"Alfrēds”
Alfrēds Cepums bija parasts vidēja vecuma vīrietis, kuram patika omulīga un mierīga dzīve. Viņš necieta stresu, tāpēc jebkurā konflikta situācijā viņš devās it kā „izgrābt” pēkšņi sakrājušos dokumentus (viņš strādāja par pasūtījumu noformētāju un uz pusslodzi par kopētāju). Tāpat arī darbā – Alfrēds izvēlējās vistālāko galdu, klusāko vietu un dziļāko skapi, kurā atrasties, glabāt un radīt. Viss jaunais radīja stresu. Pārbaudītas lietas – drošības sajūtu.
Alfrēds Cepums nebija sevišķi izskatīgs. Šķidrās, īsās, taukainās matu šķipsnas aizsedza tikai ceturtdaļu no vīrieša galvas. Viņš tās cītīgi ķemmēja katru reizi, kad paskatījās spogulī, pat ja tas nebija nepieciešams. Alfrēda krekla krūšu kabatā vienmēr atradās mazs, zils grebenis ar diezgan asiem zobiem, kas pēc lietošanas atstāja uz Alfrēsa galvas vienādas, paralēlas rozā svītras.
Alfrēdam bija mazas, šaudīgas brūnas ačeles, kas bieži asaroja. Melno bikšu kabatā viņš parasti nēsāja gaiši zilu kabatlakatu, kurš bija piesūces ar asaru un sviedru ūdenskritumiem. Jāatzīst vīrietis ne pārāk bieži to mazgāja...
Cepuma jaunskungs nebija nedz precējies, nedz šķīries. Viņš bija rūdīts vecpuisis, kas ēda brokastis mājās (vienmēr melno maizi ar desu), pusdienas darbā (parasti vārītus kartupeļus ar cūkgaļas karbonādi) un vakariņas kafejnīcā, kur visbiežāk pasūtīja makaronus ar sieru un gaļu.
Alfrēdam nepatika, kad iejaucas viņa personīgajā teritorijā ne tāpēc, ka viņš bija resns un daudz svīda, bet gan tāpēc, ka ticēja, ka svešu cilvēku pieskārieni var sabojāt viņa auru, ar savu negatīvo enerģiju traumēt Alfrēda garastāvokli un piesaukt nelaimi.
Tas bija parasts otrdienas rīts, kas nevēstija neko ļaunu. Čivināja putni, pūta vējš. Alfrēds kā parasti steidzās uz darbu. Viņš piecēlās, ātri nomazgājās, paēda brokastis. Steidzīgi dzēra kafiju un vienlaikus ģērba kreklu, bikses, zeķes... Alfrēds strādāja birojā, un tur bija pieņemts ģērbties formāli. Alfrēds paķēra savu ādas portfeli, un tusnēdams devās uz darbu kājām. Viņam riebās staigāt kājām, bet darbs bija tikai 10 minūšu attālumā, turklāt velosipēds prasīja pārāk lielu piepūli, mašīna izmaksāja dārgi, bet sabiedriskais transports bija vienkārši atbaidošs. Alfrēds necieta smakojošas vietas, kur nezin kas bija sēdējis un nezin ko darījis. Iedomājoties vien kādu smirdīgu bezpajutnieku ar apķēzītām biksēm, kurš sēdējis nu jau izdilušajā krēslā, Alfrēdu pārņēma drebuļi.
Alfrēds sēca un lādējās katru rītu. Ar skaudību viņš skatījās uz sigvejiem, kurus nevarēja atļauties un skaļi lamājās, kad kāds ar tiem pabrauca garām. Vēl vīrietim riebās bērneļi, kas no rīta pinkšķ par to, ka jāiet uz skolu, īgnās mātes, kas velk aiz rokas miegainos un nepaklausīgos bērnus, kā arī suņus, kas atstāja savus bioloģiskos atkritumus, kur pagadās... Un vēl kaijas, kas no rītiem ķērca kā iespiestas durvīs... Un dzīves nogurušie sētnieki, kas nekad neskatījās, ko un kā slauka ielu.
Alfrēds Cepums bija parasts vidēja vecuma vīrietis, kuram patika omulīga un mierīga dzīve. Viņš necieta stresu, tāpēc jebkurā konflikta situācijā viņš devās it kā „izgrābt” pēkšņi sakrājušos dokumentus (viņš strādāja par pasūtījumu noformētāju un uz pusslodzi par kopētāju). Tāpat arī darbā – Alfrēds izvēlējās vistālāko galdu, klusāko vietu un dziļāko skapi, kurā atrasties, glabāt un radīt. Viss jaunais radīja stresu. Pārbaudītas lietas – drošības sajūtu.
Alfrēds Cepums nebija sevišķi izskatīgs. Šķidrās, īsās, taukainās matu šķipsnas aizsedza tikai ceturtdaļu no vīrieša galvas. Viņš tās cītīgi ķemmēja katru reizi, kad paskatījās spogulī, pat ja tas nebija nepieciešams. Alfrēda krekla krūšu kabatā vienmēr atradās mazs, zils grebenis ar diezgan asiem zobiem, kas pēc lietošanas atstāja uz Alfrēsa galvas vienādas, paralēlas rozā svītras.
Alfrēdam bija mazas, šaudīgas brūnas ačeles, kas bieži asaroja. Melno bikšu kabatā viņš parasti nēsāja gaiši zilu kabatlakatu, kurš bija piesūces ar asaru un sviedru ūdenskritumiem. Jāatzīst vīrietis ne pārāk bieži to mazgāja...
Cepuma jaunskungs nebija nedz precējies, nedz šķīries. Viņš bija rūdīts vecpuisis, kas ēda brokastis mājās (vienmēr melno maizi ar desu), pusdienas darbā (parasti vārītus kartupeļus ar cūkgaļas karbonādi) un vakariņas kafejnīcā, kur visbiežāk pasūtīja makaronus ar sieru un gaļu.
Alfrēdam nepatika, kad iejaucas viņa personīgajā teritorijā ne tāpēc, ka viņš bija resns un daudz svīda, bet gan tāpēc, ka ticēja, ka svešu cilvēku pieskārieni var sabojāt viņa auru, ar savu negatīvo enerģiju traumēt Alfrēda garastāvokli un piesaukt nelaimi.
Tas bija parasts otrdienas rīts, kas nevēstija neko ļaunu. Čivināja putni, pūta vējš. Alfrēds kā parasti steidzās uz darbu. Viņš piecēlās, ātri nomazgājās, paēda brokastis. Steidzīgi dzēra kafiju un vienlaikus ģērba kreklu, bikses, zeķes... Alfrēds strādāja birojā, un tur bija pieņemts ģērbties formāli. Alfrēds paķēra savu ādas portfeli, un tusnēdams devās uz darbu kājām. Viņam riebās staigāt kājām, bet darbs bija tikai 10 minūšu attālumā, turklāt velosipēds prasīja pārāk lielu piepūli, mašīna izmaksāja dārgi, bet sabiedriskais transports bija vienkārši atbaidošs. Alfrēds necieta smakojošas vietas, kur nezin kas bija sēdējis un nezin ko darījis. Iedomājoties vien kādu smirdīgu bezpajutnieku ar apķēzītām biksēm, kurš sēdējis nu jau izdilušajā krēslā, Alfrēdu pārņēma drebuļi.
Alfrēds sēca un lādējās katru rītu. Ar skaudību viņš skatījās uz sigvejiem, kurus nevarēja atļauties un skaļi lamājās, kad kāds ar tiem pabrauca garām. Vēl vīrietim riebās bērneļi, kas no rīta pinkšķ par to, ka jāiet uz skolu, īgnās mātes, kas velk aiz rokas miegainos un nepaklausīgos bērnus, kā arī suņus, kas atstāja savus bioloģiskos atkritumus, kur pagadās... Un vēl kaijas, kas no rītiem ķērca kā iespiestas durvīs... Un dzīves nogurušie sētnieki, kas nekad neskatījās, ko un kā slauka ielu.
"Darba diena”
Beidzot Alfrēds Cepums ieradās darbā. Atverot ofisa durvis, pirmais, ko viņš katru rītu redzēja bija vecs, sagrabējis apkopējs, kurš, smagi klepodams, gliemeža ātrumā mazgāja grīdu. Zilais kombinzons karājās uz izdilušās miesas... Viņi nekad nesveicinājās.
Alfrēds kāpa pa kāpnēm. Ak, jā – viņam riebās kāpnes. Par laimi, viņa kabinets atradās tikai otrajā stāvā. Varēja būt ļaunāk. Viņš juta, kā padušu rajonā sāk parādīties plašveidīgi traipi. Aizeslsies viņš virpināja sviedrainajās rokās atslēgu, atvēra durvis, nometa žaketi un portfeli, smagi iekrita krēslā un dziļi ieelpoja. Miers. Pulkstens rāda 7:45. Tieši laikā! Alfrēds pasmaidīja, tad paskatījās uz sava darba galda, kur kārtīgās kaudzītēs stāvēja dokumenti, tad atpogāja pirmo krekla pogu, kas žņaudza viņa tuklo kaklu. Alfrēds sāka taustīt kaklu... Pēkšņs karstuma vilnis pārņēma vīrieti. Viņš nosarka, norija siekalas un no viņa lūpām izlauzās - Mans Dievs! Ar mani ir cauri... –
Alfrēds Cepums, kurš bija pārbaudītu vertību cienītājs, savu amuletu aptekāts, jutās kā bērniņš mātes miesās... Bet tagad. TAGAD! Ko lai dara tagad? Alfrēds steigā bija aizmirsis uzvilkt savu amuletu. Vietā, kur tam vajadzēja būt, pēkšņi radās milzīga tukšuma un trūkuma sajūta. Viņš jutās, it kā pasaule ir sazvērējusies pret viņu, nolemdama šo parasto brīnišķo dienu padarīt par elli! Padarīt par dzīves pārbaudījumu, uztraukumu vadītu lupatu lelli, dienu, kas būs visneveiksmīgāka darba diena viņa mūžā. Kā viņš pārdzīvos šo dienu? Kā izturēs 9 stundas darba pilnas sāpēs, izmisumā un stresā? STRESĀ!!! STRESĀ!
Pēc pusstundas, kad Alfrēds pārdzīvoja šo nepatīkamo atklājumu, viņš saņēmās un centās uzsākt savas darba gaitas, cik vien šabloniski un parasti bija iespējams. Alfrēds uzmeta skatienu pulkstenim, lai saprastu un atcerētos, ko bija darījis iepriekšējā dienā, lai to atkārtotu, lai nelaimei nebūtu iespējas ielauzties viņa dzīvē. Alfrēds ticēja, ka vienādas darbības palīdzēs dublēt mierīgu un veiksmīgu dienu. Vakar bija laba diena – nebija daudz darba, priekšniekam bija labs garastāvoklis, un gandrīz neviens neapmeklēja viņa kabinetu, turklāt kopēšanas darbu bija dikti maz.
- Tā... 10:14. – viņš konstatēja, -Šajā laikā es atvēru epastu un saņēmu tikai pāris pasūtījuma vestules...- Alfrēds steidzās ieslēgt datoru, kurš ilgi slēdzās, draudēdams izbojāt visu Alfrēda izdomātu dienas ritmu. Kamēr neliels aplītis kursora vietā griezās un griezās, Alfrēds svīda un svīda, sevi mierinādams, ka priekšā vēl vesela diena, ka viņš „saraus” un paspēs kaut ko samainīt, lai iespētu citu darbību, kura turpmāk ietekmēs, uzlabos un mainīs šīs dienas būtību.
Kad nelietīgais kursors beidza griezties, un dators ieslēdzās, Alfrēds nopūtas. Viņš aši atvēra epastu, kurā bija tikai pāris pasūtījumi. Alfrēds uzplauka smaidā: -Iespēju-. Alfrēds atkal pieskārās vietai, kur vajadzēja būt amuletam – vara mēnesim ar saules zīmēm, kuru dāvināja tēvs. Viņš ticēja, ka pieskārieni visumam caur šo amuletu dod viņam veiksmi, laimi, aizsargā un galvenais glāba no situācijām, kuras viņš nevēlējās savā dzīvē. Šis amultes bija tik sens un bija klāt svarīgākos dzīves brīžos. Ar šo amuletu viņš dabūja darbu, nolika braukšanas eksāmenu, beidza skolu un noskūpstīja meiteni... Alfrēds atkal ieskatījās pulkstenī – viss ritēja pēc plāna.
Pusdienlaikā, kas gluži kā vakar sākās 12:05, Alfrēds devās uz ēdnīcu, lai pasūtītu vārītus kartupeļus ar cūkgaļas karbonādi, jo arī vakar viņš to ēda, un vakar bija ļoti veiksmīga diena vispār.
- Alfrēd!- atskanēja kāda dobja balss. Alfrēds sastinga, trauksme pārņēma viņa prātu. Viņš centās elpot dziļi un mierīgi, cik spēja, viņš pagriezās.
- Olaf!- tas bija kravu pārvadājumu nodaļas darbinieks no 26. kabineta.
- Kā iet? Jauka dieniņa, vai ne?-
Olafs priecīgi noteica un noslēpumaini piemiedza ar aci, tad dungodams devās uz kafejnīcu, kas atradās pretējā virzienā. Alfrēds vārgi uzsmaidīja. Tas nebija paredzēts viņa dienas scenārijā. Tad noteikti tagad notiks kaut kas slikts. Noteikti uzkakās putns vai izrādīsies, ka Alfrēds ir aizmirsis arī maku. Ko tad viņš darīs? Neēdis un nobijies – ko viņš tāds darīs? Tas mainīs visu dienas būtību! Alfrēds nebija māņticīgs, bet pievērsa uzmanību sīkumiem. Vai tūlīt iedegsies zaļā gaisma, kad viņš tuvojas krustojumam, ja viņš izslēgs un ieslēgs gaismas slēdžus virtuvē un koridorā, tad tā būs mierīga diena.... Bērnībā viņš ticēja, ja matemātikas stundā raus savas skropstas, tad viņu neizsauks pie tāfeles. Ja uzvilks savas laimīgās zeķes, tad sportā nevajadzēs piedalīties basketbolā... Bet liktens bija neizbēgams – agri vai vēlu, lai kā viņš rautu skropstas, skolotājs aicināja pie tāfeles, sportā bija jāspēlē basketbols, un slēdži reizi pa reizei negribēja darboties vienlaicīgi. Tad viņš nākamajā reizē centās vēl vairāk, izdomādams jaunas sakarības un darbības.
Alfrēds atvēra ēdnīcas durvis. Putns nebija uzkakājis, viņš veiksmīgi bija šķērsojis ielu (zaļā gaisma iedegās uzreiz), atlika tikai pārbaudīt maku. Maks bija uz vietas. Diemžēl karbonādes nebija. Tas lika Alfrēdu nervozēt.
- Šodien palikušas tikai vistas kotletes ar griķiem, dārgumiņ!- mīļi noteica bezzobainā pavāre baltajā formā. Alfrēds piekrita ar, taču viņa prātā jau atkal notika rosība, notika matemātiski aprēķini un jaunas taktikas... Sēžot pie galda un ēdot griķus, kas sprūda vīrieša kaklā, Alfrēds jau bija noskaidrojis, cik ilgi viņš ēda karbonādi, tāpēc košļāja ēdienu aši, lai varētu tikt uz darbu tieši laikā, turklāt iziet un pāriet ceļu bez apstāšanās tā, lai, pienākot pie krustojuma, uzreiz ieslēgtos zaļā gaisma.
Kad Alfrēds bija paēdis, viņš aši devās atpakaļ uz darbu. Ieraugot dzelteno gaismu, viņš ātri sāka tirināt savas tuklās kājeles. Ēdiens darīja ķermeni smagu un lempīgu. Alfrēda sejā parādījās saspringtas mīmikas. Kad beidzot ieslēdzās zaļā gaisma, Alfrēds jau gandrīz nokļuva līdz mērķim – krustojuma sākumam. Viņš vēl mazliet pielika soli, tad izriezis savu vēderu, devās pāri ielai. Par laimi, Olafu viņš vairs nesatika.
Atkal smagi klunkurēdams uz otro stāvu, viņš lādēja arhitektus, ka tie nebija paredzējuši liftu. Birojā rosība noritēja pilnā sparā. Darbinieki skraidīja šurpu turpu ar papīriem, koferiem, nopietnām un domājošām sejām. Sievietes skrēja pa kāpnēm augstpapēžu kurpēs kā graciozas antilopes. Vīrieši pogāja vaļā un ciet savas žaketes, rokojās, sveicinājās un skraidīja no viena kabineta uz otru, no viena koridora uz citu...
Šāda skraidīšana Alfrēdu tracināja, bet tad... Zane.. kolēģe.. tik dīvaini skatās... Droši vien atnāks un teiks, ka pasūtījumā bija kļūda. Viņa pieceļas, nāk... Nāk tuvāk un tuvāk... Alfrēda trauksme sāka zvanīt viņa smadzenēs, ka viņš būtu novēlies pa kāpnēm, ja nebūtu pieķēries kāpņu margām. Un re, viņa bija jau klāt – draudīga kā viesuļvētra, drausmīga kā EBOLA!
-Alfrēd-, viņa pieklājīgi iesāka, -Tevi gaida kopētavā. Gribēju pateikt, ka saņēmu visas tavas atskaites... un... -
Alfrēda mute bija tik izkaltusi, ka mēle bija gluži kā pielipusi augslejām. Viņš izstomīja kaut ko nesakarīgu, pagriezās un, cik vien ātri varēja, devās uz savu kabinetu. Ieslēdzās, nometa portfeli un piemiedzās klāt durvīm. Glābiņš!
Zane kādu laiku neizpratnē skatījās nopakaļ, tad paraustīja plecus un devās atpakaļ uz savu darbavietu.
14:18 Alfrēds Cepums jau strādāja kopētavā, pavadot ikvienu ar aizdomu pilnu skatienu ikreiz, kad kāds nāca garām. Kopētājs strādāja monotomi, mirgodams zaļās un zilās gaismās. Tā bija Alfrēda impērija. Taču viņa nojauta darīja savu. Diena ritēja pārāk mierīgi – aizdomīgi mierīgi.
Ahā... tūlīt nāks priekšnieks un teiks, ka esmu kļūdījies.. ahā, re, re viņš jau nāk... tā jau domāju... ak... Varbūt pat atlaidīs no darba.. Un ko tad?- Tumsa izpletās ap Alfrēdu, nodzisa visas gaismas, priekšnieka aura dega sarkanās ugunīs. Alfrēds sāka svīst, nepatīkama sajūta viņa krūtīs griezās kā ieslēgta veļasmašīna. Viņš sajuta vēlmi doties uz tualeti. Priekšnieks pagrieza galvu uz Alfrēda pusi, Alfrēds sastinga...
Priekšnieks pagāja garām... Nopūta. Alfrēds jau grasījās apsēsties, kad...
Pēkšņi kopētājs sāka mirgot un krakšķēt kā sagrabējis vecītis. Alfrēds gandrīz dabūja trieku! Uzlecis kājās, viņš pielika roku pie sirds un skaļi elsa.
- Tā jau domāju! – Alfrēts skaļi triumfā iesmējās. – Re, ku arī klāt dienas nelaime!-
Alfrēda prātā skanēja vārdi: -Es tā arī domāju! Es taču zināju! Un lai neviens pasaulē nesaka, ka tās ir pupu mizas!-
Jāatzīst, ka kopētājs mēdza nestrādāt arī tāpat, bet Alfrēda fantāzijai nebija robežu. Kopēšanas darbi apstājās.
Kopētāju laboja visu dienu. Līdz darba dienas rietam palika tikai pāris stundas. Visu atlikušo laiku Alfrēds pavadīja savā kabinetā, apsverot, ka varbūt ļaunākais jau ir noticis, un nevajadzētu gaidīt vēl kaut ko nākam, bet... varbūt tas ir tikai sākums? Kad viņš dosies mājās, noteikti sāks līt, jo Alfrēdam nav lietussarga. Noteikti viņu apšļakstīs mašīna vai viņš pazaudēs dzīvokļa atslēgas... Bet varbūt kuru katru mirkli zvanīs ugunsdzēsēji un teiks, ka viņa dzīvojamā mājā ir noticis sprādziens gāzes noplūdes dēļ vai nokritis meteorīts tieši uz Alfrēda dzīvokļa! Un kāda nelaime, visas viņa mūža iekrātās mantas gājušas bojā, ieskaitot amuletu... Dārgo, zelta vērto amuletu... Tad viņš būs zudis! Viņš būs mūžam nolemts nebeidzamu neveiksmju virknēm un uzbrukumiem... Alfrēds centās aizgaiņāt šīs domas kā uzmācīgas mušas, bet velti. Jo vairāk viņš domāja, jo vairāk svīda, jo vairāk svīda, jo vairāk nervozēja un slaucījās ar kabatlakatu.
15:55. Tās bija ilgākās 5 minūtes viņa mūžā. Likās, ka laiks par viņu ņirgajas, neveiksmes lūr un lien caur durvju un loga šķirbām. Alfrēds jutās kā neaizsargāts tikko dzimis kazlēns! Kas vispār notiks, kad viņš izies no darba? Kas notiks vispār?
Jo biežāk viņš skatījās uz pulksteni, jo vairāk viņam gribējās to sašķaidīt gabalos. Alfrēds jau bija sagatavojies aiziešanai. Viss bija gatavs, atlika tikai paņemt mantas rokās un iziet no kabineta.
15:56. Alfrēds dīdījās, skatījās, kā sekunžu rādītājs nesteidzīgi un vienā ritmā iet savu gaidu. Tas viņu tracināja. Alfrēds izvilka savu zilo grebeni un sāka ķemmēt savas matu šķipsnas.
15:57. Uz Alfrēda galvas jau ir sarkanas švīkas. Pats vīrietis izskatījās pēc rozā sivēntiņa. Viņš dzirdēja soļus aiz durvīm, kas skanēja drausmīgi draudīgi, jo jebkuru mirkli pa tām varēja ienākt kāds darbinieks un izbojāt dienu. Teikt, ka jāstrādā virsstundas vai pēdējo minūti jāpavada, apskatot kādu, nepabeigtu dokumentu, vai vēl ļaunāk – kāds uzaicinātu viņu pavadīt kopīgu vakaru. Kas var būt ļaunāks par saviesīgu vakaru ar neinteresantiem vai pārāk interesantiem kolēģiem, dzerot alu vai vēl sliktāk – vīnu kristāla glāzēs, iespiestam taurenī un tizlā greznā kreklā?
15:58. Alfrēds centās beidzot piecelties no krēsla, bet par pārsteigumu tas nemaz nebija tik viegli. Likās, ka krēsls ir aplīmēts ar mūžnoturīgu mušpapīru vai līmi. Alfrēdam sākās panika. Lai kā viņš centās atrauties no krēsla, tas neizdevās. Neizpratne un stress. Alfrēds jau taisījās kliegt. Pēkšņi iemīļotais krēsls kļuva par draudu, par moku rīku... Kā tas varēja notikt? Kā dzīve varēja par viņu tā ņirgāties? Alfrēds sāka strauji šūpoties no viena sāna uz otru, cieši samiedzis zobus, viņa acīs iegailējās kaut kas mežonīgs un traks! Alfrēds sakopoja visus savus spēkus un cēlās no krēsla, bet nokrita uz grīdas, sasizdams labo gurnu un plecu.
15:00. Alfrēds sāka gauži raudāt. Likās, ka viņš ir atgriezies bērnībā, kad rūgtums un nožēlojamā sajūta bija viņa ikdiena. Soļi aiz durvīm pamazām noklusa. Alfrēds palika viens. Viņš nevareja piecelties, bet varbūt vairs negribēja. Cik cietsirdīga ir dzīve! Kā viņa varēja Alfrēdam to nodarīt? Kā drīkstēja pieļaut, šīs šķiet tik nebūtiskās detaļas trūkumu no rīta? Alfrēds skaļi solījās, ka būs uzmanīgāks. Lūdzās kādu vai kaut ko, lai tas dāvā viņam brīvību! Viņš lādējās un draudēja, ka nepadosies šādiem dzīves pavērsieniem, ka ļaunais amulets ir jāizmet...
16:30. Beidzot Alfrēds varēja piecelties. Nosvīdis un nožēlojams viņš savāca savas mantas un salauzts izgāja no kabineta. Birojs bija tukšs, lejā bija palikusi tikai Zane, kas nepievērsa vīrietim uzmanību. Kad Alfrēds izgāja no biroja, arī Zane devās uz mājām.
Alfrēds neatcerējās, kā nokļuva savā dzīvoklī. Viņš ievēlās gultā, saritinājās kā mazs bērniņš un saldi iemiga.
Noskanēja modinātājs. Alfrēds Cepums atvēra savas smagās un aizpampušās acis. Sākās jauna darba diena.
Beigas
Beidzot Alfrēds Cepums ieradās darbā. Atverot ofisa durvis, pirmais, ko viņš katru rītu redzēja bija vecs, sagrabējis apkopējs, kurš, smagi klepodams, gliemeža ātrumā mazgāja grīdu. Zilais kombinzons karājās uz izdilušās miesas... Viņi nekad nesveicinājās.
Alfrēds kāpa pa kāpnēm. Ak, jā – viņam riebās kāpnes. Par laimi, viņa kabinets atradās tikai otrajā stāvā. Varēja būt ļaunāk. Viņš juta, kā padušu rajonā sāk parādīties plašveidīgi traipi. Aizeslsies viņš virpināja sviedrainajās rokās atslēgu, atvēra durvis, nometa žaketi un portfeli, smagi iekrita krēslā un dziļi ieelpoja. Miers. Pulkstens rāda 7:45. Tieši laikā! Alfrēds pasmaidīja, tad paskatījās uz sava darba galda, kur kārtīgās kaudzītēs stāvēja dokumenti, tad atpogāja pirmo krekla pogu, kas žņaudza viņa tuklo kaklu. Alfrēds sāka taustīt kaklu... Pēkšņs karstuma vilnis pārņēma vīrieti. Viņš nosarka, norija siekalas un no viņa lūpām izlauzās - Mans Dievs! Ar mani ir cauri... –
Alfrēds Cepums, kurš bija pārbaudītu vertību cienītājs, savu amuletu aptekāts, jutās kā bērniņš mātes miesās... Bet tagad. TAGAD! Ko lai dara tagad? Alfrēds steigā bija aizmirsis uzvilkt savu amuletu. Vietā, kur tam vajadzēja būt, pēkšņi radās milzīga tukšuma un trūkuma sajūta. Viņš jutās, it kā pasaule ir sazvērējusies pret viņu, nolemdama šo parasto brīnišķo dienu padarīt par elli! Padarīt par dzīves pārbaudījumu, uztraukumu vadītu lupatu lelli, dienu, kas būs visneveiksmīgāka darba diena viņa mūžā. Kā viņš pārdzīvos šo dienu? Kā izturēs 9 stundas darba pilnas sāpēs, izmisumā un stresā? STRESĀ!!! STRESĀ!
Pēc pusstundas, kad Alfrēds pārdzīvoja šo nepatīkamo atklājumu, viņš saņēmās un centās uzsākt savas darba gaitas, cik vien šabloniski un parasti bija iespējams. Alfrēds uzmeta skatienu pulkstenim, lai saprastu un atcerētos, ko bija darījis iepriekšējā dienā, lai to atkārtotu, lai nelaimei nebūtu iespējas ielauzties viņa dzīvē. Alfrēds ticēja, ka vienādas darbības palīdzēs dublēt mierīgu un veiksmīgu dienu. Vakar bija laba diena – nebija daudz darba, priekšniekam bija labs garastāvoklis, un gandrīz neviens neapmeklēja viņa kabinetu, turklāt kopēšanas darbu bija dikti maz.
- Tā... 10:14. – viņš konstatēja, -Šajā laikā es atvēru epastu un saņēmu tikai pāris pasūtījuma vestules...- Alfrēds steidzās ieslēgt datoru, kurš ilgi slēdzās, draudēdams izbojāt visu Alfrēda izdomātu dienas ritmu. Kamēr neliels aplītis kursora vietā griezās un griezās, Alfrēds svīda un svīda, sevi mierinādams, ka priekšā vēl vesela diena, ka viņš „saraus” un paspēs kaut ko samainīt, lai iespētu citu darbību, kura turpmāk ietekmēs, uzlabos un mainīs šīs dienas būtību.
Kad nelietīgais kursors beidza griezties, un dators ieslēdzās, Alfrēds nopūtas. Viņš aši atvēra epastu, kurā bija tikai pāris pasūtījumi. Alfrēds uzplauka smaidā: -Iespēju-. Alfrēds atkal pieskārās vietai, kur vajadzēja būt amuletam – vara mēnesim ar saules zīmēm, kuru dāvināja tēvs. Viņš ticēja, ka pieskārieni visumam caur šo amuletu dod viņam veiksmi, laimi, aizsargā un galvenais glāba no situācijām, kuras viņš nevēlējās savā dzīvē. Šis amultes bija tik sens un bija klāt svarīgākos dzīves brīžos. Ar šo amuletu viņš dabūja darbu, nolika braukšanas eksāmenu, beidza skolu un noskūpstīja meiteni... Alfrēds atkal ieskatījās pulkstenī – viss ritēja pēc plāna.
Pusdienlaikā, kas gluži kā vakar sākās 12:05, Alfrēds devās uz ēdnīcu, lai pasūtītu vārītus kartupeļus ar cūkgaļas karbonādi, jo arī vakar viņš to ēda, un vakar bija ļoti veiksmīga diena vispār.
- Alfrēd!- atskanēja kāda dobja balss. Alfrēds sastinga, trauksme pārņēma viņa prātu. Viņš centās elpot dziļi un mierīgi, cik spēja, viņš pagriezās.
- Olaf!- tas bija kravu pārvadājumu nodaļas darbinieks no 26. kabineta.
- Kā iet? Jauka dieniņa, vai ne?-
Olafs priecīgi noteica un noslēpumaini piemiedza ar aci, tad dungodams devās uz kafejnīcu, kas atradās pretējā virzienā. Alfrēds vārgi uzsmaidīja. Tas nebija paredzēts viņa dienas scenārijā. Tad noteikti tagad notiks kaut kas slikts. Noteikti uzkakās putns vai izrādīsies, ka Alfrēds ir aizmirsis arī maku. Ko tad viņš darīs? Neēdis un nobijies – ko viņš tāds darīs? Tas mainīs visu dienas būtību! Alfrēds nebija māņticīgs, bet pievērsa uzmanību sīkumiem. Vai tūlīt iedegsies zaļā gaisma, kad viņš tuvojas krustojumam, ja viņš izslēgs un ieslēgs gaismas slēdžus virtuvē un koridorā, tad tā būs mierīga diena.... Bērnībā viņš ticēja, ja matemātikas stundā raus savas skropstas, tad viņu neizsauks pie tāfeles. Ja uzvilks savas laimīgās zeķes, tad sportā nevajadzēs piedalīties basketbolā... Bet liktens bija neizbēgams – agri vai vēlu, lai kā viņš rautu skropstas, skolotājs aicināja pie tāfeles, sportā bija jāspēlē basketbols, un slēdži reizi pa reizei negribēja darboties vienlaicīgi. Tad viņš nākamajā reizē centās vēl vairāk, izdomādams jaunas sakarības un darbības.
Alfrēds atvēra ēdnīcas durvis. Putns nebija uzkakājis, viņš veiksmīgi bija šķērsojis ielu (zaļā gaisma iedegās uzreiz), atlika tikai pārbaudīt maku. Maks bija uz vietas. Diemžēl karbonādes nebija. Tas lika Alfrēdu nervozēt.
- Šodien palikušas tikai vistas kotletes ar griķiem, dārgumiņ!- mīļi noteica bezzobainā pavāre baltajā formā. Alfrēds piekrita ar, taču viņa prātā jau atkal notika rosība, notika matemātiski aprēķini un jaunas taktikas... Sēžot pie galda un ēdot griķus, kas sprūda vīrieša kaklā, Alfrēds jau bija noskaidrojis, cik ilgi viņš ēda karbonādi, tāpēc košļāja ēdienu aši, lai varētu tikt uz darbu tieši laikā, turklāt iziet un pāriet ceļu bez apstāšanās tā, lai, pienākot pie krustojuma, uzreiz ieslēgtos zaļā gaisma.
Kad Alfrēds bija paēdis, viņš aši devās atpakaļ uz darbu. Ieraugot dzelteno gaismu, viņš ātri sāka tirināt savas tuklās kājeles. Ēdiens darīja ķermeni smagu un lempīgu. Alfrēda sejā parādījās saspringtas mīmikas. Kad beidzot ieslēdzās zaļā gaisma, Alfrēds jau gandrīz nokļuva līdz mērķim – krustojuma sākumam. Viņš vēl mazliet pielika soli, tad izriezis savu vēderu, devās pāri ielai. Par laimi, Olafu viņš vairs nesatika.
Atkal smagi klunkurēdams uz otro stāvu, viņš lādēja arhitektus, ka tie nebija paredzējuši liftu. Birojā rosība noritēja pilnā sparā. Darbinieki skraidīja šurpu turpu ar papīriem, koferiem, nopietnām un domājošām sejām. Sievietes skrēja pa kāpnēm augstpapēžu kurpēs kā graciozas antilopes. Vīrieši pogāja vaļā un ciet savas žaketes, rokojās, sveicinājās un skraidīja no viena kabineta uz otru, no viena koridora uz citu...
Šāda skraidīšana Alfrēdu tracināja, bet tad... Zane.. kolēģe.. tik dīvaini skatās... Droši vien atnāks un teiks, ka pasūtījumā bija kļūda. Viņa pieceļas, nāk... Nāk tuvāk un tuvāk... Alfrēda trauksme sāka zvanīt viņa smadzenēs, ka viņš būtu novēlies pa kāpnēm, ja nebūtu pieķēries kāpņu margām. Un re, viņa bija jau klāt – draudīga kā viesuļvētra, drausmīga kā EBOLA!
-Alfrēd-, viņa pieklājīgi iesāka, -Tevi gaida kopētavā. Gribēju pateikt, ka saņēmu visas tavas atskaites... un... -
Alfrēda mute bija tik izkaltusi, ka mēle bija gluži kā pielipusi augslejām. Viņš izstomīja kaut ko nesakarīgu, pagriezās un, cik vien ātri varēja, devās uz savu kabinetu. Ieslēdzās, nometa portfeli un piemiedzās klāt durvīm. Glābiņš!
Zane kādu laiku neizpratnē skatījās nopakaļ, tad paraustīja plecus un devās atpakaļ uz savu darbavietu.
14:18 Alfrēds Cepums jau strādāja kopētavā, pavadot ikvienu ar aizdomu pilnu skatienu ikreiz, kad kāds nāca garām. Kopētājs strādāja monotomi, mirgodams zaļās un zilās gaismās. Tā bija Alfrēda impērija. Taču viņa nojauta darīja savu. Diena ritēja pārāk mierīgi – aizdomīgi mierīgi.
Ahā... tūlīt nāks priekšnieks un teiks, ka esmu kļūdījies.. ahā, re, re viņš jau nāk... tā jau domāju... ak... Varbūt pat atlaidīs no darba.. Un ko tad?- Tumsa izpletās ap Alfrēdu, nodzisa visas gaismas, priekšnieka aura dega sarkanās ugunīs. Alfrēds sāka svīst, nepatīkama sajūta viņa krūtīs griezās kā ieslēgta veļasmašīna. Viņš sajuta vēlmi doties uz tualeti. Priekšnieks pagrieza galvu uz Alfrēda pusi, Alfrēds sastinga...
Priekšnieks pagāja garām... Nopūta. Alfrēds jau grasījās apsēsties, kad...
Pēkšņi kopētājs sāka mirgot un krakšķēt kā sagrabējis vecītis. Alfrēds gandrīz dabūja trieku! Uzlecis kājās, viņš pielika roku pie sirds un skaļi elsa.
- Tā jau domāju! – Alfrēts skaļi triumfā iesmējās. – Re, ku arī klāt dienas nelaime!-
Alfrēda prātā skanēja vārdi: -Es tā arī domāju! Es taču zināju! Un lai neviens pasaulē nesaka, ka tās ir pupu mizas!-
Jāatzīst, ka kopētājs mēdza nestrādāt arī tāpat, bet Alfrēda fantāzijai nebija robežu. Kopēšanas darbi apstājās.
Kopētāju laboja visu dienu. Līdz darba dienas rietam palika tikai pāris stundas. Visu atlikušo laiku Alfrēds pavadīja savā kabinetā, apsverot, ka varbūt ļaunākais jau ir noticis, un nevajadzētu gaidīt vēl kaut ko nākam, bet... varbūt tas ir tikai sākums? Kad viņš dosies mājās, noteikti sāks līt, jo Alfrēdam nav lietussarga. Noteikti viņu apšļakstīs mašīna vai viņš pazaudēs dzīvokļa atslēgas... Bet varbūt kuru katru mirkli zvanīs ugunsdzēsēji un teiks, ka viņa dzīvojamā mājā ir noticis sprādziens gāzes noplūdes dēļ vai nokritis meteorīts tieši uz Alfrēda dzīvokļa! Un kāda nelaime, visas viņa mūža iekrātās mantas gājušas bojā, ieskaitot amuletu... Dārgo, zelta vērto amuletu... Tad viņš būs zudis! Viņš būs mūžam nolemts nebeidzamu neveiksmju virknēm un uzbrukumiem... Alfrēds centās aizgaiņāt šīs domas kā uzmācīgas mušas, bet velti. Jo vairāk viņš domāja, jo vairāk svīda, jo vairāk svīda, jo vairāk nervozēja un slaucījās ar kabatlakatu.
15:55. Tās bija ilgākās 5 minūtes viņa mūžā. Likās, ka laiks par viņu ņirgajas, neveiksmes lūr un lien caur durvju un loga šķirbām. Alfrēds jutās kā neaizsargāts tikko dzimis kazlēns! Kas vispār notiks, kad viņš izies no darba? Kas notiks vispār?
Jo biežāk viņš skatījās uz pulksteni, jo vairāk viņam gribējās to sašķaidīt gabalos. Alfrēds jau bija sagatavojies aiziešanai. Viss bija gatavs, atlika tikai paņemt mantas rokās un iziet no kabineta.
15:56. Alfrēds dīdījās, skatījās, kā sekunžu rādītājs nesteidzīgi un vienā ritmā iet savu gaidu. Tas viņu tracināja. Alfrēds izvilka savu zilo grebeni un sāka ķemmēt savas matu šķipsnas.
15:57. Uz Alfrēda galvas jau ir sarkanas švīkas. Pats vīrietis izskatījās pēc rozā sivēntiņa. Viņš dzirdēja soļus aiz durvīm, kas skanēja drausmīgi draudīgi, jo jebkuru mirkli pa tām varēja ienākt kāds darbinieks un izbojāt dienu. Teikt, ka jāstrādā virsstundas vai pēdējo minūti jāpavada, apskatot kādu, nepabeigtu dokumentu, vai vēl ļaunāk – kāds uzaicinātu viņu pavadīt kopīgu vakaru. Kas var būt ļaunāks par saviesīgu vakaru ar neinteresantiem vai pārāk interesantiem kolēģiem, dzerot alu vai vēl sliktāk – vīnu kristāla glāzēs, iespiestam taurenī un tizlā greznā kreklā?
15:58. Alfrēds centās beidzot piecelties no krēsla, bet par pārsteigumu tas nemaz nebija tik viegli. Likās, ka krēsls ir aplīmēts ar mūžnoturīgu mušpapīru vai līmi. Alfrēdam sākās panika. Lai kā viņš centās atrauties no krēsla, tas neizdevās. Neizpratne un stress. Alfrēds jau taisījās kliegt. Pēkšņi iemīļotais krēsls kļuva par draudu, par moku rīku... Kā tas varēja notikt? Kā dzīve varēja par viņu tā ņirgāties? Alfrēds sāka strauji šūpoties no viena sāna uz otru, cieši samiedzis zobus, viņa acīs iegailējās kaut kas mežonīgs un traks! Alfrēds sakopoja visus savus spēkus un cēlās no krēsla, bet nokrita uz grīdas, sasizdams labo gurnu un plecu.
15:00. Alfrēds sāka gauži raudāt. Likās, ka viņš ir atgriezies bērnībā, kad rūgtums un nožēlojamā sajūta bija viņa ikdiena. Soļi aiz durvīm pamazām noklusa. Alfrēds palika viens. Viņš nevareja piecelties, bet varbūt vairs negribēja. Cik cietsirdīga ir dzīve! Kā viņa varēja Alfrēdam to nodarīt? Kā drīkstēja pieļaut, šīs šķiet tik nebūtiskās detaļas trūkumu no rīta? Alfrēds skaļi solījās, ka būs uzmanīgāks. Lūdzās kādu vai kaut ko, lai tas dāvā viņam brīvību! Viņš lādējās un draudēja, ka nepadosies šādiem dzīves pavērsieniem, ka ļaunais amulets ir jāizmet...
16:30. Beidzot Alfrēds varēja piecelties. Nosvīdis un nožēlojams viņš savāca savas mantas un salauzts izgāja no kabineta. Birojs bija tukšs, lejā bija palikusi tikai Zane, kas nepievērsa vīrietim uzmanību. Kad Alfrēds izgāja no biroja, arī Zane devās uz mājām.
Alfrēds neatcerējās, kā nokļuva savā dzīvoklī. Viņš ievēlās gultā, saritinājās kā mazs bērniņš un saldi iemiga.
Noskanēja modinātājs. Alfrēds Cepums atvēra savas smagās un aizpampušās acis. Sākās jauna darba diena.
Beigas