2018. gada novebris.
Autori: Draconian Majesty, Aurora
***
Atvērās miegainas acis. No sākuma tās cīnījās, gluži kā kaijītes durvis vētras laikā, bet tad skatīties uz pasauli kļuva aizvien vieglāk. Pirmais, kas tika pamanīts, bija rudens - drūms, vēju apvīts rudens, kas monotoni sitās pie loga un gribēja ierauties iekšā, sajaukt gultu, no plauktiem nomest grāmatas, izmētāt savas lapas, iekarot teritoriju, teikt -Tu tagad piederi man! - Cik labi bija atrasties istabā, gultā!- Bet varbūt tieši otrādi - vajadzēja to ielaist iekšā, lai tas izvaro nošu lapas, iznīcina un aizrauj līdzi visus stāstus...
Viņa piecēlās sēdus, lai pakaitinātu rudeni - kā izbadējušos lauvu, kurš atrodas būrī... Vakar vēl krāšņais mežs šodien izskatījās kails un salīgs, tikai egles un priedes stalti turējās pretī, nesdamas savu zaļo, burvīgo aromātu pāri pļavai, kalniem, līdz pat pilsētai, apvijot šo mazo ciematiņu ar mitru miglu. Viņa uzvilka garu vilnas jaku, un neatraujot acis no loga, pagatavoja sev kafiju un brokastis. Brokastis un rīts bija mīļākā dienas daļa. Drīz vajadzēs doties ārā, veikt dienas darbus, lai mājās būtu silti. Askvoll iedzīvotāji šajā gadalaikā jau ģērbās kā ziemā. Norvēģijas mainīgais laiks nebija paredzams, bet tas arī neprasīja lielu uzmanību.
-Jāpasteidzas! Šodien zvejnieks atvedīs zivis! – viņa nodomāja.
Pabrokastojusi, viņa saģērbās un devās ārā, uzkāpa uz velosipēda un devās pie Bjorna uz mājām! Ap šo laiku viņam jau vajadzētu būt klāt. Braukt bija grūti, jo vējš ticis klāt, purināja drēbes, matus un vaidēja -Aij, aij... Rudens tagad ir tik dusmīgs! Sargies, sargies! Vajadzēja ielaist iekšā... Tagad sargies...-
Tālumā jau parādījās būdiņa ar sarkanu jumtu, un trīs suņi, kas rēja un skraidīja pa pagalmu. Viņi pazina Anju, un astes luncinādami, skrēja pakaļ velosipēdam, tad lēca virsū, gribēdami nolaizīt muti un rokas. Anja smējās un dāvāja savus glāstus visiem. Pretī beidzot nāca arī pats Bjorns. Viņš bija ģērbies plānā kārtā, taču iemesls Anjai bija skaidrs, un par to liecināja arī cirvis viņa rokās. Bjorns gatavoja malku ziemai gan sev, gan Anjai. Milzīgi celmi stāvēja lielā kaudzē pagalma vidū un rūpīgas grēdas
Autori: Draconian Majesty, Aurora
***
Atvērās miegainas acis. No sākuma tās cīnījās, gluži kā kaijītes durvis vētras laikā, bet tad skatīties uz pasauli kļuva aizvien vieglāk. Pirmais, kas tika pamanīts, bija rudens - drūms, vēju apvīts rudens, kas monotoni sitās pie loga un gribēja ierauties iekšā, sajaukt gultu, no plauktiem nomest grāmatas, izmētāt savas lapas, iekarot teritoriju, teikt -Tu tagad piederi man! - Cik labi bija atrasties istabā, gultā!- Bet varbūt tieši otrādi - vajadzēja to ielaist iekšā, lai tas izvaro nošu lapas, iznīcina un aizrauj līdzi visus stāstus...
Viņa piecēlās sēdus, lai pakaitinātu rudeni - kā izbadējušos lauvu, kurš atrodas būrī... Vakar vēl krāšņais mežs šodien izskatījās kails un salīgs, tikai egles un priedes stalti turējās pretī, nesdamas savu zaļo, burvīgo aromātu pāri pļavai, kalniem, līdz pat pilsētai, apvijot šo mazo ciematiņu ar mitru miglu. Viņa uzvilka garu vilnas jaku, un neatraujot acis no loga, pagatavoja sev kafiju un brokastis. Brokastis un rīts bija mīļākā dienas daļa. Drīz vajadzēs doties ārā, veikt dienas darbus, lai mājās būtu silti. Askvoll iedzīvotāji šajā gadalaikā jau ģērbās kā ziemā. Norvēģijas mainīgais laiks nebija paredzams, bet tas arī neprasīja lielu uzmanību.
-Jāpasteidzas! Šodien zvejnieks atvedīs zivis! – viņa nodomāja.
Pabrokastojusi, viņa saģērbās un devās ārā, uzkāpa uz velosipēda un devās pie Bjorna uz mājām! Ap šo laiku viņam jau vajadzētu būt klāt. Braukt bija grūti, jo vējš ticis klāt, purināja drēbes, matus un vaidēja -Aij, aij... Rudens tagad ir tik dusmīgs! Sargies, sargies! Vajadzēja ielaist iekšā... Tagad sargies...-
Tālumā jau parādījās būdiņa ar sarkanu jumtu, un trīs suņi, kas rēja un skraidīja pa pagalmu. Viņi pazina Anju, un astes luncinādami, skrēja pakaļ velosipēdam, tad lēca virsū, gribēdami nolaizīt muti un rokas. Anja smējās un dāvāja savus glāstus visiem. Pretī beidzot nāca arī pats Bjorns. Viņš bija ģērbies plānā kārtā, taču iemesls Anjai bija skaidrs, un par to liecināja arī cirvis viņa rokās. Bjorns gatavoja malku ziemai gan sev, gan Anjai. Milzīgi celmi stāvēja lielā kaudzē pagalma vidū un rūpīgas grēdas
kārtojās malkas šķūnī. Bjorns nāca Anjai pretī, dzīdams nost pārlaimīgos suņus, kas priecājās redzēt Anju tāpat kā viņš pats.
-Anja! Nāc iekšā sasildīties. Laukā šodien negants vējš. Man ir karsta tēja, svaigas zivis gaida ķidāšanu.-
Bjorns palīdzēja Anjai piesliet divriteni un nolika malā cirvi. Atvēra smagās ozolkoka durvis un ielaida Anju iekšā, atstādams suņus laukā. Iekšā viņus gaidīja ceturtais suns, kucīte, kuras mazie kucēni pie krāsniņas zīžļāja pupus, klusi smilkstēdami. Bjorns novilka virsjaku un nokratīja zemi no zābakiem. Tikai tagad Anja ievēroja, ka viņam ir apsaitēta roka. Nevīžīgi, ar raupju lina lupatu. Uzmetusi ašu skatienu kucītei, viņa pievērsās Bjornam. -Ak, Dievs! Bjorn! Tā tu dabūsi infekciju! – Anja sašutusi iesaucās. Viņa tūdaļ devās pie aptieciņas, kura atradās Bjorna virtuvē kādā no ozolkoka plauktiem. Tā nu tas bija, ka abi zināja, kur kas atrodas abu mājā... – Vai tu savainojies cērtot malku?-
-Nē... Tas ir...- viņš uzmeta aci linu lupatai. - Jā.-
Bjorns ļāva Anjai sameklēt aptieciņu. -Sen neesmu to vēris vaļā. Būs kādudien jāaizbrauc uz pilsētu.-
Aptieciņā bija tikai nedaudz vecu zāļu. Viņš izskatījās nokaunējies.
Bjorns atslīga atzveltnes krēslā. Redzams, ka viņš sevī prātoja, vai kaut ko stāstīt, cik daudz stāstīt. Vai varbūt paturēt sevī. Aiz loga šalca rudens vēji.
-Lūdzams, aplej sev tēju un nepārdzīvo. Tā ir tikai skramba.- Bjorns pasmaida.
Anja paklausīja. Brīdi iestājās klusums, kurā vienīgais solo piederēja tējkannai. Gaidot ūdeni Anja apsēdās līdzās. – Vai tev ir ko salāpīt? – Viņa apjautājās. Bjorns un Anja strādāja viens otram bartera veidā, nekad neatteica un allaž bija labs balts. Nē, viņi nebija ļoti tuvi, viņu attiecībās valdīja cieņa un pietāte. Un tas bija Bjorna ziņā – stāstīt vai nestāstīt, bet meitene cerēja, ka viņš zina – Anjai var stāstīt visu. Viņa apskatīja virtuvi. Trauki bija tīri, varbūt viņa var sakopt citas istabas...
Bjorns bija pateicīgs Anjai par viņas izpalīdzīgo dabu. Kopš neizskaidrojami pazuda viņa sieva pirms gada, Anja bijusi laba sabiedrotā un palīdze. Bez viņas Bjorns būtu ieslīdzis dziļā vientulībā, bet tagad viņš bija priecīgs palīdzēt viņai, nekautrējoties lūgt palīdzību pretī.
Bjorns aizkūpināja savu pīpi. -Paldies. Pagaidām drēbes un istabas neprasa darbu, bet šajās pāris dienās te notikušas savādas lietas. Naktīs man brīžiem šķiet, ka jūku prātā. Vakar iedomājos braukt līdz tuvākajam telefonam uz zvanīt tev. Bet pūta negants vējš un izrādās, lukturim nosēdušās baterijas. Jābrauc uz pilsētu...- Bjorns nopūtās, izpūšot dūmu mākoni. Tas smaržoja pēc Pakalnu Svena tabakas, ko gan viņam, gan Anjai draugs dāsni atsvieda no savas jaunās ražas.
Kucēni paēduši sāka locīties ap Bjorna kājām. Anja kļuva domīga... Savādas sajūtas arī viņu apciemoja naktīs...
-Zini, ja tu vēlies, tu vari kaut kad arī pārnakšņot pie manis... Vai arī atnākt kādu vakaru pasērst, iedzert ko stiprāku un parunāties..- viņa ierosināja.
Tējkanna svilpoja kā ziemeļu vējš, Anja noņēma to no plīts un sāka taisīt sev priežu pumpuru tēju, kuru bija salasījusi kopā ar Bjornu. Tās smaržā bija kaut kas tik nepieradināms un neaizskarams, ka likās eksotiska. Neprasot Bjornam, vai viņš vēlas, viņa uztaisīja tēju arī viņam. Tā tas bija ierasts, un Bjorns nekad neiebilda. Reizēm viņa jutās kā viņa sieva, un savā ziņā viņai tas ļoti patika... Anjai palikās savādi, ka Bjorns ir tik satraukts, lai gan centās to slēpt no visas sirds.. – Kas īsti notika?- Viņa jautāja, nolikdama priekšā tēju.
-Paldies.- Bjorns laipni pieņēma tēju. Pīpe joprojām kūpēja, un arī tēja kūpēja tikpat bieziem dūmiem. Bjorns nopūtās.
–Tas sākās pirms trim naktīm.- Bjorns ērtāk iekārtojās krēslā, maigi ar kāju atdzenot nost kucēnus. –Pirmajā naktī tās bija vien aizdomīgas skaņas, kas nāca no sienām. Domāju - vējš, nekas cits. Tu zini, ka neesmu no māņticīgiem. Gulēju vien nost līdz rītam. Visu aizmirsis, devos zvejot, strādāju pie mājsaimniecības.-
Bjorns ievilka dūmu. –Otrā nakts bija savāda. Trokšņi nerimās. Piecēlos, apstaigāju māju, izgāju ārā. Lauka suņi rēja, skraidīja apkārt. Nespēdams iemigt no suņu rejām, iespundēju šos šķūnī, kur šie pierima. Devos gulēt. Nākamā diena kā ierasts. Taču šonakt... Vējš svilpa ļoti stipri. Suņi atkal rej. Es cenšos gulēt. Īsu brīdi iemidzis, jūtu švīkstu un asas sāpes. Mostos, skatos – rokā gara brūce. Nobijos ne pa jokam. Apstaigāju māju, izgāju ārā. Roka asiņo, suņi rej. Arī mājā kuce sabijusies. Nesaprotu, kas notiek. Apsēju ātri roku. Darbinu mašīnu. Nedarbojas. Ņemu lukturi, baterijas nosēdušās. Sēžu uz sliekšņa, domāju, ko darīt. Neko nepadarīsi, miega nekāda. Gaidu rītausmu un eju zvejot. Tagad jau dienasgaisma atnesusi citas sajūtas. Taču joprojām nesaprotu, kā esmu dabūjis brūci... –
Bjorns noglāsta kucēnu. Ļauj vienam ietrausties klēpī. –Izklausās pēc murgiem, vai ne?-
Anja sabijās, lai gan nebija no bailīgajiem. – Kaut kas savāds tajā ir, - noteica Anja, neizrādot ne mazāko satricinājumu. – Varbūt, tu staigā miegā? - Viņa iemalkoja tēju.
Norvēģija ir leģendu un sāgu zeme. Visu, kas notika, cilvēki mēdza piedēvēt dieviem, troļļiem un citām radībām. Anja tam neticēja, taču viņai tuva bija mistika un maģija. Anja mājās bija viena. Viņas plānos bija paņemt no Bjorna kucītes mazu draugu, lai tas aug un sastāda kompāniju garās dienās un vakaros, bet līdz tam viņam vēl jāpaaugas. Arī viņu bija piemeklējušas nemierīgas naktis, vēja gaudas un rudens... Bet viņa varēja aizbēgt – paņemt mantas un doties tālāk mežā vai uzkavēties pilsētā, ja tur ir kāds darbs. -Ja tu vēlies, varu pārlaist nakti pie tevis...-
-Staigāju miegā? Tas izklausās pēc ticamas versijas.- Bjorns iemalkoja tēju. Tad nolika malā pīpi un piecēlās. Aiz loga gaudoja vējš. - Kā tur tavā kalnu mājā? Vējš laikam plosās neganti. Drīz pieputinās. Tev jāpadomā par dzīvi ciematā. Tu esi jauna...- Bjorns uzlūkoja Anju. Sieviete skaistuma pilnbriedā. Viņš nekad nejautāja, kādēļ viņa izvēlējusies vientuļnieces dzīvi. Viņai noteikti ir savi iemesli.
-Es nevaru tev lūgt nakšņot šeit. Lai gan jāatzīst, nedaudz baidos vakara pienākšanas. Neesmu lāgā gulējis. Bet tu vienmēr esi laipni gaidīta. Man ir grāmatas. Vakariņās cepšu zivis.-
- Kalnu mājā laužas rudens... Bet šogad man ir nepieciešams uzvarēt visus gadalaikus, lai gan apzinos, cik tas būs grūti!- Anja atteica un tulīt piebilda, – Domāju, ka uzkavēšos šonakt. Tu varēsi izgulēties un ar jauniem spēkiem stāties pretī jaunai dienai. Neuztraucies, es atradīšu ar ko nodarboties un tevi netraucēšu. – Viņa iemalkoja tēju un jau galvā plānoja, ko varētu te padarīt.
Bjornam bija lieliska gaļas un zivju žāvētava, kā arī viss, kas viņam piederēja, bija maksimāli pielāgots, par ko Anja varēja tikai sapņot. Bieži ciemojoties, viņa iedomājās kā šiverē pa šo māju un ar prieku mazgā traukus ar ūdeni, kuru nav jānes no tālienies, kā māju nepūš jumtā, kā Bjorna kazas, aita un govs liek savus miklos purniņus pie Anjas vaiga... Kaut viņa mācētu ierīkot sev tādas ērtības... Jāatzīst, ka Bjorns tāpat ir paveicis daudz viņas labā – salabojis jumtu un apsildinājis sienas, dāvājis mēbeles... Reizēm Anjai sametas par to kauns, bet viņa saprot, ka citādi nevar! Šajā malā kaimiņš kaimiņam ir draugs un glābējs, tas ir kā izaugt lielā ģimenē. Pagājušogad Anja varēja lepoties, ka viņai izdevās lieliska dārzeņu raža, ar ko varēja padalīties ar Bjornu.
-Ej nosnaudies tagad, es iešu pabarot dzīvniekus un saķidāšu zivis, pārbaudīšu žāvētavu! Tad es atgriezīšos mājās un vakarā atkal būšu klāt!-
-Paldies par tavu atsaucību, Anja. Es tikai vēlos pārliecināties, ka tas viss nav manas iedomas.-
Kopš sievas pazušanas Bjorna pasaules redzējums bija pilnībā izmainījies. Manita mēdza saimniekot mājās, kamēr Bjorns devās zvejot vai uz pilsētu. Kādu dienu, pārradies mājās, viņš sievu vairs nesastapa. Meklējumi bija neauglīgi. Neviena pavediena. Uz krāsns vārījās ūdens, dārzeņi stāvēja nomizoti un sagriezti. Suņi nerēja. Viss izskatījās tā, it kā sieva vienkārši būtu izgaisusi. Manita bija sapņotāja. Viņa ļoti ticēja senajiem mītiem un teikām. Tieši tāpēc Bjorna plaukti bija pilni ar pasaku grāmatām, bet viņš pats tās nelasīja. Reizēm tik ielūkojās krāšņajās ilustrācijās un pavilka sievu uz zoba par šo aizraušanos.
Taču tagad Bjorns bieži aizdomājās par tēliem no sievas grāmatām. Bija naktis, kad viņš izmisumā sāka vainot troļļus un fejas. Rīti vienmēr atnesa skaidrību. Nekādi tēli nepastāv. Viņa sieva ir pazudusi. Gads pagājis, bet viņa joprojām ir pazudusi.
-Pēc īsas snaudas es došos uz ciematu. Vajag nopirkt baterijas un palūgt automehāniķim palīdzību. Tu droši paēd sātīgas pusdienas. Un vakarā nāc agri. Tu jau zini, ka tumsā ceļu neredz. Un tumsa nāk arvien agrāk.-
Domāts, darīts. Anja saimniekoja pa māju un kūti. Tas viņu iepriecināja un deva jaunu skatu uz savu lomu šajā dzīvē. Bjorns Anju vienmēr ir iedvesmojis. Atgriežoties mājās, tā vien gribas visu labot un mainīt, doties medībās vai makšķerēt, bet daudz ko Anja nemācēja. Strādājot pie Bjorna, viņa vienmēr visu veica rūpīgi un apzinīgi, lai Bjornam nav jāaizrāda.
Kad kūtī darbs bija paveikts, kamēr Bjorns snauda, Anja gatavoja pusdienas. Tā bija zupa un olu sacepums ar zaļumiem. Tad viņa čakli saķidāja zivis un aiznesa daļu uz žāvētavu, kur noņēma jau gatavo gaļu un atnesa to uz mājām. Savā mājā darba vienmēr daudz, ka viņa pat nepamanīja, kā Bjorns aizdevās uz ciematu. Zupu gan viņš bija apēdis. To varēja redzēt pēc atstātajiem traukiem uz galda.
Anja maz zināja par Bjorna sievu, tikai to, ko viņš bija stāstījis par pazušanu, bet viņa arī neuzplijās. Katrs drīkst stāstīt, ko vēlas... Taču Anju māca ziņkāre. Zinot, ka Bjorns būs prom kādu laiku, viņa pielavījās pie viņa sievas istabas durvīm. Ilgi cīnījās ar sevi. Sirds neganti dauzījās. – Ja nu Bjorns atgriežas, kaut ko aizmirsis... Ja nu.... Ja nu..-
Galu galā Anja saņēmās un iegāja iekšā. Tā bija ārkārtīgi grezna, skaista un gaiša istaba. Redzams, ka Bjorns te bija ielicis visu savu sirdi. Smalkie koka grebumi bija fantastiski, kā arī Manita bija lieliski to iekārtojusi. Uzreiz varēja sajust sievišķīgu auru... Istabā fotogrāfiju nebija. Anja atvēra skapi un ielūkojās iekšā. Tajā bija gan greznas kleitas, gan ikdienas drēbes, kuras viņa valkāja saimniekojot. Anja izņēma kādu smaragdzaļu linu kleitu un pasmaržoja. Tai bija koka skapja un vārītu ziepju, kā arī pavasara vēju smarža... Anja aizvēra acis un jau varēja redzēt, kā šī kleita starp visām citām drēbēm pluinījās vējā, kā apkārt zaļo un plaukst ziedi... Kā tālu var redzēt kalnus, un kā Bjorns atgriežas mājās... Tā bija ārkārtīgi skaista kleita. Anja iekāra to atpakaļ skapī. Kādu laiku viņa aplūkoja skaistās kleitas, tad aizvēra skapi un pienāca pie rotu lādītes. Redzams, ka to arī bija sameistarojis Bjorns. Tā viegli padevās atvēršanai, taču tajā bija tikai pāris koka rotas – rokassprādze un gredzens. Viņa zināja, ka Bjorns ir talantīgs, bet tik... Rotas bija vienkāršas, bet smalkas un skaistas! Patiesi viņš ļoti mīlēja savu sievu! Viņa aizvēra lādīti. Nolika vietā un ielūkojās spogulī. Uz viņu lūkojās viņas pašas seja. Anjai mājās nebija spoguļu. Kad ilgi neesi skatījies savā sejā, tā sāk šķist kā svešinieka seja, svešinieka vaibsti.– Un kas mīl tevi?- Viņa skaļi sev jautāja. Neviens neatbildēja. Tad viņa piegāja pie masīvas gultas, kas bija noklāta ar ādām. Tā smaržoja pēc putekļiem.
Likās, ka šeit joprojām dzīvo sieviete. Taču tajā pašā laikā telpā virmoja pamestība. Anja apsēdās uz koka gultas. Redzams, ka tā kalpoja kā atpūtas vieta un dīvāniņš grāmatu lasīšanai. Visticamāk Manita gulēja Bjorna istabā. Anja uzlūkoja grāmatu skapi. Grāmatas bija aiz stikla. Bet plauktā stāvēja arī neparasts veidojums. Tā bija sakne. Vismaz tā izskatījās pēc saknes. Bet tā skatījās uz Anju. Tai bija seja, rokas, kājas, viduklis. Viss kropls un izļodzījies, bet tajā pašā laikā cilvēcisks. Paskatoties uz sakni no citas puses, tās seja izmainījās un nu izskatījās pēc traģikomiska ģīmja. Anja piegāja klāt no otras puses, un atkal sakne mainīja seju – nu tā smaidīja viņai pretī, bet tās smaidā bija kaut kas... ļauns? Tā gluži vai ņirdza pretī.
Cik pretīga manta... Anja saviebās un klusiņām pameta istabu.
-Tu nedrīksti šeit atrasties!- Viņa sev teica un sajuta kaunu par to, ka bija nelietīgi izmantojusi Bjorna viesmīlību. Viņa nevēlējās saņemt bargu skatienu no tā jau asās sejas. Caur gaišajiem logiem vēl vairāk bija saskatāms rudens, tas visur meklēja Anju.– Lai Bjorns atpūšas, bet es pastrādāšu. Viņš ir pelnījis rūpes. – Bija pienācis laiks steigties mājup, lai vakarā varētu laicīgi atgriezties.
Visu dienu Anja domāja par Manitu. Viņa centās iedomāties, kā viņa izskatījās un kādi viņi abi bija savā kāzu dienā.. Viņa iedomājās viņu ikdienas dzīvi un maigās naktis kopā... Un sajuta grēcīgu kņudoņu sev lejā no šīm fantāzijām, taču neļāvās. Tā dzīve nepieder viņai! Šī ir dzīve, kas Anjai jādzīvo!
***
Anja atgriezās ar mazu sainīti rokās. Tajā bija dzijas un adatas, kā arī guļamdrēbes un vilnas zeķes Bjornam, kuras viņa iegādājās pilsētā. Ārā tagad agri tumsa, nebija prātīgi ilgi uzkavēties mājās. Suņi atkal sagaidīja Anju, šoreiz mierīgāk. Bjorns nebija nekur manāms. – Drošivien kaut kur kūtī vai mājās.- viņa nodomāja.
Anja ienāca priekšanamā. Mazie kucēni bija paklīduši kur kurais. Viņa nolika savu sainīti un sāka tos dzīt pie kucītes kā nepaklausīgus skolēnus. – Aha!- viņa sauca kādam kucēnam ar baltu pieri, - Tu būsi mans!-
Viņš bija tik neveikls, bet nopietns. Anja tūlīt viņu iemīlēja un samīļoja. Viņa uzlika vārīties ūdeni un viņas klēpī saldi iemiga Anjas jaunais draugs.
Bjorns ienāca, krēslai iestājoties. - Cerēju, ka jau esi klāt. Vējš pavisam satrakojies. Biju kokdarbnīcā.- Bjorns pakāra virsdrēbes, notrausa priecīgos kucēnus. -Redzu viens tevi jau izvēlējies.- Bjorns norādīja uz guļošo mazuli. -Vai viss kārtībā?-
Anja smaidīja. – Jā! Viņš noteikti kādu dienu nāks man līdzi! Ar velosipēdu bija grūti braukt, bet tas nekas... Ko tu tagad darini?- Anju vienmēr interesēja Bjorna projekti, jo pati sapņoja iemācīties tā rīkoties ar koku.
Bjorns parādīja Anjai mazu koka gredzentiņu ar skandināvu aizsargzīmēm.
-Tas ir tev. Jau sen vēlējos tev kaut ko pagatavot, bet vienmēr uzgūla citi darbi.-
Anja bija redzējusi līdzīgus Manitas istabā, bet to viņa, protams, noklusēja.
-Bjorn... Tas ir tik skaists...- viņa spēja tikai nočukstēt un sajuta milzīgu siltumu pakrūtē.
-Un liels paldies par zupu. Tā bija spēcinoša. Deva man enerģiju visai dienai.-
Anja uzsmaidīja Bjornam, un viņš zināja – nekas vairāk nav jāsaka.
Aiz loga jau savilkās bieza tumšam krēmam līdzīga tumsa, kas ar gariem nagiem pluinīja skuju kokus, nepadevīgi zaļus. Vakars pagāja sarunās, Anja rosījās ar adīkli, bet Bjorns pulēja gredzenu, abi nedaudz iedzēra sīvo viskiju. Bija patīkami pasmieties un pasapņot, kā arī atvērties un padalīties ar ko sev dārgu. Anja atzinās, ka gribētu, lai Bjorns viņai iemāca visu, ko zina, savukārt, Bjorns atklāja savu talantu dziedāt.
Laiks bija parādīt Anjas guļvietu. Aiz loga neomulīgi svilpoja vējš, gāza priekšmetus un šī skaņa piepildīja visu pasauli. Anju tā nebiedēja, jo tas bija rudens... Šajā malā tā bija ierasta lieta, arī nakts viņu nebiedēja.
-Laikam jādodas gulēt. Rīt agri jāceļas. Kūtī gaidīs lopi.- Viņa konstatēja, nolikdama malā adīkli. -Jā. Dosimies pie miera.- Bjorns saprata, ka acis jau ir nogurušas, un priekšā vēl gaidāma nakts, kur neko nevar zināt.
Viņš ieveda Anju jau redzētā guļamistabā.
-Tā piederēja manai sievai, kā tu noproti. Tu vari nakšņot šeit. Es tevi pamodināšu, ja kaut kas savāds atgadīsies. Ja tev kļūst neomulīgi, tad sauc mani. Es būšu blakusistabā. Atnesīšu tīru gultasveļu.- Bjorns izgāja laukā no telpas, atstādams durvis vaļā.
Anjai kļuva neomulīgi. Domas par redzēto drausmīgo sakni, svešām mantām un mistisko pazušanu lika tūlīt nožēlot viņas lēmumu. Bjorn bija dāsni nolicis divas petrolejas lampas. Atšķirībā no Anjas, mājās bija elektrība, bet viņš vienmēr uzskatīja, ka taupība nav skopums. Anja dzirdēja, kā trako rudens, tas smējās - Nu, gan mēs abi papriecāsimies... –
Bjorns ienesa gultasveļu un novēlēja labunakti! Anjai gribējās kliegt - Paliec, paliec ar mani... - Bet viņa to nedarīja. Viņa tik daudz bija pārdzīvojusi, pārdzīvos arī šo!
Kad gulta bija saklāta, Anja iekāpa tajā, censdamās nedomāt par sakni. - Tā ir tikai dīvaina sakne, kuru atnesis Bjorns vai viņa atradusi pati...- Anja centās sevi pārliecināt.
Kādu laiku viņa nevarēja aizmigt, grozījās, skatījās uz sakni, bet kad saprata, ka nekas nav mainījies, un Bjorns ir tuvumā, miegs viņu pievarēja. Viņa azivēra acis un iedomājās, ka Bjorns guļ līdzās un sargā.
Bjorns gulēja savā gultā. Viņš arī centās iemigt, bet apstākļi bija pārāk ikdienai neraksturīgi, lai viņš spētu atslābināties. Ierējās suns. Bjorns piecēlās un piegāja pie loga. Vējš gaudoja kā vilki. Viņš noskurinājās un nodomāja, ka vajadzētu ielaist suņus šķūnī. Taču atgriezās atpakaļ gultā. Negantais vējš pamazām ieaijāja.
Pusmiegā viņš izdzirdēja skrāpēšanu aiz sienas no savas sievas istabas puses. -Anja,- viņš iedomājās. Klusiem solīšiem viņš aizgāja līdz Manitas istabai un klusiņām pavēra vaļā durvis. Izskatījās, ka Anja guļ. Viņas gaišā matu šķipsna karājās pār gultas malu. Gribējās ienākt un to noglāstīt. Manitai bija tikpat gari, gaiši mati. Bjorns nedaudz uzkavējās durvju ailē, atcerēdamies sievu. Reizēm viņa iemiga savā istabā ar grāmatu rokā. Viņš tad mēdza maigi izņemt sējumu un saudzīgi aiznest Manitu pie sevis uz gultu. Viņa izlikās, ka guļ, bet vēlāk viņi ienira viens otra skavās un smaržās. Reizēm Bjornam tā pietrūka.
Tagad skrāpēšana skanēja no Bjorna istabas. Viņš nodomāja, varbūt egles zars glāsta jumtu. Gaiņādams prom nelabas domas, viņš devās atpakaļ uz savu istabu. Pēkšņi viņam palikās, ka kādi gluži kā bērnu solīši, paskrēja viņam garām pavisam tuvu. Bjorns ātri pagriezās uz to pusi, bet neko nemanīja.
Anja saldi gulēja. Sapnī viņa basām kājām skrēja pa vietējo mežu, spīdēja saule, bija vasara. Sūnas likās tik mīkstas un patīkamas, ka viņa iegūlās tajās un skatījās, kā vējš dzenā mākoņus. Pēkšņi viņa izdzirdēja savādu skaņu – it kā koks censtos izkāpt noz zemes. Viņa piecēlās, lai apskatītos, kās notiek. Skaņa nāca no kādas milzīgas gobas, kurai bija redzamas saknes. Tās vijās virs zemes kā anakonda, veidodamas tādus kā vārtus pretī milzu caurumam, kas kā tumša acs vērās Anjā. Anja tuvojās gobai. Skaņas pastiprinājās. Debesīs sabiezēja mākoņi un paslēpās saule. Apkārtne kļuva biedējoša, bet Anja nevarēja izkustēties no vietas. Kad skaņa piepildīja visu mežu gluži kā varens pērkons, saknes pavērās un no tās sāka līst ārā kaut kas līdzīgs tai kroplajai cilvēkveidīgajai saknei, kura atradās Manitas istabā. Tas atgādināja bērna dzimšanu. Radījums neveikli kustējās un it kā raudāja. Anja saprata, ka to var nomierināt tikai tad, ja paņems to rokās. Sakne likās pretīga, taču, Anja tomēr to izdarīja. TAS mazliet nomierinājās, un vairs nelikās tik biedējoša, bet gan atgādināja meža bērnu, kurš pazaudējis māti. Anjai piespieda to pie savām krūtīm un sajuta siltumu. TAS sāka meklēt pienu un pēkšņi piesūcās Anjas krūtij caur visu naktskreklu. Meitenei kļuva pretīgi, un viņa centās to atgrūst, taču TAS bija tik ļoti piesūcies klāt, ka sagādāja sāpes. Piens arī sāka līt no otras krūts gluži kā nebeidzama upe. Anja nobijās un sāka kliegt. Skaņa piepildīja visu mežu.
Anja pamodās ar kliedzienu, kas kā nazis pārgrieza klusumu. Viņas rokas tvērās pie krūtīm, lai pārbaudītu, vai no tām nejūt miklumu. Viņa bija nosvīdusi, bet, šķiet, tas nebija piens. Istabā valdīja piķa melna tumsa. Laukā vējš bija pierimis. Anja jutās pilnībā atmodusies un dreboša. Viņa piecēlās un devās pārbaudīt, vai Bjorns guļ. Neviļus un pavisam negribot, viņa pameta acis uz savādo sakni aiz stikla. Tā bija apgāzusies.
Virtuves telpā dega gaisma. Bjorna savā istabā nebija. Kucēni saldi gulēja pie krāsns. Anja centās nomierināties pēc nepatīkamā sapņa. -Šajā mājā tiešām notiek kaut kas savāds. Kur ir Bjorns?- viņa noprata, ka viņš izgājis laukā, jo zābaku un mēteļa nebija vietā.
Anja vienā naktskreklā izskrēja ārā un sāka saukt Bjornu. Bija stindzinoši auksti, taču svarīgāk bija atrast Bjornu. Neviens neatsaucās. Anja apskrēja ap māju. Pat suņi bija savā būdā un nelīda laukā. Anja pārbaudīja šķūni, žāvētavu, kūti, taču tur Bjorna nebija. Viņa sauca vēlreiz. Neviens neatsaucās. Anja atkal ieskrēja mājās, iegāja katrā istabā, taču tās bija tukšas. Istabas izskatījās kā parasti, tikai Bjorna gulta bija sajaukta, jo viņš tajā bija gulējis. Anja nolēma saģērbties un doties meklēt Bjornu, jo nevarēja sēdēt un mierīgi gaidīt virtuvē. Viņa paņēma petrolejas lampu, jo neatrada lukturi, un devās ārā, saukdama.
Meklēdama Bjornu viņa ieskrēja mežā. Gar koku stumbriem tālumā mirdzēja gaismiņa. Cenzdamās neaizķerties aiz vēja sagāztiem brikšņiem, Anja devās uz gaismas pusi, kur viņa atrada Bjornu nelielā klajumā. Viņš stāvēja pie varena izmēra gobas. Tās maigi veidotais stumbrs šķietami laistījās, bet tā bija gaismu spēle, ilūzija.
-Es izgāju pārbaudīt suņus. Taču tad...- Bjorns pamīņājās. -Negribēju tevi modināt un biedēt. Piedod. Es... Man likās, ka dzirdēju Manitas balsi. Un vēl kādu balsi. Maza bērna raudāšanu. Varbūt tie bija kaķi.- Viņa seja gluži kā iegrima transā, bet tad viņš atmodās. -Piedod, ka aizgāju, atstādams tevi vienu. Tu laikam nobijies. Bjorns satvēra Anju aiz pleca.
Anja atvieglojumā izelpoja. – Man bija slikts sapnis, es pamodos un sāku meklēt tevi... Es vairāk uztraucos par tevi, nekā par savu sapni...-
Viņa piekļāvās Bjornam. – Cik labi, ka ar tevi viss ir kārtībā.- Goba ļoti atgādināja koku, kuru viņa redzēja sapnī, taču Anja nolēma nepadoties šai ilūzijai. Sapņi pieder sapņu pasaulei, tagadne pieder dzīvajiem. Anja uzmanīgi pieskārās gobai, kas likās savādi silta. Viņa atrāva roku, jo negribēja tam ticētu un to just.
-Iesim mājās..- viņa lūdzās.
-Jā,- Bjorns noteica. -Iesim mājās.- Viņš vilcinoties palūkojās meža tālumā. Sūnās noskanēja sīki solīši. Anja un Bjorns instinktīvi pavērsa gaismu pret skaņu. Likās, ka kāds ierušinājās sūnās.
-Meža zvēri,- Bjorns ar neticību noteica.
-Piedod, ka sabiedēju tevi. Es tikai vēlos aiziet līdz nobrukušajai mājai tepat blakus. Citādi balss neliks man mieru. Vari atgriezties mājās vai nākt līdzi.-
-Es iešu ar tevi!- Anja pat nejautāja, kur tā atrodas. Abi klusēdami devās tālāk. Anjas roku turēja spēcīgā Bjorna roka, un viņai likās, ka viņi ir kļuvuši vēl tuvāki kā bija. Anjai tiešām rūpēja Bjorns un Bjornam Anja. Varētu palikties – kas tāds tajā? Bet tas ir tik daudz, kad pasaulē esi viens pats, un rudens alkst tavas aisinis..
Viņi piegāja pie kādas pamestas mājas, kura stāvēja meža ne vidū, ne nomalē. Tā vairāk izskatījās pēc mednieku būdiņas, kura gaidīja sezonu, kad varēs saost bises, asinis, ādas, uguni, sviedrus un alkoholu. Tajā nebija nekā neparasta, taču Bjorns likās kā apmāts, un devās iekšā. Anja sekoja, bija tumšs, neko nevarēja redzēt kā tikai to, ko apaismoja Bjorns. Pēkšņi viņi abi izdzirdēja sīkus solīšus, it kā kāds lavītos pa lapām pie durvīm. Anja strauji apgriezās un inkstintīvi metās ārā pa durvīm. Pie sliekšņa bija tā kroplā sakne, un Anja iekliedzās! Bjorns piesteidzās klāt un arī ieraudzīja sakni. Sakne aši ierušinājās zemē. Laukā palika vien pats galiņš.
-Bjorn… Bjorn.- Tagad to dzirdēja arī Anja. Sievietes balss skanēja kaut kur no zemes dzīlēm, no saknēm, no meža sirds.
-Manita?-
Bjorns pieplaka pie zemes. Viņš izrāva sūnas sev zem kājām. Satvēra sakni, bet tā ielīda dziļāk, pazūdot no acīm. Luktura gaisma kļuva tumšāka un izdzisa pavisam. Palika vien Anjas gaismeklis, kas izgaismoja Anjas pārbiedēto seju kā ovālu gleznu.
-Kas tas bija? Tu dzirdēji? Tu redzēji?- Bjorns uzlūkoja Anju. Tad taustījās pa zemi.
- Jā!- viņa noteica. - jādabū lāpsta! - Anja centās rakt ar rokām, bet zeme bija auksta un cieta. Viņa to darīja instinktīvi, lai gan pati doma viņu biedēja. Anjai palikās, ka viņa guļ! - Ņem gaismekli un ej pēc lāpstas! - viņa komandēja. - es palikšu te un rakšu.-
Bjorns aizsteidzās, Anja palika tumsā. No sākuma zeme nepadevās, bet tad rakt kļuva aizvien vieglāk. Viņa iedomājās, ka vajadzēja izlasīt kaut vienu nostāstu no Bjorna mājā esoŝajām grāmatām, taču jau bija par vēlu... Kādu laiku Anja ilgi raka, kamēr zeme nepalikās tik mīksta kā mākonis. Bjorns kavējās. Zeme zem Anjas likās ļoti mīksta un savādi irdena. Viņa saprata, ka sēž bedrē.
Anja pārstāja rakt. -Ko es vispār daru?- Viņa palūkojās melnajā tumsā un cerēja, ka drīz ieradīsies Bjorns. Vai tiešām viņa sieva tika pārvērsta par sakni? Bet kā? Varbūt viņiem jāatgriežas mājās, un atbilde slēpjas tur?
Anja lūkojās tālē, cerēdama drīz ieraudzīt gaismu no Bjorna gaismekļa. Viņa negaidīja ilgi. Gaisma spīdēja. Taču ne no Bjorna gaismakļa, bet no gobas, kas vizēja starp citiem kokiem. Zeme zem Anjas sāka mudžēt, it kā to apdzīvotu čūskas. Anja bailēs izlēca laukā no bedres. Viņai likās, ka zeme viņu tūliņ aprīs.
-Izvelc mani...- no zemes atskanēja sāpīgs čuksts.
Anja piespieda ausi sūnām. Viņas roka satvēra kaut ko cietu un siltu. Tumsā uz viņu skatījās sakne. Tās seja... Tā likās redzēta. Nē, pazīstama! Līdz sāpēm mīļa seja. Anja gribēja aizgriezties, bet nespēja. Viņa izstiepa rokas un satvēra sakni. Anja vilka ar visu spēku. - Es tevi izvilkšu, viss būs labi! –
Taču Anja pēkšņi iekrita iekšā un nokļuva pulsējošā un gaišā vietā. Tas viss viņai atgādināja būšanu mātes vēderā. Apkārt lidinājās kaut kas līdzīgs jāntārpiņiem un maldugunīm. Sakne, kuru vilka Anja, pazuda... Anja palūkojās augšup. Kā biezas vēnas lielo pazemes klēpi stiegroja gobas saknes. Likās, ka tajās pulsēja dzīvība, sulīga un dzidra.
Anja devās dziļāk alā. Mazās, gaišās būtnes pajuka uz visām pusēm. Varenas, vītas kolonnas stiepās lejup no griestiem. Dažas pat skāra zemi, atgādinot stalaktītus.
Anju piesaistīja kāda kolonna, kuras aprises atgādināja cilvēka stāvu.
-Kur es esmu nokļuvusi? Vai esmu mirusi?-
Anjas prāts tiecās bīties, bet maņas bija pārāk aizgrābtas. Anja pieskārās cilvēkveidīgakai kolonnai.
-Arī tu reiz barosi zemi.-
Balss skanēja visā telpā un vienlaicīgi Anjas galvā, it kā viss būtu viens nedalāms veselums. Anjai kļuva bail, un šie vārdi radīja neatgriezenisku nolemtību, kas likās šausminoša.
- Lūdzu, es vēlos izkļūt laukā!- viņa pati neticēja saviem vārdiem, jo šī vieta izskatījās tik mierpilna un savā ziņā vieda.
Bjorns steidzās atpakaļ. Vai tiešām tā ir Manita, kas viņu sauc? Vai varbūt pastāv viņas fantāziju tēli? Varbūt tas viss ir nakts un meža apmāns.
Manita bieži nesa veltes no meža. Par katru no tām viņai bija stāsts. Apburtas būtnes -- labestīgas un ļaunatminīgas. Mežā redzēto sakni viņa bija atnesusi dažas dienas pirms pazušanas. Bjorns centās atcerēties sievas stāstu.. Tas bija stāsts par gobas bērniem - dabas līdzsvara sargātājiem. Reizēm tie ko deva, reizēm atņēma, un šī apmaiņa notika bieži, jo līdzsvars bija ārkārtīgi trausls, un viss, ko viņi paņēma, mūžam tiem piederēja, un saņemt to atpakaļ varēja tikai dodot ko pretī.
Nonācis šķietami pareizajā vietā, viņš apjauta, ka Anja nekur nav redzama. Viņš sauca un sauca, gandrīz iekrisdams bedrē, kuru Anja bija izrakusi, taču atbildes nebija. Viņš jutās atbildīgs par meiteni, bet tagad viņa bija pazudusi gluži kā viņa sieva...
- Varbūt viņa centās atrast ceļu atpakaļ un tumsā apmaldījās...- Bjorns vēlreiz izskatīja apkārtni. Bezpalīdzībā nolaidās rokas. -Anja!- viņš sauca.
Anja dzirdēja viņa balsi kā dobju skaņu. Bet te no augšas kā vīnstīgu šūpoles viņu ieskāva smalki pavedieni, ietinot apskāvienā. - Bjorn!- viņa atsaucās, necerot, ka viņš izdzirdēs. Viņa sauca, cik skaļi spēja.
-Zeme dod un paņem. No kāda vairāk, no kāda mazāk. Un mēs visi kļūstam saknes.-
Anja juta, kā smalki pavedieni ienirst viņas vēnās kā vissmalkākās adatas. Bez sāpēm. Un tie lēni iekrāsojas tumši sarkani. Pavedieni likās silti un mīksti.
-Kāpēc es?- Anja nočukst, bet atbildi nesaņem. Anja padodas un iegrimst mierīgā miegā, kur sapnī lido taureņi, dūc bites, aug ogas un sēnes... Viņa it kā vēros vis no malas, taču jūt tā visa garšu, skaņu un dabas maigumu. - Cik labi tā... cik labi...- viņa nodomā. - Vajadzētu sapīt vainagu.- Sapnī viņa atkal ir bērnībā, un nekādas bēdas vairs nevar viņu aizsniegt.
Bjorns redz rītausmu sārtojamies. Ap viņu visur izrakņāta zeme. Rokas nobrāztas, cenšoties izrakties cauri biezajām saknēm. Visu nakti nocīnījies ar balsīm savā galvā, viņš jūtas izsmelts un pārguris. Goba rītausmā iekrāsojas sārta kā asinis. Viņš pieskaras stumbram. Silts. Meža maģijas piestrāvots koks.
-Ja tu vēlējies man pierādīt, tad nu es ticu. Atdod man to, ko paņēmi.-
Goba klusē, bet uz zemes stāv neliela saknes daļiņa. Šķiet, ka no tās lūkojas pazīstami vaibsti, bet tie uzreiz izplēn.
Bjorna spēki izbeidzas un viņš saļimst uz zemes, raudādams. Viņš paņem rokās sakni un piespiež to pie krūtīm. Tā ir cieta un izliekas, ka tajā nav dzīvības, bet viņš tagad zina, ka tā vairs nav. Kādu laiku viņš guļ klusēdams, visi nakts notikumi kā karuselis riņķo viņa galvā, tad Bjorns iekliedzas pa visu mežu kā ievainots, pieceļas kājās un uzbļauj gobai - Es vēl atgriezīšos! Un tad tu man atdosi visu, ko paņēmi! Visu! Vai dzirdi?! VISU! -
Netīrs un pārguris viņš dodas mājās. Viņa rokās vēl viena sakne. - Es tevi izglābšu... - viņš čukst, - Tikai turies...-
Saule pamazām ceļ savus starus augstāk un augstāk, Bjorna stāvs gausi pazūd aiz horizonta. Rudens diena atkal ir augsta. Vējš lidinās, it kā slaukot lapas no zāles, kokiem un pasaules. - Aij, aij...- vaidēja vējš, ietinot gobas saknes lapās. - Rudens ir dusmīgs... –
Beigas.
Bet varbūt tas ir tikai sākums...
-Anja! Nāc iekšā sasildīties. Laukā šodien negants vējš. Man ir karsta tēja, svaigas zivis gaida ķidāšanu.-
Bjorns palīdzēja Anjai piesliet divriteni un nolika malā cirvi. Atvēra smagās ozolkoka durvis un ielaida Anju iekšā, atstādams suņus laukā. Iekšā viņus gaidīja ceturtais suns, kucīte, kuras mazie kucēni pie krāsniņas zīžļāja pupus, klusi smilkstēdami. Bjorns novilka virsjaku un nokratīja zemi no zābakiem. Tikai tagad Anja ievēroja, ka viņam ir apsaitēta roka. Nevīžīgi, ar raupju lina lupatu. Uzmetusi ašu skatienu kucītei, viņa pievērsās Bjornam. -Ak, Dievs! Bjorn! Tā tu dabūsi infekciju! – Anja sašutusi iesaucās. Viņa tūdaļ devās pie aptieciņas, kura atradās Bjorna virtuvē kādā no ozolkoka plauktiem. Tā nu tas bija, ka abi zināja, kur kas atrodas abu mājā... – Vai tu savainojies cērtot malku?-
-Nē... Tas ir...- viņš uzmeta aci linu lupatai. - Jā.-
Bjorns ļāva Anjai sameklēt aptieciņu. -Sen neesmu to vēris vaļā. Būs kādudien jāaizbrauc uz pilsētu.-
Aptieciņā bija tikai nedaudz vecu zāļu. Viņš izskatījās nokaunējies.
Bjorns atslīga atzveltnes krēslā. Redzams, ka viņš sevī prātoja, vai kaut ko stāstīt, cik daudz stāstīt. Vai varbūt paturēt sevī. Aiz loga šalca rudens vēji.
-Lūdzams, aplej sev tēju un nepārdzīvo. Tā ir tikai skramba.- Bjorns pasmaida.
Anja paklausīja. Brīdi iestājās klusums, kurā vienīgais solo piederēja tējkannai. Gaidot ūdeni Anja apsēdās līdzās. – Vai tev ir ko salāpīt? – Viņa apjautājās. Bjorns un Anja strādāja viens otram bartera veidā, nekad neatteica un allaž bija labs balts. Nē, viņi nebija ļoti tuvi, viņu attiecībās valdīja cieņa un pietāte. Un tas bija Bjorna ziņā – stāstīt vai nestāstīt, bet meitene cerēja, ka viņš zina – Anjai var stāstīt visu. Viņa apskatīja virtuvi. Trauki bija tīri, varbūt viņa var sakopt citas istabas...
Bjorns bija pateicīgs Anjai par viņas izpalīdzīgo dabu. Kopš neizskaidrojami pazuda viņa sieva pirms gada, Anja bijusi laba sabiedrotā un palīdze. Bez viņas Bjorns būtu ieslīdzis dziļā vientulībā, bet tagad viņš bija priecīgs palīdzēt viņai, nekautrējoties lūgt palīdzību pretī.
Bjorns aizkūpināja savu pīpi. -Paldies. Pagaidām drēbes un istabas neprasa darbu, bet šajās pāris dienās te notikušas savādas lietas. Naktīs man brīžiem šķiet, ka jūku prātā. Vakar iedomājos braukt līdz tuvākajam telefonam uz zvanīt tev. Bet pūta negants vējš un izrādās, lukturim nosēdušās baterijas. Jābrauc uz pilsētu...- Bjorns nopūtās, izpūšot dūmu mākoni. Tas smaržoja pēc Pakalnu Svena tabakas, ko gan viņam, gan Anjai draugs dāsni atsvieda no savas jaunās ražas.
Kucēni paēduši sāka locīties ap Bjorna kājām. Anja kļuva domīga... Savādas sajūtas arī viņu apciemoja naktīs...
-Zini, ja tu vēlies, tu vari kaut kad arī pārnakšņot pie manis... Vai arī atnākt kādu vakaru pasērst, iedzert ko stiprāku un parunāties..- viņa ierosināja.
Tējkanna svilpoja kā ziemeļu vējš, Anja noņēma to no plīts un sāka taisīt sev priežu pumpuru tēju, kuru bija salasījusi kopā ar Bjornu. Tās smaržā bija kaut kas tik nepieradināms un neaizskarams, ka likās eksotiska. Neprasot Bjornam, vai viņš vēlas, viņa uztaisīja tēju arī viņam. Tā tas bija ierasts, un Bjorns nekad neiebilda. Reizēm viņa jutās kā viņa sieva, un savā ziņā viņai tas ļoti patika... Anjai palikās savādi, ka Bjorns ir tik satraukts, lai gan centās to slēpt no visas sirds.. – Kas īsti notika?- Viņa jautāja, nolikdama priekšā tēju.
-Paldies.- Bjorns laipni pieņēma tēju. Pīpe joprojām kūpēja, un arī tēja kūpēja tikpat bieziem dūmiem. Bjorns nopūtās.
–Tas sākās pirms trim naktīm.- Bjorns ērtāk iekārtojās krēslā, maigi ar kāju atdzenot nost kucēnus. –Pirmajā naktī tās bija vien aizdomīgas skaņas, kas nāca no sienām. Domāju - vējš, nekas cits. Tu zini, ka neesmu no māņticīgiem. Gulēju vien nost līdz rītam. Visu aizmirsis, devos zvejot, strādāju pie mājsaimniecības.-
Bjorns ievilka dūmu. –Otrā nakts bija savāda. Trokšņi nerimās. Piecēlos, apstaigāju māju, izgāju ārā. Lauka suņi rēja, skraidīja apkārt. Nespēdams iemigt no suņu rejām, iespundēju šos šķūnī, kur šie pierima. Devos gulēt. Nākamā diena kā ierasts. Taču šonakt... Vējš svilpa ļoti stipri. Suņi atkal rej. Es cenšos gulēt. Īsu brīdi iemidzis, jūtu švīkstu un asas sāpes. Mostos, skatos – rokā gara brūce. Nobijos ne pa jokam. Apstaigāju māju, izgāju ārā. Roka asiņo, suņi rej. Arī mājā kuce sabijusies. Nesaprotu, kas notiek. Apsēju ātri roku. Darbinu mašīnu. Nedarbojas. Ņemu lukturi, baterijas nosēdušās. Sēžu uz sliekšņa, domāju, ko darīt. Neko nepadarīsi, miega nekāda. Gaidu rītausmu un eju zvejot. Tagad jau dienasgaisma atnesusi citas sajūtas. Taču joprojām nesaprotu, kā esmu dabūjis brūci... –
Bjorns noglāsta kucēnu. Ļauj vienam ietrausties klēpī. –Izklausās pēc murgiem, vai ne?-
Anja sabijās, lai gan nebija no bailīgajiem. – Kaut kas savāds tajā ir, - noteica Anja, neizrādot ne mazāko satricinājumu. – Varbūt, tu staigā miegā? - Viņa iemalkoja tēju.
Norvēģija ir leģendu un sāgu zeme. Visu, kas notika, cilvēki mēdza piedēvēt dieviem, troļļiem un citām radībām. Anja tam neticēja, taču viņai tuva bija mistika un maģija. Anja mājās bija viena. Viņas plānos bija paņemt no Bjorna kucītes mazu draugu, lai tas aug un sastāda kompāniju garās dienās un vakaros, bet līdz tam viņam vēl jāpaaugas. Arī viņu bija piemeklējušas nemierīgas naktis, vēja gaudas un rudens... Bet viņa varēja aizbēgt – paņemt mantas un doties tālāk mežā vai uzkavēties pilsētā, ja tur ir kāds darbs. -Ja tu vēlies, varu pārlaist nakti pie tevis...-
-Staigāju miegā? Tas izklausās pēc ticamas versijas.- Bjorns iemalkoja tēju. Tad nolika malā pīpi un piecēlās. Aiz loga gaudoja vējš. - Kā tur tavā kalnu mājā? Vējš laikam plosās neganti. Drīz pieputinās. Tev jāpadomā par dzīvi ciematā. Tu esi jauna...- Bjorns uzlūkoja Anju. Sieviete skaistuma pilnbriedā. Viņš nekad nejautāja, kādēļ viņa izvēlējusies vientuļnieces dzīvi. Viņai noteikti ir savi iemesli.
-Es nevaru tev lūgt nakšņot šeit. Lai gan jāatzīst, nedaudz baidos vakara pienākšanas. Neesmu lāgā gulējis. Bet tu vienmēr esi laipni gaidīta. Man ir grāmatas. Vakariņās cepšu zivis.-
- Kalnu mājā laužas rudens... Bet šogad man ir nepieciešams uzvarēt visus gadalaikus, lai gan apzinos, cik tas būs grūti!- Anja atteica un tulīt piebilda, – Domāju, ka uzkavēšos šonakt. Tu varēsi izgulēties un ar jauniem spēkiem stāties pretī jaunai dienai. Neuztraucies, es atradīšu ar ko nodarboties un tevi netraucēšu. – Viņa iemalkoja tēju un jau galvā plānoja, ko varētu te padarīt.
Bjornam bija lieliska gaļas un zivju žāvētava, kā arī viss, kas viņam piederēja, bija maksimāli pielāgots, par ko Anja varēja tikai sapņot. Bieži ciemojoties, viņa iedomājās kā šiverē pa šo māju un ar prieku mazgā traukus ar ūdeni, kuru nav jānes no tālienies, kā māju nepūš jumtā, kā Bjorna kazas, aita un govs liek savus miklos purniņus pie Anjas vaiga... Kaut viņa mācētu ierīkot sev tādas ērtības... Jāatzīst, ka Bjorns tāpat ir paveicis daudz viņas labā – salabojis jumtu un apsildinājis sienas, dāvājis mēbeles... Reizēm Anjai sametas par to kauns, bet viņa saprot, ka citādi nevar! Šajā malā kaimiņš kaimiņam ir draugs un glābējs, tas ir kā izaugt lielā ģimenē. Pagājušogad Anja varēja lepoties, ka viņai izdevās lieliska dārzeņu raža, ar ko varēja padalīties ar Bjornu.
-Ej nosnaudies tagad, es iešu pabarot dzīvniekus un saķidāšu zivis, pārbaudīšu žāvētavu! Tad es atgriezīšos mājās un vakarā atkal būšu klāt!-
-Paldies par tavu atsaucību, Anja. Es tikai vēlos pārliecināties, ka tas viss nav manas iedomas.-
Kopš sievas pazušanas Bjorna pasaules redzējums bija pilnībā izmainījies. Manita mēdza saimniekot mājās, kamēr Bjorns devās zvejot vai uz pilsētu. Kādu dienu, pārradies mājās, viņš sievu vairs nesastapa. Meklējumi bija neauglīgi. Neviena pavediena. Uz krāsns vārījās ūdens, dārzeņi stāvēja nomizoti un sagriezti. Suņi nerēja. Viss izskatījās tā, it kā sieva vienkārši būtu izgaisusi. Manita bija sapņotāja. Viņa ļoti ticēja senajiem mītiem un teikām. Tieši tāpēc Bjorna plaukti bija pilni ar pasaku grāmatām, bet viņš pats tās nelasīja. Reizēm tik ielūkojās krāšņajās ilustrācijās un pavilka sievu uz zoba par šo aizraušanos.
Taču tagad Bjorns bieži aizdomājās par tēliem no sievas grāmatām. Bija naktis, kad viņš izmisumā sāka vainot troļļus un fejas. Rīti vienmēr atnesa skaidrību. Nekādi tēli nepastāv. Viņa sieva ir pazudusi. Gads pagājis, bet viņa joprojām ir pazudusi.
-Pēc īsas snaudas es došos uz ciematu. Vajag nopirkt baterijas un palūgt automehāniķim palīdzību. Tu droši paēd sātīgas pusdienas. Un vakarā nāc agri. Tu jau zini, ka tumsā ceļu neredz. Un tumsa nāk arvien agrāk.-
Domāts, darīts. Anja saimniekoja pa māju un kūti. Tas viņu iepriecināja un deva jaunu skatu uz savu lomu šajā dzīvē. Bjorns Anju vienmēr ir iedvesmojis. Atgriežoties mājās, tā vien gribas visu labot un mainīt, doties medībās vai makšķerēt, bet daudz ko Anja nemācēja. Strādājot pie Bjorna, viņa vienmēr visu veica rūpīgi un apzinīgi, lai Bjornam nav jāaizrāda.
Kad kūtī darbs bija paveikts, kamēr Bjorns snauda, Anja gatavoja pusdienas. Tā bija zupa un olu sacepums ar zaļumiem. Tad viņa čakli saķidāja zivis un aiznesa daļu uz žāvētavu, kur noņēma jau gatavo gaļu un atnesa to uz mājām. Savā mājā darba vienmēr daudz, ka viņa pat nepamanīja, kā Bjorns aizdevās uz ciematu. Zupu gan viņš bija apēdis. To varēja redzēt pēc atstātajiem traukiem uz galda.
Anja maz zināja par Bjorna sievu, tikai to, ko viņš bija stāstījis par pazušanu, bet viņa arī neuzplijās. Katrs drīkst stāstīt, ko vēlas... Taču Anju māca ziņkāre. Zinot, ka Bjorns būs prom kādu laiku, viņa pielavījās pie viņa sievas istabas durvīm. Ilgi cīnījās ar sevi. Sirds neganti dauzījās. – Ja nu Bjorns atgriežas, kaut ko aizmirsis... Ja nu.... Ja nu..-
Galu galā Anja saņēmās un iegāja iekšā. Tā bija ārkārtīgi grezna, skaista un gaiša istaba. Redzams, ka Bjorns te bija ielicis visu savu sirdi. Smalkie koka grebumi bija fantastiski, kā arī Manita bija lieliski to iekārtojusi. Uzreiz varēja sajust sievišķīgu auru... Istabā fotogrāfiju nebija. Anja atvēra skapi un ielūkojās iekšā. Tajā bija gan greznas kleitas, gan ikdienas drēbes, kuras viņa valkāja saimniekojot. Anja izņēma kādu smaragdzaļu linu kleitu un pasmaržoja. Tai bija koka skapja un vārītu ziepju, kā arī pavasara vēju smarža... Anja aizvēra acis un jau varēja redzēt, kā šī kleita starp visām citām drēbēm pluinījās vējā, kā apkārt zaļo un plaukst ziedi... Kā tālu var redzēt kalnus, un kā Bjorns atgriežas mājās... Tā bija ārkārtīgi skaista kleita. Anja iekāra to atpakaļ skapī. Kādu laiku viņa aplūkoja skaistās kleitas, tad aizvēra skapi un pienāca pie rotu lādītes. Redzams, ka to arī bija sameistarojis Bjorns. Tā viegli padevās atvēršanai, taču tajā bija tikai pāris koka rotas – rokassprādze un gredzens. Viņa zināja, ka Bjorns ir talantīgs, bet tik... Rotas bija vienkāršas, bet smalkas un skaistas! Patiesi viņš ļoti mīlēja savu sievu! Viņa aizvēra lādīti. Nolika vietā un ielūkojās spogulī. Uz viņu lūkojās viņas pašas seja. Anjai mājās nebija spoguļu. Kad ilgi neesi skatījies savā sejā, tā sāk šķist kā svešinieka seja, svešinieka vaibsti.– Un kas mīl tevi?- Viņa skaļi sev jautāja. Neviens neatbildēja. Tad viņa piegāja pie masīvas gultas, kas bija noklāta ar ādām. Tā smaržoja pēc putekļiem.
Likās, ka šeit joprojām dzīvo sieviete. Taču tajā pašā laikā telpā virmoja pamestība. Anja apsēdās uz koka gultas. Redzams, ka tā kalpoja kā atpūtas vieta un dīvāniņš grāmatu lasīšanai. Visticamāk Manita gulēja Bjorna istabā. Anja uzlūkoja grāmatu skapi. Grāmatas bija aiz stikla. Bet plauktā stāvēja arī neparasts veidojums. Tā bija sakne. Vismaz tā izskatījās pēc saknes. Bet tā skatījās uz Anju. Tai bija seja, rokas, kājas, viduklis. Viss kropls un izļodzījies, bet tajā pašā laikā cilvēcisks. Paskatoties uz sakni no citas puses, tās seja izmainījās un nu izskatījās pēc traģikomiska ģīmja. Anja piegāja klāt no otras puses, un atkal sakne mainīja seju – nu tā smaidīja viņai pretī, bet tās smaidā bija kaut kas... ļauns? Tā gluži vai ņirdza pretī.
Cik pretīga manta... Anja saviebās un klusiņām pameta istabu.
-Tu nedrīksti šeit atrasties!- Viņa sev teica un sajuta kaunu par to, ka bija nelietīgi izmantojusi Bjorna viesmīlību. Viņa nevēlējās saņemt bargu skatienu no tā jau asās sejas. Caur gaišajiem logiem vēl vairāk bija saskatāms rudens, tas visur meklēja Anju.– Lai Bjorns atpūšas, bet es pastrādāšu. Viņš ir pelnījis rūpes. – Bija pienācis laiks steigties mājup, lai vakarā varētu laicīgi atgriezties.
Visu dienu Anja domāja par Manitu. Viņa centās iedomāties, kā viņa izskatījās un kādi viņi abi bija savā kāzu dienā.. Viņa iedomājās viņu ikdienas dzīvi un maigās naktis kopā... Un sajuta grēcīgu kņudoņu sev lejā no šīm fantāzijām, taču neļāvās. Tā dzīve nepieder viņai! Šī ir dzīve, kas Anjai jādzīvo!
***
Anja atgriezās ar mazu sainīti rokās. Tajā bija dzijas un adatas, kā arī guļamdrēbes un vilnas zeķes Bjornam, kuras viņa iegādājās pilsētā. Ārā tagad agri tumsa, nebija prātīgi ilgi uzkavēties mājās. Suņi atkal sagaidīja Anju, šoreiz mierīgāk. Bjorns nebija nekur manāms. – Drošivien kaut kur kūtī vai mājās.- viņa nodomāja.
Anja ienāca priekšanamā. Mazie kucēni bija paklīduši kur kurais. Viņa nolika savu sainīti un sāka tos dzīt pie kucītes kā nepaklausīgus skolēnus. – Aha!- viņa sauca kādam kucēnam ar baltu pieri, - Tu būsi mans!-
Viņš bija tik neveikls, bet nopietns. Anja tūlīt viņu iemīlēja un samīļoja. Viņa uzlika vārīties ūdeni un viņas klēpī saldi iemiga Anjas jaunais draugs.
Bjorns ienāca, krēslai iestājoties. - Cerēju, ka jau esi klāt. Vējš pavisam satrakojies. Biju kokdarbnīcā.- Bjorns pakāra virsdrēbes, notrausa priecīgos kucēnus. -Redzu viens tevi jau izvēlējies.- Bjorns norādīja uz guļošo mazuli. -Vai viss kārtībā?-
Anja smaidīja. – Jā! Viņš noteikti kādu dienu nāks man līdzi! Ar velosipēdu bija grūti braukt, bet tas nekas... Ko tu tagad darini?- Anju vienmēr interesēja Bjorna projekti, jo pati sapņoja iemācīties tā rīkoties ar koku.
Bjorns parādīja Anjai mazu koka gredzentiņu ar skandināvu aizsargzīmēm.
-Tas ir tev. Jau sen vēlējos tev kaut ko pagatavot, bet vienmēr uzgūla citi darbi.-
Anja bija redzējusi līdzīgus Manitas istabā, bet to viņa, protams, noklusēja.
-Bjorn... Tas ir tik skaists...- viņa spēja tikai nočukstēt un sajuta milzīgu siltumu pakrūtē.
-Un liels paldies par zupu. Tā bija spēcinoša. Deva man enerģiju visai dienai.-
Anja uzsmaidīja Bjornam, un viņš zināja – nekas vairāk nav jāsaka.
Aiz loga jau savilkās bieza tumšam krēmam līdzīga tumsa, kas ar gariem nagiem pluinīja skuju kokus, nepadevīgi zaļus. Vakars pagāja sarunās, Anja rosījās ar adīkli, bet Bjorns pulēja gredzenu, abi nedaudz iedzēra sīvo viskiju. Bija patīkami pasmieties un pasapņot, kā arī atvērties un padalīties ar ko sev dārgu. Anja atzinās, ka gribētu, lai Bjorns viņai iemāca visu, ko zina, savukārt, Bjorns atklāja savu talantu dziedāt.
Laiks bija parādīt Anjas guļvietu. Aiz loga neomulīgi svilpoja vējš, gāza priekšmetus un šī skaņa piepildīja visu pasauli. Anju tā nebiedēja, jo tas bija rudens... Šajā malā tā bija ierasta lieta, arī nakts viņu nebiedēja.
-Laikam jādodas gulēt. Rīt agri jāceļas. Kūtī gaidīs lopi.- Viņa konstatēja, nolikdama malā adīkli. -Jā. Dosimies pie miera.- Bjorns saprata, ka acis jau ir nogurušas, un priekšā vēl gaidāma nakts, kur neko nevar zināt.
Viņš ieveda Anju jau redzētā guļamistabā.
-Tā piederēja manai sievai, kā tu noproti. Tu vari nakšņot šeit. Es tevi pamodināšu, ja kaut kas savāds atgadīsies. Ja tev kļūst neomulīgi, tad sauc mani. Es būšu blakusistabā. Atnesīšu tīru gultasveļu.- Bjorns izgāja laukā no telpas, atstādams durvis vaļā.
Anjai kļuva neomulīgi. Domas par redzēto drausmīgo sakni, svešām mantām un mistisko pazušanu lika tūlīt nožēlot viņas lēmumu. Bjorn bija dāsni nolicis divas petrolejas lampas. Atšķirībā no Anjas, mājās bija elektrība, bet viņš vienmēr uzskatīja, ka taupība nav skopums. Anja dzirdēja, kā trako rudens, tas smējās - Nu, gan mēs abi papriecāsimies... –
Bjorns ienesa gultasveļu un novēlēja labunakti! Anjai gribējās kliegt - Paliec, paliec ar mani... - Bet viņa to nedarīja. Viņa tik daudz bija pārdzīvojusi, pārdzīvos arī šo!
Kad gulta bija saklāta, Anja iekāpa tajā, censdamās nedomāt par sakni. - Tā ir tikai dīvaina sakne, kuru atnesis Bjorns vai viņa atradusi pati...- Anja centās sevi pārliecināt.
Kādu laiku viņa nevarēja aizmigt, grozījās, skatījās uz sakni, bet kad saprata, ka nekas nav mainījies, un Bjorns ir tuvumā, miegs viņu pievarēja. Viņa azivēra acis un iedomājās, ka Bjorns guļ līdzās un sargā.
Bjorns gulēja savā gultā. Viņš arī centās iemigt, bet apstākļi bija pārāk ikdienai neraksturīgi, lai viņš spētu atslābināties. Ierējās suns. Bjorns piecēlās un piegāja pie loga. Vējš gaudoja kā vilki. Viņš noskurinājās un nodomāja, ka vajadzētu ielaist suņus šķūnī. Taču atgriezās atpakaļ gultā. Negantais vējš pamazām ieaijāja.
Pusmiegā viņš izdzirdēja skrāpēšanu aiz sienas no savas sievas istabas puses. -Anja,- viņš iedomājās. Klusiem solīšiem viņš aizgāja līdz Manitas istabai un klusiņām pavēra vaļā durvis. Izskatījās, ka Anja guļ. Viņas gaišā matu šķipsna karājās pār gultas malu. Gribējās ienākt un to noglāstīt. Manitai bija tikpat gari, gaiši mati. Bjorns nedaudz uzkavējās durvju ailē, atcerēdamies sievu. Reizēm viņa iemiga savā istabā ar grāmatu rokā. Viņš tad mēdza maigi izņemt sējumu un saudzīgi aiznest Manitu pie sevis uz gultu. Viņa izlikās, ka guļ, bet vēlāk viņi ienira viens otra skavās un smaržās. Reizēm Bjornam tā pietrūka.
Tagad skrāpēšana skanēja no Bjorna istabas. Viņš nodomāja, varbūt egles zars glāsta jumtu. Gaiņādams prom nelabas domas, viņš devās atpakaļ uz savu istabu. Pēkšņi viņam palikās, ka kādi gluži kā bērnu solīši, paskrēja viņam garām pavisam tuvu. Bjorns ātri pagriezās uz to pusi, bet neko nemanīja.
Anja saldi gulēja. Sapnī viņa basām kājām skrēja pa vietējo mežu, spīdēja saule, bija vasara. Sūnas likās tik mīkstas un patīkamas, ka viņa iegūlās tajās un skatījās, kā vējš dzenā mākoņus. Pēkšņi viņa izdzirdēja savādu skaņu – it kā koks censtos izkāpt noz zemes. Viņa piecēlās, lai apskatītos, kās notiek. Skaņa nāca no kādas milzīgas gobas, kurai bija redzamas saknes. Tās vijās virs zemes kā anakonda, veidodamas tādus kā vārtus pretī milzu caurumam, kas kā tumša acs vērās Anjā. Anja tuvojās gobai. Skaņas pastiprinājās. Debesīs sabiezēja mākoņi un paslēpās saule. Apkārtne kļuva biedējoša, bet Anja nevarēja izkustēties no vietas. Kad skaņa piepildīja visu mežu gluži kā varens pērkons, saknes pavērās un no tās sāka līst ārā kaut kas līdzīgs tai kroplajai cilvēkveidīgajai saknei, kura atradās Manitas istabā. Tas atgādināja bērna dzimšanu. Radījums neveikli kustējās un it kā raudāja. Anja saprata, ka to var nomierināt tikai tad, ja paņems to rokās. Sakne likās pretīga, taču, Anja tomēr to izdarīja. TAS mazliet nomierinājās, un vairs nelikās tik biedējoša, bet gan atgādināja meža bērnu, kurš pazaudējis māti. Anjai piespieda to pie savām krūtīm un sajuta siltumu. TAS sāka meklēt pienu un pēkšņi piesūcās Anjas krūtij caur visu naktskreklu. Meitenei kļuva pretīgi, un viņa centās to atgrūst, taču TAS bija tik ļoti piesūcies klāt, ka sagādāja sāpes. Piens arī sāka līt no otras krūts gluži kā nebeidzama upe. Anja nobijās un sāka kliegt. Skaņa piepildīja visu mežu.
Anja pamodās ar kliedzienu, kas kā nazis pārgrieza klusumu. Viņas rokas tvērās pie krūtīm, lai pārbaudītu, vai no tām nejūt miklumu. Viņa bija nosvīdusi, bet, šķiet, tas nebija piens. Istabā valdīja piķa melna tumsa. Laukā vējš bija pierimis. Anja jutās pilnībā atmodusies un dreboša. Viņa piecēlās un devās pārbaudīt, vai Bjorns guļ. Neviļus un pavisam negribot, viņa pameta acis uz savādo sakni aiz stikla. Tā bija apgāzusies.
Virtuves telpā dega gaisma. Bjorna savā istabā nebija. Kucēni saldi gulēja pie krāsns. Anja centās nomierināties pēc nepatīkamā sapņa. -Šajā mājā tiešām notiek kaut kas savāds. Kur ir Bjorns?- viņa noprata, ka viņš izgājis laukā, jo zābaku un mēteļa nebija vietā.
Anja vienā naktskreklā izskrēja ārā un sāka saukt Bjornu. Bija stindzinoši auksti, taču svarīgāk bija atrast Bjornu. Neviens neatsaucās. Anja apskrēja ap māju. Pat suņi bija savā būdā un nelīda laukā. Anja pārbaudīja šķūni, žāvētavu, kūti, taču tur Bjorna nebija. Viņa sauca vēlreiz. Neviens neatsaucās. Anja atkal ieskrēja mājās, iegāja katrā istabā, taču tās bija tukšas. Istabas izskatījās kā parasti, tikai Bjorna gulta bija sajaukta, jo viņš tajā bija gulējis. Anja nolēma saģērbties un doties meklēt Bjornu, jo nevarēja sēdēt un mierīgi gaidīt virtuvē. Viņa paņēma petrolejas lampu, jo neatrada lukturi, un devās ārā, saukdama.
Meklēdama Bjornu viņa ieskrēja mežā. Gar koku stumbriem tālumā mirdzēja gaismiņa. Cenzdamās neaizķerties aiz vēja sagāztiem brikšņiem, Anja devās uz gaismas pusi, kur viņa atrada Bjornu nelielā klajumā. Viņš stāvēja pie varena izmēra gobas. Tās maigi veidotais stumbrs šķietami laistījās, bet tā bija gaismu spēle, ilūzija.
-Es izgāju pārbaudīt suņus. Taču tad...- Bjorns pamīņājās. -Negribēju tevi modināt un biedēt. Piedod. Es... Man likās, ka dzirdēju Manitas balsi. Un vēl kādu balsi. Maza bērna raudāšanu. Varbūt tie bija kaķi.- Viņa seja gluži kā iegrima transā, bet tad viņš atmodās. -Piedod, ka aizgāju, atstādams tevi vienu. Tu laikam nobijies. Bjorns satvēra Anju aiz pleca.
Anja atvieglojumā izelpoja. – Man bija slikts sapnis, es pamodos un sāku meklēt tevi... Es vairāk uztraucos par tevi, nekā par savu sapni...-
Viņa piekļāvās Bjornam. – Cik labi, ka ar tevi viss ir kārtībā.- Goba ļoti atgādināja koku, kuru viņa redzēja sapnī, taču Anja nolēma nepadoties šai ilūzijai. Sapņi pieder sapņu pasaulei, tagadne pieder dzīvajiem. Anja uzmanīgi pieskārās gobai, kas likās savādi silta. Viņa atrāva roku, jo negribēja tam ticētu un to just.
-Iesim mājās..- viņa lūdzās.
-Jā,- Bjorns noteica. -Iesim mājās.- Viņš vilcinoties palūkojās meža tālumā. Sūnās noskanēja sīki solīši. Anja un Bjorns instinktīvi pavērsa gaismu pret skaņu. Likās, ka kāds ierušinājās sūnās.
-Meža zvēri,- Bjorns ar neticību noteica.
-Piedod, ka sabiedēju tevi. Es tikai vēlos aiziet līdz nobrukušajai mājai tepat blakus. Citādi balss neliks man mieru. Vari atgriezties mājās vai nākt līdzi.-
-Es iešu ar tevi!- Anja pat nejautāja, kur tā atrodas. Abi klusēdami devās tālāk. Anjas roku turēja spēcīgā Bjorna roka, un viņai likās, ka viņi ir kļuvuši vēl tuvāki kā bija. Anjai tiešām rūpēja Bjorns un Bjornam Anja. Varētu palikties – kas tāds tajā? Bet tas ir tik daudz, kad pasaulē esi viens pats, un rudens alkst tavas aisinis..
Viņi piegāja pie kādas pamestas mājas, kura stāvēja meža ne vidū, ne nomalē. Tā vairāk izskatījās pēc mednieku būdiņas, kura gaidīja sezonu, kad varēs saost bises, asinis, ādas, uguni, sviedrus un alkoholu. Tajā nebija nekā neparasta, taču Bjorns likās kā apmāts, un devās iekšā. Anja sekoja, bija tumšs, neko nevarēja redzēt kā tikai to, ko apaismoja Bjorns. Pēkšņi viņi abi izdzirdēja sīkus solīšus, it kā kāds lavītos pa lapām pie durvīm. Anja strauji apgriezās un inkstintīvi metās ārā pa durvīm. Pie sliekšņa bija tā kroplā sakne, un Anja iekliedzās! Bjorns piesteidzās klāt un arī ieraudzīja sakni. Sakne aši ierušinājās zemē. Laukā palika vien pats galiņš.
-Bjorn… Bjorn.- Tagad to dzirdēja arī Anja. Sievietes balss skanēja kaut kur no zemes dzīlēm, no saknēm, no meža sirds.
-Manita?-
Bjorns pieplaka pie zemes. Viņš izrāva sūnas sev zem kājām. Satvēra sakni, bet tā ielīda dziļāk, pazūdot no acīm. Luktura gaisma kļuva tumšāka un izdzisa pavisam. Palika vien Anjas gaismeklis, kas izgaismoja Anjas pārbiedēto seju kā ovālu gleznu.
-Kas tas bija? Tu dzirdēji? Tu redzēji?- Bjorns uzlūkoja Anju. Tad taustījās pa zemi.
- Jā!- viņa noteica. - jādabū lāpsta! - Anja centās rakt ar rokām, bet zeme bija auksta un cieta. Viņa to darīja instinktīvi, lai gan pati doma viņu biedēja. Anjai palikās, ka viņa guļ! - Ņem gaismekli un ej pēc lāpstas! - viņa komandēja. - es palikšu te un rakšu.-
Bjorns aizsteidzās, Anja palika tumsā. No sākuma zeme nepadevās, bet tad rakt kļuva aizvien vieglāk. Viņa iedomājās, ka vajadzēja izlasīt kaut vienu nostāstu no Bjorna mājā esoŝajām grāmatām, taču jau bija par vēlu... Kādu laiku Anja ilgi raka, kamēr zeme nepalikās tik mīksta kā mākonis. Bjorns kavējās. Zeme zem Anjas likās ļoti mīksta un savādi irdena. Viņa saprata, ka sēž bedrē.
Anja pārstāja rakt. -Ko es vispār daru?- Viņa palūkojās melnajā tumsā un cerēja, ka drīz ieradīsies Bjorns. Vai tiešām viņa sieva tika pārvērsta par sakni? Bet kā? Varbūt viņiem jāatgriežas mājās, un atbilde slēpjas tur?
Anja lūkojās tālē, cerēdama drīz ieraudzīt gaismu no Bjorna gaismekļa. Viņa negaidīja ilgi. Gaisma spīdēja. Taču ne no Bjorna gaismakļa, bet no gobas, kas vizēja starp citiem kokiem. Zeme zem Anjas sāka mudžēt, it kā to apdzīvotu čūskas. Anja bailēs izlēca laukā no bedres. Viņai likās, ka zeme viņu tūliņ aprīs.
-Izvelc mani...- no zemes atskanēja sāpīgs čuksts.
Anja piespieda ausi sūnām. Viņas roka satvēra kaut ko cietu un siltu. Tumsā uz viņu skatījās sakne. Tās seja... Tā likās redzēta. Nē, pazīstama! Līdz sāpēm mīļa seja. Anja gribēja aizgriezties, bet nespēja. Viņa izstiepa rokas un satvēra sakni. Anja vilka ar visu spēku. - Es tevi izvilkšu, viss būs labi! –
Taču Anja pēkšņi iekrita iekšā un nokļuva pulsējošā un gaišā vietā. Tas viss viņai atgādināja būšanu mātes vēderā. Apkārt lidinājās kaut kas līdzīgs jāntārpiņiem un maldugunīm. Sakne, kuru vilka Anja, pazuda... Anja palūkojās augšup. Kā biezas vēnas lielo pazemes klēpi stiegroja gobas saknes. Likās, ka tajās pulsēja dzīvība, sulīga un dzidra.
Anja devās dziļāk alā. Mazās, gaišās būtnes pajuka uz visām pusēm. Varenas, vītas kolonnas stiepās lejup no griestiem. Dažas pat skāra zemi, atgādinot stalaktītus.
Anju piesaistīja kāda kolonna, kuras aprises atgādināja cilvēka stāvu.
-Kur es esmu nokļuvusi? Vai esmu mirusi?-
Anjas prāts tiecās bīties, bet maņas bija pārāk aizgrābtas. Anja pieskārās cilvēkveidīgakai kolonnai.
-Arī tu reiz barosi zemi.-
Balss skanēja visā telpā un vienlaicīgi Anjas galvā, it kā viss būtu viens nedalāms veselums. Anjai kļuva bail, un šie vārdi radīja neatgriezenisku nolemtību, kas likās šausminoša.
- Lūdzu, es vēlos izkļūt laukā!- viņa pati neticēja saviem vārdiem, jo šī vieta izskatījās tik mierpilna un savā ziņā vieda.
Bjorns steidzās atpakaļ. Vai tiešām tā ir Manita, kas viņu sauc? Vai varbūt pastāv viņas fantāziju tēli? Varbūt tas viss ir nakts un meža apmāns.
Manita bieži nesa veltes no meža. Par katru no tām viņai bija stāsts. Apburtas būtnes -- labestīgas un ļaunatminīgas. Mežā redzēto sakni viņa bija atnesusi dažas dienas pirms pazušanas. Bjorns centās atcerēties sievas stāstu.. Tas bija stāsts par gobas bērniem - dabas līdzsvara sargātājiem. Reizēm tie ko deva, reizēm atņēma, un šī apmaiņa notika bieži, jo līdzsvars bija ārkārtīgi trausls, un viss, ko viņi paņēma, mūžam tiem piederēja, un saņemt to atpakaļ varēja tikai dodot ko pretī.
Nonācis šķietami pareizajā vietā, viņš apjauta, ka Anja nekur nav redzama. Viņš sauca un sauca, gandrīz iekrisdams bedrē, kuru Anja bija izrakusi, taču atbildes nebija. Viņš jutās atbildīgs par meiteni, bet tagad viņa bija pazudusi gluži kā viņa sieva...
- Varbūt viņa centās atrast ceļu atpakaļ un tumsā apmaldījās...- Bjorns vēlreiz izskatīja apkārtni. Bezpalīdzībā nolaidās rokas. -Anja!- viņš sauca.
Anja dzirdēja viņa balsi kā dobju skaņu. Bet te no augšas kā vīnstīgu šūpoles viņu ieskāva smalki pavedieni, ietinot apskāvienā. - Bjorn!- viņa atsaucās, necerot, ka viņš izdzirdēs. Viņa sauca, cik skaļi spēja.
-Zeme dod un paņem. No kāda vairāk, no kāda mazāk. Un mēs visi kļūstam saknes.-
Anja juta, kā smalki pavedieni ienirst viņas vēnās kā vissmalkākās adatas. Bez sāpēm. Un tie lēni iekrāsojas tumši sarkani. Pavedieni likās silti un mīksti.
-Kāpēc es?- Anja nočukst, bet atbildi nesaņem. Anja padodas un iegrimst mierīgā miegā, kur sapnī lido taureņi, dūc bites, aug ogas un sēnes... Viņa it kā vēros vis no malas, taču jūt tā visa garšu, skaņu un dabas maigumu. - Cik labi tā... cik labi...- viņa nodomā. - Vajadzētu sapīt vainagu.- Sapnī viņa atkal ir bērnībā, un nekādas bēdas vairs nevar viņu aizsniegt.
Bjorns redz rītausmu sārtojamies. Ap viņu visur izrakņāta zeme. Rokas nobrāztas, cenšoties izrakties cauri biezajām saknēm. Visu nakti nocīnījies ar balsīm savā galvā, viņš jūtas izsmelts un pārguris. Goba rītausmā iekrāsojas sārta kā asinis. Viņš pieskaras stumbram. Silts. Meža maģijas piestrāvots koks.
-Ja tu vēlējies man pierādīt, tad nu es ticu. Atdod man to, ko paņēmi.-
Goba klusē, bet uz zemes stāv neliela saknes daļiņa. Šķiet, ka no tās lūkojas pazīstami vaibsti, bet tie uzreiz izplēn.
Bjorna spēki izbeidzas un viņš saļimst uz zemes, raudādams. Viņš paņem rokās sakni un piespiež to pie krūtīm. Tā ir cieta un izliekas, ka tajā nav dzīvības, bet viņš tagad zina, ka tā vairs nav. Kādu laiku viņš guļ klusēdams, visi nakts notikumi kā karuselis riņķo viņa galvā, tad Bjorns iekliedzas pa visu mežu kā ievainots, pieceļas kājās un uzbļauj gobai - Es vēl atgriezīšos! Un tad tu man atdosi visu, ko paņēmi! Visu! Vai dzirdi?! VISU! -
Netīrs un pārguris viņš dodas mājās. Viņa rokās vēl viena sakne. - Es tevi izglābšu... - viņš čukst, - Tikai turies...-
Saule pamazām ceļ savus starus augstāk un augstāk, Bjorna stāvs gausi pazūd aiz horizonta. Rudens diena atkal ir augsta. Vējš lidinās, it kā slaukot lapas no zāles, kokiem un pasaules. - Aij, aij...- vaidēja vējš, ietinot gobas saknes lapās. - Rudens ir dusmīgs... –
Beigas.
Bet varbūt tas ir tikai sākums...