Mākoņu pūkās ievīta tā -
Būtne tik viegla un gaisīga!
Šūpojas ozola zaros tik lēni,
Ka iemieg pat suns, izbāzis mēli.
Klusa tā ir un neredzama,
Gluži kā vējā izplūkāta -
Tagad bez vainas apziņas klusi
Kā Venēra dus zālē nogurusi...
Katrā elpas vilcienā
Dzirdama skaudra nopūta.
Pirksti tik slinki vijas ap puķi...
Vai vari man pateikt, kas tā par skuķi?