"Alfrēds”
Alfrēds Cepums bija parasts vidēja vecuma vīrietis, kuram patika omulīga un mierīga dzīve. Viņš necieta stresu, tāpēc jebkurā konflikta situācijā viņš devās it kā „izgrābt” pēkšņi sakrājušos dokumentus (viņš strādāja par pasūtījumu noformētāju un uz pusslodzi par kopētāju). Tāpat arī darbā – Alfrēds izvēlējās vistālāko galdu, klusāko vietu un dziļāko skapi, kurā atrasties, glabāt un radīt. Viss jaunais radīja stresu. Pārbaudītas lietas – drošības sajūtu.
Alfrēds Cepums nebija sevišķi izskatīgs. Šķidrās, īsās, taukainās matu šķipsnas aizsedza tikai ceturtdaļu no vīrieša galvas. Viņš tās cītīgi ķemmēja katru reizi, kad paskatījās spogulī, pat ja tas nebija nepieciešams. Alfrēda krekla krūšu kabatā vienmēr atradās mazs, zils grebenis ar diezgan asiem zobiem, kas pēc lietošanas atstāja uz Alfrēsa galvas vienādas, paralēlas rozā svītras.
Alfrēdam bija mazas, šaudīgas brūnas ačeles, kas bieži asaroja. Melno bikšu kabatā viņš parasti nēsāja gaiši zilu kabatlakatu, kurš bija piesūces ar asaru un sviedru ūdenskritumiem. Jāatzīst vīrietis ne pārāk bieži to mazgāja...
Cepuma jaunskungs nebija nedz precējies, nedz šķīries. Viņš bija rūdīts vecpuisis, kas ēda brokastis mājās (vienmēr melno maizi ar desu), pusdienas darbā (parasti vārītus kartupeļus ar cūkgaļas karbonādi) un vakariņas kafejnīcā, kur visbiežāk pasūtīja makaronus ar sieru un gaļu.
Alfrēdam nepatika, kad iejaucas viņa personīgajā teritorijā ne tāpēc, ka viņš bija resns un daudz svīda, bet gan tāpēc, ka ticēja, ka svešu cilvēku pieskārieni var sabojāt viņa auru, ar savu negatīvo enerģiju traumēt Alfrēda garastāvokli un piesaukt nelaimi.
Tas bija parasts otrdienas rīts, kas nevēstija neko ļaunu. Čivināja putni, pūta vējš. Alfrēds kā parasti steidzās uz darbu. Viņš piecēlās, ātri nomazgājās, paēda brokastis. Steidzīgi dzēra kafiju un vienlaikus ģērba kreklu, bikses, zeķes... Alfrēds strādāja birojā, un tur bija pieņemts ģērbties formāli. Alfrēds paķēra savu ādas portfeli, un tusnēdams devās uz darbu kājām. Viņam riebās staigāt kājām, bet darbs bija tikai 10 minūšu attālumā, turklāt velosipēds prasīja pārāk lielu piepūli, mašīna izmaksāja dārgi, bet sabiedriskais transports bija vienkārši atbaidošs. Alfrēds necieta smakojošas vietas, kur nezin kas bija sēdējis un nezin ko darījis. Iedomājoties vien kādu smirdīgu bezpajutnieku ar apķēzītām biksēm, kurš sēdējis nu jau izdilušajā krēslā, Alfrēdu pārņēma drebuļi.
Alfrēds sēca un lādējās katru rītu. Ar skaudību viņš skatījās uz sigvejiem, kurus nevarēja atļauties un skaļi lamājās, kad kāds ar tiem pabrauca garām. Vēl vīrietim riebās bērneļi, kas no rīta pinkšķ par to, ka jāiet uz skolu, īgnās mātes, kas velk aiz rokas miegainos un nepaklausīgos bērnus, kā arī suņus, kas atstāja savus bioloģiskos atkritumus, kur pagadās... Un vēl kaijas, kas no rītiem ķērca kā iespiestas durvīs... Un dzīves nogurušie sētnieki, kas nekad neskatījās, ko un kā slauka ielu.
Alfrēds Cepums bija parasts vidēja vecuma vīrietis, kuram patika omulīga un mierīga dzīve. Viņš necieta stresu, tāpēc jebkurā konflikta situācijā viņš devās it kā „izgrābt” pēkšņi sakrājušos dokumentus (viņš strādāja par pasūtījumu noformētāju un uz pusslodzi par kopētāju). Tāpat arī darbā – Alfrēds izvēlējās vistālāko galdu, klusāko vietu un dziļāko skapi, kurā atrasties, glabāt un radīt. Viss jaunais radīja stresu. Pārbaudītas lietas – drošības sajūtu.
Alfrēds Cepums nebija sevišķi izskatīgs. Šķidrās, īsās, taukainās matu šķipsnas aizsedza tikai ceturtdaļu no vīrieša galvas. Viņš tās cītīgi ķemmēja katru reizi, kad paskatījās spogulī, pat ja tas nebija nepieciešams. Alfrēda krekla krūšu kabatā vienmēr atradās mazs, zils grebenis ar diezgan asiem zobiem, kas pēc lietošanas atstāja uz Alfrēsa galvas vienādas, paralēlas rozā svītras.
Alfrēdam bija mazas, šaudīgas brūnas ačeles, kas bieži asaroja. Melno bikšu kabatā viņš parasti nēsāja gaiši zilu kabatlakatu, kurš bija piesūces ar asaru un sviedru ūdenskritumiem. Jāatzīst vīrietis ne pārāk bieži to mazgāja...
Cepuma jaunskungs nebija nedz precējies, nedz šķīries. Viņš bija rūdīts vecpuisis, kas ēda brokastis mājās (vienmēr melno maizi ar desu), pusdienas darbā (parasti vārītus kartupeļus ar cūkgaļas karbonādi) un vakariņas kafejnīcā, kur visbiežāk pasūtīja makaronus ar sieru un gaļu.
Alfrēdam nepatika, kad iejaucas viņa personīgajā teritorijā ne tāpēc, ka viņš bija resns un daudz svīda, bet gan tāpēc, ka ticēja, ka svešu cilvēku pieskārieni var sabojāt viņa auru, ar savu negatīvo enerģiju traumēt Alfrēda garastāvokli un piesaukt nelaimi.
Tas bija parasts otrdienas rīts, kas nevēstija neko ļaunu. Čivināja putni, pūta vējš. Alfrēds kā parasti steidzās uz darbu. Viņš piecēlās, ātri nomazgājās, paēda brokastis. Steidzīgi dzēra kafiju un vienlaikus ģērba kreklu, bikses, zeķes... Alfrēds strādāja birojā, un tur bija pieņemts ģērbties formāli. Alfrēds paķēra savu ādas portfeli, un tusnēdams devās uz darbu kājām. Viņam riebās staigāt kājām, bet darbs bija tikai 10 minūšu attālumā, turklāt velosipēds prasīja pārāk lielu piepūli, mašīna izmaksāja dārgi, bet sabiedriskais transports bija vienkārši atbaidošs. Alfrēds necieta smakojošas vietas, kur nezin kas bija sēdējis un nezin ko darījis. Iedomājoties vien kādu smirdīgu bezpajutnieku ar apķēzītām biksēm, kurš sēdējis nu jau izdilušajā krēslā, Alfrēdu pārņēma drebuļi.
Alfrēds sēca un lādējās katru rītu. Ar skaudību viņš skatījās uz sigvejiem, kurus nevarēja atļauties un skaļi lamājās, kad kāds ar tiem pabrauca garām. Vēl vīrietim riebās bērneļi, kas no rīta pinkšķ par to, ka jāiet uz skolu, īgnās mātes, kas velk aiz rokas miegainos un nepaklausīgos bērnus, kā arī suņus, kas atstāja savus bioloģiskos atkritumus, kur pagadās... Un vēl kaijas, kas no rītiem ķērca kā iespiestas durvīs... Un dzīves nogurušie sētnieki, kas nekad neskatījās, ko un kā slauka ielu.