tagad. Vai Tev patīk tas, ko Tu redzi?”
Klusums. Dana palūkojās spogulī. Viņa izskatījās tik bāla, taču viņas lūpas bija sārtas. Danai patika skatīties caur spoguli uz istabu, tad tā likās ačgārna un sveša, bet kad stāv uz galvas un skatās uz šo pašu istabu, tad rodas iespaids, ka griesti ir samainījušies ar grīdu vietām. Tā var skatīties mūžīgi, un iedomāties, cik neparasti būtu, ja tas būtu pa īstam.
Tad viņa izdzirdēja klusus šņukstus, kas pārtapa žēlīgos vaidos, tad skaļās raudās. Atrāvusi skatienu no spoguļa, kurā viņa nespēja saskatīt notiekošo, viņa ieraudzīja kādu stāvu, kurš stāvēja pie koka kastes. Izskatījās, ka tā ir gara kumode.
„Lūdzu, neraudi,”Dana lūdzās, „Kas Tev kaiš?”
Stāvs izlikās nedzirdam. Viņa juta, ka nespēj just līdzi, lai gan agrāk to būtu darījusi. Sieviete pieskārās vietā, kur atrodas sirds. Tā likās tik sveša un savāda, it kā Sniega karaliene būtu izkāpusi no pasaku grāmatas un ielikusi tajā smalku, bet neizturami aukstu ledus gabaliņu. Šī tukšuma sajūta mulsināja. Viņa centās atsaukt atmiņā mirkļus, kad viņa juta līdzi, raudāja, negulēja naktis, domājot par kāda nelaimi. Viss izskatījās kā filmā. Dana vēlreiz palūkojās apkārt.
„Man Tevis pietrūkst... Man ļoti Tevis trūkst...” Stāvs gaudoja.
Dana atsauca atmiņā meiteni, kas maigi apskāvusi savu Sirdsdraugu, sēž līdzās, klusē, bet izstaro neredzamus saules pavedienus. Tie izskatījās pēc smalkiem mirdzošiem diegiem, kas vijas kā efejas, kuru galos mirguļo maza, bet ļoti mirdzoša saulē, kas pulsē, atgādinot elpošanas procesu.
Dana tuvojās. Viņa pastiepa roku, lai pieskartos viņa plecam, taču gājiens no viena istabas stūra līdz otram likās nedabiski ilgs un smags. Dana sajutās pavisam vārgi. Katrs solis bija lēns un prasīja milzīgu piepūli, it kā viņas kājas būtu slimas. Likās, paiet mūžība, gadi...
Viņa plecs likās ciets, izpūrušie mati smaržoja pēc upeņu vīna. Stāvs drebēja.
„Neraudi,” viņa čukstēja, „Es esmu tepat.”
„Tu esi cita!” vīrietis bargi atbildēja. „Tu tagad esi slima ar kaiti, kurai nav vārda. Tu tagad esi sveša!” Viņš pagriezās, lai ieskatītos acīs. Svešajā sejā viņa atpazina Ametistu. Viņa skatiens likās tik pazīstams, bet reizē tik svešs, varbūt tāpēc, ka arī sev Dana likās sveša.
„Tad iedod man zāles,” viņa lūdzās. Dana pielika rokas pie sirds. Ametists noraidoši pamāja un saņēma plaukstās sievietes roku.
„Skaties,” viņš norādīja uz garo kumodi, kas vairs tagad nemaz neatgādināja kumodi. Dana šausmās lūkojās uz skaisto un mirdzošo meiteni zārkā.
„Redzi, ko Tu izdarīji?’’ viņš pārmetoši vaicāja.
Dana nespēja novērst skatienu, viņas acīs sariesās asaras, kuras pārtapa mazās lāsēs, tad sāka tecēt kā tērcītes. Nenotrīcēja ne vaibsts, bet asaras tecēja.
„Mums šodien tā jādabū zemē,” viņš izmisis čukstēja. „Vai saproti? Mana Dievmāte ir jādabū zemē...”
Dana saprata. Katru Ametista pārmetumu un pārdzīvojumu. Tur zārkā gulēja gaišā, maigā meitene, kuras dzīslās reiz strāvoja maģija. Meitene, kura basām kājām skrēja pa pļavām, gaidīja saulrietus un reiba no meža skaistuma, ezeru vilnīšiem un ticēja noslēpumiem, kurus viņai čukstēja zeme. Kaut kāds mehānisms salūza viņas smalkajā ķermenī, un Dana kļuva cita. No sākuma viņa to smagi pārdzīvoja, jusdama, kā lēni brūk viņas skaistā un mežonīgā pasaule, kā viņas zvēri raujas no viņas krūtīm un bēg, bet tad lēni un mierinoši nāca Nekas. Un tas - Nekas nesa vēlmi gulēt gultā, sirgt ar vienaldzību un iedvesmas zudumu, galu galā ar nejūtību.
„Iesim,” bargi noteica Ametists, „Ir laiks. Tur vairs nevar neko glābt.”
Beigas.
Klusums. Dana palūkojās spogulī. Viņa izskatījās tik bāla, taču viņas lūpas bija sārtas. Danai patika skatīties caur spoguli uz istabu, tad tā likās ačgārna un sveša, bet kad stāv uz galvas un skatās uz šo pašu istabu, tad rodas iespaids, ka griesti ir samainījušies ar grīdu vietām. Tā var skatīties mūžīgi, un iedomāties, cik neparasti būtu, ja tas būtu pa īstam.
Tad viņa izdzirdēja klusus šņukstus, kas pārtapa žēlīgos vaidos, tad skaļās raudās. Atrāvusi skatienu no spoguļa, kurā viņa nespēja saskatīt notiekošo, viņa ieraudzīja kādu stāvu, kurš stāvēja pie koka kastes. Izskatījās, ka tā ir gara kumode.
„Lūdzu, neraudi,”Dana lūdzās, „Kas Tev kaiš?”
Stāvs izlikās nedzirdam. Viņa juta, ka nespēj just līdzi, lai gan agrāk to būtu darījusi. Sieviete pieskārās vietā, kur atrodas sirds. Tā likās tik sveša un savāda, it kā Sniega karaliene būtu izkāpusi no pasaku grāmatas un ielikusi tajā smalku, bet neizturami aukstu ledus gabaliņu. Šī tukšuma sajūta mulsināja. Viņa centās atsaukt atmiņā mirkļus, kad viņa juta līdzi, raudāja, negulēja naktis, domājot par kāda nelaimi. Viss izskatījās kā filmā. Dana vēlreiz palūkojās apkārt.
„Man Tevis pietrūkst... Man ļoti Tevis trūkst...” Stāvs gaudoja.
Dana atsauca atmiņā meiteni, kas maigi apskāvusi savu Sirdsdraugu, sēž līdzās, klusē, bet izstaro neredzamus saules pavedienus. Tie izskatījās pēc smalkiem mirdzošiem diegiem, kas vijas kā efejas, kuru galos mirguļo maza, bet ļoti mirdzoša saulē, kas pulsē, atgādinot elpošanas procesu.
Dana tuvojās. Viņa pastiepa roku, lai pieskartos viņa plecam, taču gājiens no viena istabas stūra līdz otram likās nedabiski ilgs un smags. Dana sajutās pavisam vārgi. Katrs solis bija lēns un prasīja milzīgu piepūli, it kā viņas kājas būtu slimas. Likās, paiet mūžība, gadi...
Viņa plecs likās ciets, izpūrušie mati smaržoja pēc upeņu vīna. Stāvs drebēja.
„Neraudi,” viņa čukstēja, „Es esmu tepat.”
„Tu esi cita!” vīrietis bargi atbildēja. „Tu tagad esi slima ar kaiti, kurai nav vārda. Tu tagad esi sveša!” Viņš pagriezās, lai ieskatītos acīs. Svešajā sejā viņa atpazina Ametistu. Viņa skatiens likās tik pazīstams, bet reizē tik svešs, varbūt tāpēc, ka arī sev Dana likās sveša.
„Tad iedod man zāles,” viņa lūdzās. Dana pielika rokas pie sirds. Ametists noraidoši pamāja un saņēma plaukstās sievietes roku.
„Skaties,” viņš norādīja uz garo kumodi, kas vairs tagad nemaz neatgādināja kumodi. Dana šausmās lūkojās uz skaisto un mirdzošo meiteni zārkā.
„Redzi, ko Tu izdarīji?’’ viņš pārmetoši vaicāja.
Dana nespēja novērst skatienu, viņas acīs sariesās asaras, kuras pārtapa mazās lāsēs, tad sāka tecēt kā tērcītes. Nenotrīcēja ne vaibsts, bet asaras tecēja.
„Mums šodien tā jādabū zemē,” viņš izmisis čukstēja. „Vai saproti? Mana Dievmāte ir jādabū zemē...”
Dana saprata. Katru Ametista pārmetumu un pārdzīvojumu. Tur zārkā gulēja gaišā, maigā meitene, kuras dzīslās reiz strāvoja maģija. Meitene, kura basām kājām skrēja pa pļavām, gaidīja saulrietus un reiba no meža skaistuma, ezeru vilnīšiem un ticēja noslēpumiem, kurus viņai čukstēja zeme. Kaut kāds mehānisms salūza viņas smalkajā ķermenī, un Dana kļuva cita. No sākuma viņa to smagi pārdzīvoja, jusdama, kā lēni brūk viņas skaistā un mežonīgā pasaule, kā viņas zvēri raujas no viņas krūtīm un bēg, bet tad lēni un mierinoši nāca Nekas. Un tas - Nekas nesa vēlmi gulēt gultā, sirgt ar vienaldzību un iedvesmas zudumu, galu galā ar nejūtību.
„Iesim,” bargi noteica Ametists, „Ir laiks. Tur vairs nevar neko glābt.”
Beigas.