8.11.2010
1. nodaļa
Lūcija skrēja caur mežu, cik ātri vien varēja. Asie egļu zari pinās ap viņas mazo ķermeni un ķērās ap meitenes drēbēm.
-Te kaut kur jābūt izejai.-
Viņa prātoja. Lūcija vēlējās paskatīties, vai sekotāji nav pārāk tuvu, taču neuzdrošinājās; viņa baidījās, ka tie varētu būt tepat aiz muguras. Meitene smagi un skaļi elsoja.
-Kaut kur pavisam tuvu.-
Teica viņas intuīcija. Lūcijai nekas cits neatlika, kā tikai paļauties uz to. Un tā patiešām bija. Viņa nonāca pie milzīgas klints, uz kuras vareni slējās mazā baznīca. Lūcijai nebija daudz laika pārdomām, viņa nolēma patverties baznīcā. Lūcija nezināja, vai tur kāds atrodas. Šī bija ļoti nomaļa vieta. Izskatījās, ka šeit cilvēki nav dzīvojuši vismaz gadsimtu. Klints bija vienīgā iespēja. Lūcija apskatījās, vai tuvumā nav sekotāju un sāka kāpt augšup.
Ceļš bija nogurdinošs un ilgs. Lūcijai vajadzēja daudz spēka un uzmanības, lai nepakristu un nenokristu zemē. Meitenei likās, ka viņa nekad neaizsniegs virsotni, ka vienmuļā un kailā klinšu ainava nekad nebeigsies. Lūcija palūkojās lejā. Kaut kur biezoknī atpalika aklie sekotāji. Šī baznīca bija viņas pēdējā cerība. Viņa nolēma mazliet atvilkt elpu.
-Cik te ir svaigs gaiss!-
Viņa nodomāja un dziļi ieelpoja. Patiešām, šeit pūta maigs un patīkams vējš, atnesdams līdzi egļu meža smaržu. Lūcija palūkojās debesīs. Tās bija skaidras un gaišas, bez neviena mākoņa.
1. nodaļa
Lūcija skrēja caur mežu, cik ātri vien varēja. Asie egļu zari pinās ap viņas mazo ķermeni un ķērās ap meitenes drēbēm.
-Te kaut kur jābūt izejai.-
Viņa prātoja. Lūcija vēlējās paskatīties, vai sekotāji nav pārāk tuvu, taču neuzdrošinājās; viņa baidījās, ka tie varētu būt tepat aiz muguras. Meitene smagi un skaļi elsoja.
-Kaut kur pavisam tuvu.-
Teica viņas intuīcija. Lūcijai nekas cits neatlika, kā tikai paļauties uz to. Un tā patiešām bija. Viņa nonāca pie milzīgas klints, uz kuras vareni slējās mazā baznīca. Lūcijai nebija daudz laika pārdomām, viņa nolēma patverties baznīcā. Lūcija nezināja, vai tur kāds atrodas. Šī bija ļoti nomaļa vieta. Izskatījās, ka šeit cilvēki nav dzīvojuši vismaz gadsimtu. Klints bija vienīgā iespēja. Lūcija apskatījās, vai tuvumā nav sekotāju un sāka kāpt augšup.
Ceļš bija nogurdinošs un ilgs. Lūcijai vajadzēja daudz spēka un uzmanības, lai nepakristu un nenokristu zemē. Meitenei likās, ka viņa nekad neaizsniegs virsotni, ka vienmuļā un kailā klinšu ainava nekad nebeigsies. Lūcija palūkojās lejā. Kaut kur biezoknī atpalika aklie sekotāji. Šī baznīca bija viņas pēdējā cerība. Viņa nolēma mazliet atvilkt elpu.
-Cik te ir svaigs gaiss!-
Viņa nodomāja un dziļi ieelpoja. Patiešām, šeit pūta maigs un patīkams vējš, atnesdams līdzi egļu meža smaržu. Lūcija palūkojās debesīs. Tās bija skaidras un gaišas, bez neviena mākoņa.
-Pat, ja es neatvēršu durvis, sekotāji nespēs mani aizsniegt šeit. Atliek vien cerēt, ka viņi ir pazaudējuši manas pēdas un dodas uz nepareizo pusi.-
Lūcijai bija jāpasteidzas. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka kāds viņu pamana. Viņa lēni turpināja savu ceļu. Klintis šķita ļoti stabilas un kāpšanai piemērotas. Likās, ka tas ir parasts kalns, pie kura tikai mazliet jāpieturas. Šīs klintis Lūcijai atgādināja māti. Arī māte mēdza vienmēr pieturēt savu mazo meiteni, kad viņas kāpa kalnā vai pastaigājās pa slidenu ceļu. Lūcijai nebija ne jausmas, cik tālu ir līdz klints virsotnei. Viņa uzsāka vienu no savām mīļākajām dziesmām:
Taureņu taureņiem apvīta tā,
Sieviete vai eņģelis, kas pastaigājas mežmalā.
Es saplūcu puķes un eju tai klāt:
-Saki, kādā vārdā man tevi sveicināt?-
Un sieviete maigi pasmaida man,
Un vārdi no viņas kā rīta dziesma skan:
-Vai neredzi, mans mazais bērns,
Šorīt bija tavs pēdējais saullēkts?
Dod man roku un nebaidies nākt,
Pat ja tev vajadzēs bīstamās klintīs kāpt.
Es sargāšu tevi līdz debesu malai,
Bet tad tev pašam būs jāiet līdz galam.
Un, kad nokļūsi pie spārnota tēla,
Saki, ka sveicina to Narcise melna.
Pasmaidi man no mākoņa klusi,
Lai zinu, ka mīksta ir vieta, kur tagad dusi.
Un līdzko viņa pabeidza dziesmu, viņas priekšā pavērās varenie baznīcas torņi, kas bija veidoti kā daiļi, meitenīgi jaunekļi, kuru sejas pagrieztas katram uz savu debespusi. Katram eņģelim rokās mirdzēja sudraba zobens, sargājot tornīti ar krustu, kurš atradās pašā centrā. Sarkankoka baznīca nebija pārāk liela, tā izskatījās vienkārša un skaista, bet tās logos nebija stikla. Lūcija smaidīja. Viņa to paveica! Viņas sirdi apņēma pēkšņs miers.
Kādu laiku meitene vienkārši stāvēja un aplūkoja celtni un četrus eņģeļus. Lūcija palūkojās lejā. Sekotāju nebija. Meitene nolēma doties iekšā.
Spēcīgās metāla durvis likās neatveramas. Tās gluži kā nepārraujams ielāps sargāja baznīcas dvēseli un likās tik aukstas un nepretimnākošas, ka Lūcija pat negribēja mēģināt durvīm pieskarties.
-Lūdzu, ielaidiet mani baznīcā! Es esmu maza, nogurusi un man pakaļ dzenas cilvēki ar aizvērtām acīm.-
Viņa lūdzās, taču durvis neatvērās.
-Varbūt pamēģini tās atvērt.-
Pēkšņi meitenei blakus atskanēja patīkama balss. Viņa pagriezās uz runātāja pusi. Pa labi no viņas stāvēja kāds vīrietis. Viņa drēbes bija ļoti askētiskas – brūns audekla gabals, kas apsiets ar raupju virvi, brūnas ādas sandales. Vīrietis izskatījās pēc mūka.
-Vai jūs šeit dzīvojat?-
Viņa jautāja, un tajā brīdi pēkšķi satumsa debesis, parādījās mākoņi un sāka līt lietus. Tas viss notika vienā mirklī. Lietus bija spēcīgs, taču tas neskāra ne klinti, ne baznīcu. Lūcija jutās kā milzīgā stikla bumbā, caur kuru var vērot visas iespējamās dabas stihijas un reizē būt drošībā.
-Jā, es šeit dzīvoju jau vairākus gadus.-
Atbildēja vīrietis. Lūcija lūkojās apkārt ļoti izbrīnīti, likās, ka viņa ir mazliet nobijusies.
-Nebaidies,-
Viņš teica.
-Šī ir vieta, kur nekad nepūš vējš. Te neviens nevar nodarīt tev pāri. Viss, kas ir draudīgs, palicis ārpusē; viss, kas padevās laikam, tagad ir pārkāpis robežas. Nāc, iesim iekšā!-
Lūcija sekoja vīrietim.
-Kas šī ir par dīvainu vietu, kur pat nepūš vējš un laikam nav varas?-
Viņa jautāja.
-To tu uzzināsi pati, Lūcij.-
Vīrietis atbildēja un aizvēra aiz sevis baznīcas durvis. Kad viņš pagriezās ar seju pret meiteni, uz viņa pieres gluži kā maigi zila neona gaisma iemirdzēja vārds „Ziots”.
-Kā redzi, mani sauc Ziots.-
Viņš teica.
-Un, starp citu, tev uz pieres ir tavs vārds.-
Lūcija nezināja, ko lai saka.
-Kad satiekas divi līdzīgie, tiem uz pieres uzmirdz vārdi, un tad pazūd. Tā ir kā uzticības zīme. Nebaidies, Lūcij, un jūties kā mājās.-
Teica Ziots un devās pie altāra.
Viņa sāka aplūkot telpu. Baznīca bija ļoti tīra un mājīga, taču daži priekšmeti izskatījās tik trausli, ka meitene baidījās pat paelpot. Vienīgā solu rinda baznīcā atgādināja papirusu, kurš varētu sadrupt, ja tam pieskartos kaut ar adatas galiņu. Baznīcas vidū bija avots, kurā no jumta tecēja mazs ūdenskritums. Uz sienām nebija gleznu, kā tas parasti ir baznīcās, to vietā bija neskaitāmi logi. Bet pašā priekšā slējās mazs altāris. Tas bija veidots no trim brūniem koka pīlāriem. Altāra pašā vidū atradās glezna, kura sastāvēja no haotiski novietotiem stikla gabaliņiem. Pati glezna bija sudraba ietvarā. Izskatījās pēc kaleidoskopa, kurš ir salauzts un nav spējīgs izveidot nekādu zīmējumu. Pie tā mirdzēja aizdegtas sveces, bet starp kurām kūpēja vīraks, ienesdams baznīcā patīkamu, maigu apelsīnu mizas smaržu.
-Cik savāda vieta!-
Viņa noteica un tuvojās dīvainajam altārim.
-Apsēdies tu arī,-
Ziots aicināja un piedāvāja vienu no spilveniem, kas bija izmētāti altāra priekšā. Lūcija pieņēma viņa uzaicinājumu.
-Tagad ir vakars, ja tev šķiet, ka esi mazliet apjukusi un nezini laiku. Šeit tas nemainās, bet es to mēdzu skaitīt. Tā ir daudz cilvēcīgāk, turklāt palīdz uzzināt daudzas svarīgas lietas. –
-Piemēram, kādas?-
Viņa jautāja, paņemdama vēl vienu spilvenu.
-Piemēram, ko domā Dievs vai kas man ir jādara.-
Atbildēja Ziots un nodzēsa visas sveces, un uz kādu laiku baznīcā kļuva pavisam tumšs. Taču tas nebija ilgi. Pēkšņi iekšā iespīdēja gaisma. Lūcija šķita apjukusi:
-Bet ārā ir diena!-
-Tev būs jāpierod, ka šeit viss ir citādi. Lūcija, lūdzu, pastāsti, kā tu te nokļuvi. Es jūtos diezgan pārsteigts. Esmu šeit jau teju gadsimtu, bet nekad nevienu nebiju te sastapis. No sākuma man likās, ka tas ir klinšu dēļ. Cilvēki te mēdz iet garām, mēģina tajās kāpt, bet retajam tas ir izdevies. Te nāk tik daudz svētceļnieku, taču to ticība ir pārāk vārga, lai nokļūtu šeit.-
Lūcija nesteidzās ar atbildi. Viņa vēlējās mazliet iepazīt vīrieti. Ziotam bija kanēļbrūnas acis, īsi, melni mati, izteikti vaigu kauli un mazliet bāla āda. Viņam bija ļoti biezas uzacis, kas lika vīrieša skatienam izskatīties ļoti labsirdīgam un maigam.
-Es bēgu no akliem cilvēkiem. Tas ir, viņu acis bija aizvērtas, bet tie izturējās tā, it kā viņi visu redzētu. Tie sarunājās viens ar otru šņācošā mēlē un atstāja uz ādas dīvainas zīmes. Tie gribēja aizdarīt manas acis ar pretīgu, lipīgu vielu, kas smirdēja pēc miruša ķermeņa. Es centos aizbēgt un nonācu šeit.-
-Man jāsaka, mums patiešām šis tas ir kopīgs.-
Ziots atbildēja un aizdomājās, kamēr Lūcija vēroja, kā vīrietis spēlējas ar savu apakšlūpu.
-Kas īsti mums ir kopīgs?-
Viņa jautāja, nevarēdama sagaidīt klusuma beigas. Ziots mazliet satrūkās un papurināja galvu, it kā cenzdamies atgaiņāt no sevis sliktas domas.
-Jā… Tas ir… Mums abiem kāds dzinās pakaļ. Es nokļuvu šajā vietā ļoti sen. Es bēgu no cilvēkiem, kas mani vajāja manas ticības dēļ. Kad es nonācu pie šīs klints un ieraudzīju tās galā šo baznīcu ar eņģeļiem torņu vietā, es sapratu, ka te būs mans patvērums. Man tikai bija jāatrod sevī paļāvība, cerība un galvenais – ticība. Kad es šeit ierados, te neviena nebija, bet ar laiku es iemācījos saskatīt un sadzirdēt visus šīs baznīcas iemītniekus.-
Lūcijai kļuva neomulīgi. Tiklīdz Ziots pabeidza savu sakāmo, Lūcija izdzirdēja dīvainas skaņas baznīcas sienās. Tās atgādināja skrāpēšanos un skaņu, kad kāds cenšas kaut kam izrakties cauri. Ziots gan izskatījās mierīgs. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību skaņām.
-Tu taču esi tikai bērns…-
Viņš skumji noteica, kad beidza lūkoties uz meitenes smalkajām, vēl līdz galam nenobriedušajām aprisēm.
-Man ir tik daudz jautājumu!-
Lūcija iesāka.
-Ne tagad!-
Viņu pārtrauca Ziots,
-Tagad ir laiks lūgšanai.-
Viņš noteica, nometās ceļos un uzsāka lūgšanu latīņu valodā:
-Trado mihi in suffugium vostrum, Michael, Gabriel, Raphael, Lucifer[1].
Tego me de vento et pluvi et solis. Michael septemtrionis, Gabriel
meridiei, Raphael vesperis, Lucifer orientis. Amen. [2]-
Lūcija viņu vēroja ar interesi. Beidzis lūgšanu viņš sakārtoja spilvenus, apgūlās un vienkārši raudzījās grieztos.
-Par ko tu domā?-
Viņa jautāja. Ziots neatbildēja uzreiz, bet tad noteica:
-Par zīmēm, kuras man parādīja Dievs. Viņš mani brīdināja par tevi. Bet tagad es domāju par to, kā lai noformulēju visus savus neskaitāmos jautājumus vienā noteiktā vārdā.-
Meitene neko nesaprata.
-Tātad, tu zināji, ka es atnākšu?-
-Ne gluži. Es zināju, ka tu nāksi, bet nezināju, vai tu uzkāpsi šajā klintī.-
Ziots atbildēja, neskatīdamies uz Lūciju.
-Es esmu tik nogurusi, bet man nenāk miegs.-
Viņa teica. Ziots pasmaidīja:
-Šeit neviens neguļ. Bet, ja tu ļoti vēlies, tu vari censties arbrīvot savu prātu no visām domām un tādejādi nokļūt īpašā stāvoklī, kas līdzinās miegam.-
Tagad Ziots izskatījās drūms un saguris.
-Ziot, kas tā bija par lūgšanu? Es nevarēju neko saprast.-
Lūcija interesējās.
-Vai redzēji četrus eņģeļus, kas sargā baznīcu?-
Lūcija piekrītošo pamāja.
-Tie ir ercenģeļi. Mihaels, Gabriels, Rafaels un Lucifers. Šī baznīca ir drošākais patvērums no visām iespējamām nelaimēm, bet tikai tad, ja šī lūgšana tiek noskaitīta vienreiz dienā. Un šis avots, kas iztek no centrālā torņa ar krustu, ir Mūžīgais Gaidīšanas trauks. Leģenda vēsta, ka tas izsīkšot dienā, kad visi nonāks savās drošākajās vietās.-
-Bet kā sanāca tas, ka mums ir viens un tas pats patvērums?-
Lūcija nerimās. Ziots nopūtās:
-Dievs mani nebrīdināja, ka tu runāsi tik daudz. Atpūtīsimies. Atbrīvo savu prātu no visām domām. Rīt es tevi pamodināšu, kad būs laiks.-
Ziots noteica un aizvēra savas acis. Lūcija jutās ļoti savādi. Te nebija no kā baidīties, taču meiteni prātā atkal un atkal vajāja dīvainie cilvēki. Tad pamazām domas aizklīda pie dziesmas, kuru viņa dziedāja; Lūcija centās atcerēties, kas viņai to iemācīja. Vai tā bija māte? Domas lēni un negribīgi sāka izgaist. To vietā iestājās miers un tāda kā lidojoša sajūta, kas ieveda nejūtības stāvoklī. Lūcija zināja, kur viņa ir, taču viņas ķermenis bija atslēdzies. Tā viņas apziņa riņķoja tukšumā gluži kā astronauts kosmosa kuģī.
2. nodaļa
-Lūcija! Mosties! Ir laiks! Lūcija, nāc atpakaļ…-
Aicināja maigā Ziota balss. Lūcija „modās” lēni, tā, it kā viņas gars nesteidzīgi dotos mājās no tālas zemes vai pat no vietas aiz tās. Tas lēni ieplūda atpakaļ meitenes ķermenī, un tajā pašā brīdi, kad tas notika, viņa atvēra acis. Lūcija jutās atpūtusies, kaut vai viņai likās, ka viņa nav gulējusi visu nakti. Tas bija ļoti savādi – šī peldēšana beztelpā.
-Labrīt.-
Viņa noteica.
-Sveicu tevi ar jaunas dienas sākšanos.-
Ziots atņēma. Viņš darbojās ap svecēm.
-Ko tu dari?-
Lūcija jautāja, kad pienāca tuvāk.
-Vai redzi burtus uz šo sveču ķermeņiem?-
-Jā.-
-Katru dienu man ir ļauts uzdot vienu jautājumu Dievam. Bet man tas ir jānoformulē tikai vienā vārdā, turklāt tā, lai vārdā neatkārtotos burti. Tas ir ļoti sarežģīti. Reizēm man aiziet visa diena un nakts, lai es varētu izdomāt piemērotu un kodolīgu vārdu. Reizēm tas notiek daudz ātrāk.-
Viņš skaidroja un sāka degt sveces, izveidojot vārdu „LŪCIJA”. Meitene vēroja šo procesu ar interesi.
-Un Dievs vienmēr atbild?-
Viņa jautāja.
-Jā, bet tas nenotiek uzreiz. Reizēm paiet ļoti ilgs laiks, līdz Dievs mani pasauc.-
Viņš atbildēja.
-Bet kā tas notiek? Tu dzirdi viņa balsi?-
-Tu redzēsi.-
Atbildēja Ziots,
-Nāc, es tev šo to parādīšu.-
Lūcija sekoja Ziotam. Viņš pieveda viņu pie Mūžīgā Gaidīšanas trauka un lika iekāpt ūdenī:
-Nebaidies, tas ir ļoti veselīgi un patīkami.-
Lūcija uzmanīgi pārkāpa pāri trauka malai un iekāpa ūdenī. Pēkšņi no tā sāka nākt viegla puķu smarža, nesdama līdzi mazus ziepju burbulīšus, kas laiski lidinājās un tad viens pēc otra pazuda gaisā.
-Ja tu tajā rūpīgi ieskatīsies, tu pamanīsi, ka ūdenī ir dažādas gaismiņas, kas apspīd dažādus zīmējumus trauka pamatnē.-
Lūcija tūlīt pat pievērsās gaismiņām. Viņa pieliecās tuvāk ūdenim, un patiesi, tur bija dažādi attēli freskas veidā. Viņa ilgi skatījās iekšā un ieraudzīja kaut ko savādu. Tur bija sieviete, kurai apkārt lidoja daudz krāsainu taureņu. Tie bija viņas matos un drēbēs, Sieviete tos turēja rokās un ļāva tiem nosēsties uz vaigiem.
-Šī sieviete ir no manas dziesmas…-
Lūcija atkal centās atcerēties, kur viņa šo sievieti jau bija redzējusi, kad pēkšņi dobji un spēcīgi noskanēja bazūnes. Lūcija ļoti sabijās no lielā trokšņa.
-Ir laiks!-
Teica Ziots.
-Nāc ar mani pie altāra.-
-Kas notiek? No kurienes nāk šīs skaņas?-
Viņa jautāja, tuvodamās altārim.
-Tā Dievs mani sauc, lai atbildētu uz manis uzdoto jautājumu. Es ticu, ka eņģeļi uz jumta pūš šīs bazūnes. Bet tagad skaties uzmanīgi.-
Ziots atbildēja un norādīja uz „salauzto kaleidoskopu”. Pēkšņi tā krāsainās daļiņas sāka kustēties un veidot attēlu. No sākuma tas bija ļoti neskaidrs, taču pēc laika tas kļuva aizvien saprotamāks un pat loģisks. Tas izskatījās mazliet biedējoši. Lūciju vienmēr ir biedējis viss pārdabiskais. Ziots ļoti rūpīgi aplūkoja izveidojušos attēlu, kurā abstrakti tika atspoguļoti divi vienādi bērni, kas rotaļājās krāsainos ziedos. Abiem rokās bija puķu vainadziņš, uz kura nolaidies tumši zils taurenis. Bērni izskatījās mazliet nobijušies, jo starp ziedu virtenēm, kuras tika attēlotas ļoti krāšņi un izcēla galveno attēla daļu, mirdzēja violetas acis. Lūcija nezināja ko teikt. Meitene pārsteigta lūkojās te uz Ziotu, te uz Dieva atbildi. Kādu laiku attēls skaidri laistījās visās iespējamās krāsās. Tad tas iemirdzējās tik spilgti, ka Lūcijai nācās aizvērt acis, bet vēlāk gaisma vienā mirklī izdzisa un atstāja aiz sevis tikai haotiski izkaisītas daļiņas, kā tas bija pašā sākumā.
-Ko tas viss nozīmē?-
Lūcija vairs nespēja izturēt klusumu, kas valdīja baznīcā. Ziots joprojām domīgi lūkojās uz altāri.
-Godīgi sakot, es nezinu. Dievs man mēdz sūtīt tikai viņam saprotamas atbildes. Tad man ir atlikusī diena un nakts, lai saprastu šo atbildi. Pašlaik es pieņemu, ka dvīņu simbols varētu apzīmēt to, ka šī vieta patiešām ir mūsu abu patvērums, un te vairs neviens nenāks, vai arī tev ir dvīņu brālis vai māsa. Bet kopumā tas ir pārāk sarežģīts simbols, tam var būt neskaitāmas nozīmes.-
Ziots atbildēja. Lūcija nespēja iedomāties, ko tas varētu nozīmēt. Meitene bija vienīgais bērns ģimenē.
-Bet vai tu vari rīt Dievam pajautāt par šo simbolu vairāk?-
Viņa jautāja. Ziots izdvesa smagu nopūtu:
-Tikai tad, ja es cītīgi par to domāšu un man neizdosies atrast atbildi, bet tas nebūtu vēlams. Reizēm atbilde ir pavisam tuvu, un Dievs man to vēlas parādīt.-
Visu atlikušo dienu Ziots un Lūcija pavadīja apskatot grāmatas, kuras Ziots izcēla no milzīgās lādes, kas slēpās zem altāra mežģīņotā pārklāja. Grāmatas izskatījās ļoti vecas. Visas kā viena, tās bija apvākotas ar melnu ādu. Visi ieraksti tika veidoti ar roku, tāpat arī zīmējumi, shēmas un simboli. Katru grāmatu vajadzēja izskatīt ļoti rūpīgi, atzīmējot lappuses, kurās varētu būt noderīga informācija. Lūcijai patika šī grāmatu smarža, kas atgādināja kaut ko ļoti senu, noslēpumainu un pat svētu.
-Te arī nekā nav..-
Teica Lūcija, noliekot malā kārtējo grāmatu par astroloģiju.
-Te ir tikai zvaigznājs. Varbūt mums bija jāaplūko violetās acis?-
Ziots noraidoši pašūpoja galvu:
-Nē, parasti attēls ir bagāts ar dažādām smalkām detaļām, bet vienmēr tiek izcelta galvenā daļa.-
-Tad varbūt vainagi?-
Lūcija ierosināja. Ziots nolika malā grāmatu, kuru bija izskatījis līdz pašai pēdējai lappusei, un atslīga uz grīdas.
-Esmu noguris.-
-Es arī.-
Meitene atzinās. Kādu laiku viņi vienkārši gulēja spilvenos un skatījās uz greznajiem griestiem, kur bija attēloti dažādi ziedi un dūšīgas eņģeļu sejiņas, kurām apkārt bija zeltaina gaisma. Lūcija iedomājās, ka tā varētu būt Paradīze. Protams, meitenei tas bija noslēpums, kas notiks, kad visi atradīs savus patvērumus. Kur visi dosies pēc tam? Vai varbūt tie paliks uz vietas? Lūcija piecēlās kājās un izstaipījās. Tas bija tik patīkami!
-Kur tu iesi?-
Ziots jautāja.
-Atpūtināšu locekļus strūklakā.-
Viņa atbildēja un devās pie ūdens, atstādama nabaga mūku lielajā grāmatu ielenkumā. Ziots smagi nopūtās un turpināja apskatīt saglabājušos rakstu darbus.
Lūcija uzmanīgi iekāpa avotā. Viņa apsēdās uz tā malas un iemērca kājas ūdenī. Tūlīt pat viņu apņēma ļoti žirgta sajūta. Lūcija apskatīja savas kājas, tad sāka ar tām ķert mazos, smaržīgos burbulīšus. Viņas uzmanību pievērsa kāds gaiši zils burbulis, kurš ilgi lidinājās gaisā un nekādi nevēlējās nokļūt atpakaļ avotā un izzust. Lūcijai radās vēlme to „noķert” un iznīcināt pašai. Viņa uzmanīgi nostājās uz avota malas, bet tas joprojām bija neaizsniedzams. Viņa pastiepās pirkstgalos, taču burbulis tajā brīdī sāka slīdēt lejup un lēni nolaidās uz ūdens virsmas. Lūcija atkal iekāpa avotā. Viņa pieliecās, lai ietvertu rokās šo nepaklausīgo parādību, taču tas izšķīda tieši tajā brīdī, kad Lūcija bija noliekusies pavisam zemu. Un tad viņa pievērsās zīmējumiem avota pamatnē. Pēkšņi viņa ieraudzīja pazīstamas ziedu virtenes. Lūcija ieskatījās ciešāk. Tas bija grūti, jo ūdens nepārtraukti viļņojās un traucēja meitenei tos aplūkot, taču viņa spēja sazīmēt pazīstamos bērnus. No sākuma vienu, tad otru. Jā, tie bija dvīnīši, kas turēja rokās vainadziņus.
-Ziot? Tu vari atnākt uz šejieni?-
Lūcija jautāja, sirdij strauji sitoties.
-Jā, tūlīt!-
Atskanēja Ziota balss. Varēja dzirdēt, kā Ziots pārvieto grāmatas, tad baznīcā atskanēja vīrieša nesteidzīgie soļi.
-Kas noticis?-
Viņš jautāja.
-Skaties! Tur ir attēlots zīmējumus, kuru mums parādīja Dievs!-
Viņa atbildēja un norādīja uz attēlu. Tagad avotā iekāpa arī Ziots. Viņš turēja rokās sava tērpa malas un, acis cieši samiedzis, viņš aplūkoja Lūcijas atklājumu.
-Neticami…-
Viņš novilka, bet tad iesmējās tik skaļi, ka smiekli atbalsojās baznīcā gluži kā dobji pērkoņdārdi.
-Es arī gribu pasmieties…-
Lūcija noteica un palūkojās uz mūku ar jautājošu skatienu.
-Ak, mēs esam muļķi!-
Viņš iesaucās un izkāpa no avota.
-Mēs visu laiku domājām nepareizi!-
Viņš atbildēja, cītīgi susinādams kājas sava tērpa stērbelē. Lūcija gaidīja tālākos paskaidrojumus, taču Ziots klusēja.
-Kas tev lika tā domāt?-
Viņa jautāja. Ziots devās uz altāra pusi. Lūcija sekoja.
-Šajā avotā slēpjas dažādas atklāsmes, kuras Dievs ir atstājis šajos burvīgajos zīmējumos. Piemēram, nāves seju, vārtus uz dažādām pasaulēm, debesu noslēpumus. Tas viss ir kā karte, bet tagad ļauj man padomāt. Man liekas, esmu jau tuvu savai atklāsmei.-
-Un kad es varēšu dzirdēt galējo atbildi?-
-Tad, kad nāksi atpakaļ.-
Viņš atbildēja un sāka meklēt kādu noteiktu grāmatu. Lūcija nopūtās:
-Skaidrs… Tavs „vācies” skanēja pat ļoti pieklājīgi.-
Lūcija izgāja ārā. Nekas nebija mainījies – apmākusies diena, smagi, pelēki mākoņi. Lūcija piegāja pie kraujas malas.
-Interesanti, kur palika tie aklie cilvēki?-
Viņa nodomāja un lūkojās lejup, taču tur neviena nebija, tikai klajais lauks, pa labi no viņas auga mežs, bet pa kreisi – purvs. Viņa apgāja apkārt baznīcai. Izrādījās, ka aiz tās pletās dārzs. Tajā krāšņi ziedēja dažādi krūmi un koki, bet tiem blakus bija novietots soliņš un milzīgs četru žuburu metāla svečturis. Katra žubura galā slējās novietota milzīga spuldze, kurai sānos atradās mazas durtiņas. Lūcija to aplūkoja ar lielu interesi, turklāt uz katra žubura varēja uzkāpt pa metāla kāpnītēm, kuras bija piestiprinātas pie svečtura.
-Tas laikam ir domāts īpašiem gadījumiem…-
Lūcija iedomājās un piegāja pie viena no kokiem dārzā. Viņa pasmaržoja medaino ziedu, un viņu apņēma savāds gurdums, kuram viņa nespēja pretoties. Pēkšņi meitene sajutās ļoti nogurusi. Lūcija atļāvās atslīgt uz baltā koka soliņa. Pamazām viņa sajutās tik viegli. Meitenes domas mutuļoja projām uz vietu, kur nav telpas, vietu, kur Lūcija bija iepriekšējo reizi. Lūcija ieslīga nejūtībā.
3. nodaļa
-Re, kur tu esi! Es jau sāku satraukties, ka tu nenāksi.-
Lūciju „pamodināja” Ziota balss. Atkal meitene piedzīvoja, kā gars lēni atgriežas miesā un ļauj viņai atvērt acis.
-Starp citu, šis dārzs ir vēl viens pasakains stāsts!-
Ziots izklausījās mundrs un priecīgs.
-Nevaru vien sagaidīt…-
Lūcija gurdi noteica un apsēdās uz soliņa.
-Tas ir unikāls! Tu jau noteikti apskatīji šo neparasto svečturi, bet ļauj man pastāstīt kā tas darbojas.-
Lūcija lūkojās uz Ziotu nevis uz svečturi. Meitenei mūks palikās ļoti savāds un neparasti smaidīgs. Viņa brūnās acis mirdzēja, un viņa būtība izstaroja kaut ko spēcīgu un siltu.
-Tātad. Tu jau pamanīji, ka šeit nepūš vējš un laikam arī šeit nav nekādas varas, tāpēc šie koki zied visu laiku. Tie nekad nenovīst un no tiem nekad nenokrīt ziedi un neuzplaukst atkal. Taču…-
Ziots izcēla vārdu „taču,” paceļot gaisā rādītājpirkstu.
-Taču dienā pirms lielā notikuma šie ziedi no kokiem pārvietojas uz šīm milzīgajām spuldzēm. Un, kad tās ir piepildītas, tad man ir jāuzkāpj pa šīm kāpnēm augšā un jāaizdedzina spuldžu saturs kā zīme, ka es gaidu „beigas”.-
-Un kas notiks, ja tu neaizdedzināsi šīs spuldzes?-
Lūcija interesējās.
-Nu tad es tikšu aizmirsts.-
Ziots atbildēja un kļuva skumjš.
-No kurienes tu to visu zini? Vai tev to pastāstīja Dievs?-
Ziots iesmējās:
-Grāmatas, meitenīt, grāmatas!-
-Vai tu kaut ko uzzināji par dvīņu simbolu?-
Lūcija jautāja, kamēr viņi abi devās atpakaļ uz baznīcu.
-Jā, taču es vēlētos par to pārliecināties.-
Viņš atbildēja.
-Vai tu aizdegsi vārdu „dvīņi”?
Viņa jautāja. Ziots noslēpumaini pasmaidīja:
-Nē, es aizdegšu vārdu „patvērums”.-
Šķiet, tas ir viss, ko Ziots teiks. Atlikušo ceļa daļu līdz baznīcai vīrietis dungoja kādu jautru melodiju, kas atgādināja bērnībā dzirdēto „Salve Regina”[3]. Lūcija dega nepacietībā uzzināt, ko tas viss nozīmē, bet viņa nolēma būt pacietīga.
-Mums abiem ir jāatpūšas. Jau ir vakars. Rīt būs smaga diena.-
Ziots noskaitīja savu lūgšanu. Abi mazliet parunājās, bet tad ātri vien ieslīga savās beztelpu pasaulēs līdz nākamajam rītam. Lūcija vēlējās Ziotam pajautāt par savādajiem ziediem, taču viņa sajutās pārāk nogurusi.
4. nodaļa
Pēkšņi Lūciju pamodināja varenā un spēcīgā bazūņu skaņa. Meitene satrūkās un uzlēca kājās. Kādu brīdi viņa jutās apjukusi, taču tūlīt pēc tam viņa aizsteidzās pie Ziota, kurš jau sēdēja pie altāra un nepacietīgi gaidīja Dieva atbildi. Lūcija, neko neteikdama, apsēdās vīrietim blakus. Gluži kā iepriekš, krāsainās daļiņas sāka kustēties un veidot attēlu. Pēc mirkļa tas bija gatavs. Ziots izdvesa sajūsmas saucienu un sāka smieties. Lūcijai gan nenāca smiekli. Viņa truli lūkojās uz izveidojošos olīvkoka zariņu un vēlējās saprast, kāpēc tas ir tik lielas sajūsmas vērts. Attēls drīz vien pazuda, taču Ziota priekam nebija gala.
-Vai drīkstu zināt, par ko tu tā priecājies?-
Ziots uzlēca kājās, paķēra meiteni un piespieda to cieši sev klāt.
-Drīksti gan! Es zinu atbildi!-
Lūcija ļāvās iegrimt patīkamajā smaržā, kas nāca no vīrieša drēbēm. Tā atgādināja muskatu. Lūcija uz brīdi aizvēra acis, lai saglabātu šo smaržu, taču Ziots tūlīt atrāvās no meitenes un lika viņai apsēsties. Mazliet apdullusi viņa pasēdās uz spilveniem.
-Tātad! Klausies un nepārtrauc mani, kamēr nebūšu beidzis.-
Viņš noteica un iekārtojās ērtāk.
-Kad tu atradi šo attēlu Mūžīgās Gaidīšanas traukā, es uzreiz sapratu, ka atbilde ir ļoti vienkārša, jo visas atklāsmes patiesībā ir vienkāršas, tikai ceļš līdz tām ir nesaprotams un smags. No paša sākuma man likās dīvaini, ka mums ir viens un tas pats patvērums. Grāmatās, protams, nekā nebija. Tad es ķēros pie vēl viena pieņēmuma, kurš bija mazāk ticams. Man likās, ka varbūt mēs esam dvēseles dvīņi, taču arī par to es neko neuzzināju. Un tad es atradu vienu grāmatu. Tajā bija uzzīmētas atklāsmes, un vienā no tām attēlotas vienādas klintis un baznīcas. Atbilde ir šāda: šī nav tā vieta, kur tev ir jāatrodas. Klintis pēc formas atgādina divus bērnus, ziedu virtenes apkārt ir meži un purvi, bet vainagi ir pati patvēruma vieta. Mums ir jāuzzina, cik tālu ir otra šāda klints. Tas ir tavs īstais patvērums.-
Lūcija saskuma. Viņa negribēja patvērumu, kur viņa ir viena pati. Ziota sabiedrība bija tik mierinoša un patīkama. Neticami, ka šo vietu nāksies atstāt.
-Un ko nozīmē olīvkoka zars?-
Viņa skumji jautāja.
-Tas nozīmē – jā.-
Ziots atbildēja un nodzēsa aizdegtās sveces.
-Es vēlos iziet ārā.-
Lūcija noteica un klusēdama devās uz durvju pusi. Ziots ļāva meitenei aprast ar šo patiesību.
Lūcija apgāja apkārt baznīcai, vēlēdamās saskatīt otru tādu klinti un pie reizes cerēdama, ka tā ir tālu prom. Varbūt tad Ziots ļaus viņai šeit palikt? Klints patiešām nebija redzama, un Lūcija devās uz dārzu, kur viņa saritinājās uz baltā soliņa.
-Interesanti, vai aklie cilvēki to jūt? Ja man nāksies atstāt šo vietu, vai viņi man atkal sekos?-
-Tie noteikti tur tevi gaida!-
Atbildēja viņas iekšējā balss. Lūcija smagi nopūtās.
-Tas nav atkarīgs no tavas gribas. Ej vien atpakaļ pie Ziota un izliecies, ka tas viss ir tik dabiski, tik pareizi…-
Lūcija atgriezās baznīcā. Ziots sēdēja uz strūklakas malas un mērcēja ūdenī savas kājas, kaut ko pusbalsī skaitīja. Varbūt tā bija lūgšana. Vīrietis izskatījās domīgs un noraizējies. Lūcija apsēdās viņam blakus, taču neko neteica.
-Es daudz domāju…-
Iesāka Ziots.
-Ak, tā? Par ko?-
Lūcija jautāja, cenzdamās, lai tas neizklausās pārāk rūgti un naidpilni.-
-Es zinu, ka tu dusmojies. Es zinu, tev šķiet, ka viss ir atkarīgs no manis, bet tā nav. Un es prātoju, ka varbūt šis nav mans patvērums. Varbūt es esmu tas, kuram jādodas uz citu klinti.-
Ziots noteica. Lūcija pavirzījās tuvāk uz Ziota pusi un uzlika savu galvu viņam uz pleca.
-Lai kura klints tā būtu – tava vai mana – es nevēlos būt viena.-
Viņa atbildēja un paslēpa savu seju vīrieša tērpā. Ziots noglāstīja viņas galvu:
-Es zinu, bet patiesība ir tāda, ka visi cilvēki galu galā paliek vieni – vēlamies to vai nē.-
-Un tu gribi būt viens?-
Lūcija jautāja.
-Patiesībā es nekad neesmu viens. Ar mani ir jautājumi un atbildes, turklāt tas ir mans aicinājums. Tu nevari zināt, kas ir uz tās otrās klints. Varbūt tur ir labāka vieta. Vieta tieši tev!-
Bija nejēdzīgi iedomāties, ka Ziots varētu pārdomāt.
-Viņš taču ir mūks! Kādēļ lai viņš pēkšņi mainītu savas domas?-
Lūcija prātoja un uzreiz aizdzina šīs nejaukās domas. Meitene nesaprata, kāpēc viņā ir tik daudz pretrunīgu sajūtu un naida. Viņa izkāpa no avota un devās pie altāra, atstādama aiz sevis slapjus pēdu nospiedumus.
-Vai mēs esam miruši?-
Pēkšņi viņa pajautāja.
-Neatceros, ka es būtu nomiris. Un tu?-
Lūcija neko neatbildēja. Viņa atslīga spilvenos un aplūkoja griestu zīmējumu, kuru Ziots droši vien jau zināja no galvas. Nē, viņa neļautu vīrietim atstāt šo vietu. Pārāk ilgi šīs sienas bija viņa mājas. Arī pats Ziots šķita skumjš un kaut kur tālu no šīs vietas, kur viņi ir tagad.
-Vai tu vēl kaut ko jautāsi par šo klinti?-
Viņa jautāja. Ziots kādu brīdi klusēja, tad vienkārši atteica:
-Nē.-
Tajā dienā viņi vairs nesarunājās. Lūcija kavēja savu laiku, aplūkojot zīmējumus grāmatās, bet Ziots pastaigājās dārzā, taču viņi nekad neatradās vienā telpa. Ja kāds no viņiem ienāca baznīcā, otrs devās ārā. Tā tas turpinājās līdz vakaram, kad bija laiks lūgšanai un „miegam”.
5. nodaļa
Noskanēja bazūnes, taču Lūcija lika sev iemigt atkal. Viņa nevēlējās neko zināt un redzēt. Varēja dzirdēt, kā Ziots darbojas ap altāri. Patiesībā, likt sev ienākt beztelpas pasaulē atkal un atkal bija ļoti vienkārši. Vajadzēja tikai iedomāties, ka esi noguris, un tad jāļauj domām riņķot apkārt, bet tās noteikti nedrīkst riņķot ap tēmu, kas saucas „dvīņi”.
Tā pagāja vairākas dienas. Ziots neuzdrošinājās traucēt Lūciju, un meitene neiebilda.
6. nodaļa
-Lūcija, man ar tevi ir jārunā.-
Ziots teica ļoti nopietni. Pēc vairāku dienu klusēšanas, meitene jau bija aizmirsusi, kā skan viņas uz Ziota balss. Viņa piecēlās sēdus un lūkojās mūka maigajā sejā.
-Es ilgi domāju, uzdevu jautājumus un saņēmu atbildes. Man ir kāda ideja, bet es nezinu, vai tā izdosies, bet mēs varam mēģināt. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.-
Vārds „mūsu” Lūcijai skanēja tik patīkami!
-Un kas tas būtu, ko „mēs” darīsim?-
Viņa jautāja. Ziots saņēma viņas rokas savējās.
-Ja tas izdosies, mēs būsim tuvāk viens otram. Tev tikai būs jādara viss, ko es tev likšu.-
-Vai tad cilvēks beigās vienalga nepaliek viens?-
Lūcija centās apslēpt sarkasmu.
-Varbūt tas nav gluži tā, kā es teicu. Varbūt neviens nav pelnījis būt viens. Es nezinu, cik ilgi es spētu izturēt.-
-Bet tu jau to dari. Tu jau esi izturējis tik ilgu laiku, izticis ar jautājumiem un atbildēm.-
Lūcija nerimās. Ziots saņēma savu galvu rokās:
-Es zinu. Bet tad tas bija pareizi. Tā tas notika, jo man nebija izvēles, kamēr es nesatiku tevi. Man vairs nepietiktu ar jautājumiem un atbildēm. Es būtu ļoti nelaimīgs.-
Lūcija brīdi padomāja, tad atbildēja:
-Bet vai tad tas nav tavs aicinājums?-
Ziots smagi nopūtās:
-Es domāju, ka Dievs vēlas, lai mēs visi esam laimīgi. Es nezinu, vai tas, ko mēs darīsim, ir pareizi. Varbūt tas nemaz neizdosies, un mums būs jāmeklē cits ceļš. Bet tas patiešām vedīs katru uz savu pusi.-
Lūcija saprata, cik daudz spēka Ziotam prasīja izteikt šos vārdus. Meitene saprata viņa šaubas, bet tomēr juta prieku un pateicību par doto iespēju.
-Paldies, Ziot. Es to ļoti novērtēju.-
Lūcija maigi pieglaudās pie vīrieša. Viņš tēvišķi apskāva meiteni un nočukstēja:
-Tas būtu ļoti rūgti, ja man nāktos vilties savā izvēlē.-
Lūcija ieslidināja savas rokas viņa matos:
-Man atliek tikai cerēt.-
Kādu brīdi viņi abi klusēja, tad Ziots piecēlās un iesāka sagatavošanās darbus.
-Ko tu dari? Vai varu kā palīdzēt?-
Jautāja meitene.
-Patiesībā – jā. Lūdzu, atnes sveces, kas veidotu vārdu „KLINTS”, bet tikai latīņu valodā. Tas skanēs „PETRA”. -
Lūcija darīja visu, kā lika Ziots. Vīrietis ar krītu uzvilka nelielu apli. Pašā viducī viņš nolika sveci ar burtu „A”. Pārējie burti tika novietoti pēc kārtas katrs savā stūrī.
-Paskaidro, lūdzu, ko mēs darīsim.-
Lūcija vēlējās zināt.
-Šis ir lūgšanas aplis. Mēs degsim šīs sveces tā, lai veidotos attiecīgais vārds. Pa vidu ir novietots „A”, kas apzīmē vārdu „EŅĢELIS”, no latīņu valodas „ Angelus”. Tu kopā ar mani skaitīsi lūgšanu, kuru es tev iemācīšu izrunāt pareizi.-
Ziots pasniedza meitenei lapiņu, uz kuras bija uzrakstīti vārdi. Kādu laiku Ziots skaidroja vārdu nozīmi, to izcelsmi un arī pašu izrunu. Kad tas bija darīts, viņi apsēdās blakus aplim un sadevās rokās.
-Ja man neizdosies, vai tu man piedosi?-
Ziots jautāja. Lūcija pasmaidīja:
-Mēs abi vienkārši iesim savu ceļu zinādami, ka mēs darījām visu, kas bija mūsu spēkos.-
Ziots skumji māja ar galvu.
-Vai esi gatava?-
-Jā.-
Atbildēja Lūcija un apsēdās pretī vīrietim.
-Tad sākam!-
Ziots iesāka lūgšanu un tai pievienojās arī Lūcija. Lūgšanas laikā Ziots aizdedza sveces.
-Michael, Gabriel, Raphael, Lucifer, Voco transieritis praecipitem saxa haec miscere. Custodi locum istum et laudo to top gladios sanctum alis.[4]
Kad abi izrunāja ”Amen”, Ziots aizdedza pēdējo sveci. Baznīcā kļuva ļoti kluss. Neviens no viņiem neizdvesa ne vārda. Tā tas bija kādas desmit minūtes. Gaisā virmoja satraukums un saspringta gaidīšana, taču nekas nenotika. Lūcija vairs nespēja izturēt klusumu:
-Kam īsti bija jānotiek?-
Viņa jautāja. Ziots skumji pūta nost aizdegtās sveces:
-Vismaz kādu bazūnes skaņu. Es nezinu.-
Lūcija nopūtās:
-Tātad mums neizdevās?-
Ziots saņēma savu galvu rokās un atbildēja:
-Šķiet, ka ne visai.-
Smaga bezcerības sajūta iezagās meitenē. Viņa vēlējās skaļi iekliegties un atbrīvot sevi no smaguma, kas pamazām krājās un draudēja viņu nospiest. Ziots šķita iegrimis sevī.
-Es iziešu paelpot svaigu gaisu.-
Viņa noteica un aizgāja, atstādama vīrieti vienu pašu ar sevi. Bija nejēdzīgi domāt, ka tas varētu izdoties. Vai vispār cilvēki ir spējīgi uz ko vairāk? Ko tad īsti vajadzēja gaidīt? Eņģeļu spārnu švīkoņu? Klinšu pārvietošanās skaņas? Dieva balsi no debesīm? Muļķības! Lūcija skaļi iekliedzās un iespēra ar kāju pa baznīcas sienu. Baznīca stāvēja kā stāvējusi, bet kāja sāpēja gan. Viņa apsēdās uz zemes, lai apskatītu, vai nav nekas salauzts.
-Nejēga! Tu esi nejēga, Lūcij!-
Viņa nodomāja, tad viņa palūkojās augšup.
-Ak, Dievs…-
Viņa izdvesa. Lūcija nespēja noticēt savām acīm. Visi eņģeļi bija mainījuši savu stāju. Tie visi bija pagriezušies ar seju pret centrālo torni. Lūcija tūlīt pat steidzās iekšā, lai to paziņotu Ziotam, taču sastinga. Viņš stāvēja meitenes priekšā tik baigā paskatā. Ziots neprātīgi smējās un savās rokās turēja vecu, noputējušu spoguli. Lūcija ļoti apjuka.
-K-Ko tu dari? Ziot?-
Ziots pārstāja smieties.
-Mēs esam stulbeņi!-
Viņš teica un virzīja netīro spoguli uz meitenes pusi.
-Kāpēc tu man dod spoguli?-
Viņa piesardzīgi jautāja. Lūcija neko nesaprata.
-Ziot, paklausies. Tie eņģeļi uz jumta ir mainījušies…-
-Es zinu, jau zinu..-
Viņš neļāva meitenei pabeigt.
-Tas ir neticami! Vai tu esi dzirdējusi par iepriekšējām dzīvēm? Reizēm cilvēki atceras savas iepriekšējās dzīves…-
Lūcijai Ziots izklausījās jucis.
-Ak, Dievs! Par ko tu runā? Ziot!-
Viņa atņēma Ziotam spoguli un lika nomierināties.
-Lūdzu, apsēdies, un pastāsti beidzot, kas īsti ir noticis.-
Taču Ziots izskatījās pārāk satraukts, lai apsēstos. Viņš centās sevi nomierināt staigājot šurpu turpu.
-Ziot, lūdzu…-
Meitene bija tuvu asarām. Ziots apķēra meiteni ļoti cieši un noglāstīja viņas muguru.
-Kušs, viss ir labi. Piedod, labi? Es vienkārši nevarēju nomierināties.-
-Kas noticis?-
Viņas balss skanēja apslāpēti, jo viņa atkal iegrima vīrieša drēbēs.
-Es gribu, lai tu nesatraucies, labi?-
Meitene pamāja. Tad viņi abi apsēdās uz strūklakas malas.
-Dvīņu simbols nenorādīja ne uz klinti, ne uz zvaigznāju, ne arī uz to, ka kādam no mums ir dvīnis. Lūcija, mēs esam dvīņi.-
-Mēs? Dvīņi?-
-Jā! Lūcij, es esmu tava iepriekšējā dzīve. Tava un mana dzīve tika apzīmēta ar dvīņu simbolu, jo mēs satikāmies šeit.-
-Bet kāpēc Dievs atbildēja „jā” uz vārdu „patvērums”?-
Lūcija bija neizpratnē.
-Tāpēc, ka patvērums ir šeit. Un es visu iztulkoju nepareizi. Un nepareizi uzdevu jautājumu. Bet tagad taču viss ir skaidrs!-
Ziots šķita ļoti priecīgs.
-Bet es joprojām nesaprotu, kā es varēju satikt tevi? Tu vispār esi īsts? Kā tas vispār ir iespējams?-
-Pienāk laiks, kad agri vai vēlu mēs saskaramies ar savām iepriekšējām dzīvēm. Jā, es esmu īsts – ar savām domām, savu ķermeni un savām spējām, bet būtībā es esmu tu. Tu sastapi mani, jo tu bēgi no aklajiem cilvēkiem, kas bija tavas neizdevušās dzīves, tavas neveiksmes un laiks, kad tu neko neesi iemācījusies, lai izaugtu. Es arī būtu viens no tiem, ja tu dzīvojot manu dzīvi, neapgūtu gudrības, kuras tu tagad zini. Es liku grāmatas lādē, kad nejauši uzdūros šim spogulim. Es to aplūkoju un neko nesapratu, bet tad es sāku iedziļināties, savilkt paralēles starp tevi un mani, starp aklajiem cilvēkiem un patvērumu. Tad ienāci tu, un man likās, ka es patiešām esmu daļa no tevis.
-Tātad es runāju pati ar sevi?-
Lūciju pārņēma šausmīga atklāsme.
-Būtībā jā.-
Atbildēja Ziots. Lūcija vēlējās noslīkt strūklakā, sadauzīt „salauzto kaleidoskopu” un likt Ziotam būt kādam citam – būtnei, kuru viņa varētu mīlēt un iepazīt, bet tas bija veltīgi. Viņa ir te. Ziots ir viņas spogulis. Ļoti lēni Lūciju pārņēma žņaudzoša rūgtuma sajūta. Viņa vēlējās atkal un atkal ieiet stāvoklī, kas līdzinās miegam.
-Ja jau tu esi es, tad tu pazudīsi?-
-Nē, bet jo vairāk tu mani iepazīsi, jo vairāk sazīmēsi sevi, un tev tas nepatiks.-
Lūcija devās pie altāra. Viņa iegūlās mīkstajos spilvenos un sāka dungot dziesmu „Taureņu taureņiem apvīta tā…”
Lai cik tas sāpīgi neizklausītos, galu galā visi cilvēki paliek vieni. Un šī vienatne Lūciju pavadīs ļoti ilgi.
Beigas
[1] Šajā pasaules skatījumā visi eņģeļi ir vienlīdz svarīgi. Lai gan Lucifers ir kritušais eņģelis, arī viņam ir liela nozīme, un viņam pieder dievišķa vara. Patvērumu sargā abu pušu spēki.
[2] Tulkojumā no latīņu valodas: Atdodu sevi jūsu patvērumā, Mihael, Gabriel, Rafael, Lucifer. Sargājiet mani no vēja, lietus un saules. Katrs eņģelis vienā debesspusē. Mihaels ziemeļos, Gabriels dienvidos, Rafaels rietumos un Lucifers austrumos. Amen.
[3] No latīņu valodas: „Esi sveicināta, Karaliene!” Šo dziesmu kristieši dzied, lai pagodinātu Jaunavu Mariju.
[4] Mihael, Gabriel, Rafael, Lucifer, es saucu jūs šķērsot šo krauju un savienot šīs klintis. Sargājiet šo vietu, un lai top slavēti jūsu svētie zobeni un spārni. Āmen
Lūcijai bija jāpasteidzas. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka kāds viņu pamana. Viņa lēni turpināja savu ceļu. Klintis šķita ļoti stabilas un kāpšanai piemērotas. Likās, ka tas ir parasts kalns, pie kura tikai mazliet jāpieturas. Šīs klintis Lūcijai atgādināja māti. Arī māte mēdza vienmēr pieturēt savu mazo meiteni, kad viņas kāpa kalnā vai pastaigājās pa slidenu ceļu. Lūcijai nebija ne jausmas, cik tālu ir līdz klints virsotnei. Viņa uzsāka vienu no savām mīļākajām dziesmām:
Taureņu taureņiem apvīta tā,
Sieviete vai eņģelis, kas pastaigājas mežmalā.
Es saplūcu puķes un eju tai klāt:
-Saki, kādā vārdā man tevi sveicināt?-
Un sieviete maigi pasmaida man,
Un vārdi no viņas kā rīta dziesma skan:
-Vai neredzi, mans mazais bērns,
Šorīt bija tavs pēdējais saullēkts?
Dod man roku un nebaidies nākt,
Pat ja tev vajadzēs bīstamās klintīs kāpt.
Es sargāšu tevi līdz debesu malai,
Bet tad tev pašam būs jāiet līdz galam.
Un, kad nokļūsi pie spārnota tēla,
Saki, ka sveicina to Narcise melna.
Pasmaidi man no mākoņa klusi,
Lai zinu, ka mīksta ir vieta, kur tagad dusi.
Un līdzko viņa pabeidza dziesmu, viņas priekšā pavērās varenie baznīcas torņi, kas bija veidoti kā daiļi, meitenīgi jaunekļi, kuru sejas pagrieztas katram uz savu debespusi. Katram eņģelim rokās mirdzēja sudraba zobens, sargājot tornīti ar krustu, kurš atradās pašā centrā. Sarkankoka baznīca nebija pārāk liela, tā izskatījās vienkārša un skaista, bet tās logos nebija stikla. Lūcija smaidīja. Viņa to paveica! Viņas sirdi apņēma pēkšņs miers.
Kādu laiku meitene vienkārši stāvēja un aplūkoja celtni un četrus eņģeļus. Lūcija palūkojās lejā. Sekotāju nebija. Meitene nolēma doties iekšā.
Spēcīgās metāla durvis likās neatveramas. Tās gluži kā nepārraujams ielāps sargāja baznīcas dvēseli un likās tik aukstas un nepretimnākošas, ka Lūcija pat negribēja mēģināt durvīm pieskarties.
-Lūdzu, ielaidiet mani baznīcā! Es esmu maza, nogurusi un man pakaļ dzenas cilvēki ar aizvērtām acīm.-
Viņa lūdzās, taču durvis neatvērās.
-Varbūt pamēģini tās atvērt.-
Pēkšņi meitenei blakus atskanēja patīkama balss. Viņa pagriezās uz runātāja pusi. Pa labi no viņas stāvēja kāds vīrietis. Viņa drēbes bija ļoti askētiskas – brūns audekla gabals, kas apsiets ar raupju virvi, brūnas ādas sandales. Vīrietis izskatījās pēc mūka.
-Vai jūs šeit dzīvojat?-
Viņa jautāja, un tajā brīdi pēkšķi satumsa debesis, parādījās mākoņi un sāka līt lietus. Tas viss notika vienā mirklī. Lietus bija spēcīgs, taču tas neskāra ne klinti, ne baznīcu. Lūcija jutās kā milzīgā stikla bumbā, caur kuru var vērot visas iespējamās dabas stihijas un reizē būt drošībā.
-Jā, es šeit dzīvoju jau vairākus gadus.-
Atbildēja vīrietis. Lūcija lūkojās apkārt ļoti izbrīnīti, likās, ka viņa ir mazliet nobijusies.
-Nebaidies,-
Viņš teica.
-Šī ir vieta, kur nekad nepūš vējš. Te neviens nevar nodarīt tev pāri. Viss, kas ir draudīgs, palicis ārpusē; viss, kas padevās laikam, tagad ir pārkāpis robežas. Nāc, iesim iekšā!-
Lūcija sekoja vīrietim.
-Kas šī ir par dīvainu vietu, kur pat nepūš vējš un laikam nav varas?-
Viņa jautāja.
-To tu uzzināsi pati, Lūcij.-
Vīrietis atbildēja un aizvēra aiz sevis baznīcas durvis. Kad viņš pagriezās ar seju pret meiteni, uz viņa pieres gluži kā maigi zila neona gaisma iemirdzēja vārds „Ziots”.
-Kā redzi, mani sauc Ziots.-
Viņš teica.
-Un, starp citu, tev uz pieres ir tavs vārds.-
Lūcija nezināja, ko lai saka.
-Kad satiekas divi līdzīgie, tiem uz pieres uzmirdz vārdi, un tad pazūd. Tā ir kā uzticības zīme. Nebaidies, Lūcij, un jūties kā mājās.-
Teica Ziots un devās pie altāra.
Viņa sāka aplūkot telpu. Baznīca bija ļoti tīra un mājīga, taču daži priekšmeti izskatījās tik trausli, ka meitene baidījās pat paelpot. Vienīgā solu rinda baznīcā atgādināja papirusu, kurš varētu sadrupt, ja tam pieskartos kaut ar adatas galiņu. Baznīcas vidū bija avots, kurā no jumta tecēja mazs ūdenskritums. Uz sienām nebija gleznu, kā tas parasti ir baznīcās, to vietā bija neskaitāmi logi. Bet pašā priekšā slējās mazs altāris. Tas bija veidots no trim brūniem koka pīlāriem. Altāra pašā vidū atradās glezna, kura sastāvēja no haotiski novietotiem stikla gabaliņiem. Pati glezna bija sudraba ietvarā. Izskatījās pēc kaleidoskopa, kurš ir salauzts un nav spējīgs izveidot nekādu zīmējumu. Pie tā mirdzēja aizdegtas sveces, bet starp kurām kūpēja vīraks, ienesdams baznīcā patīkamu, maigu apelsīnu mizas smaržu.
-Cik savāda vieta!-
Viņa noteica un tuvojās dīvainajam altārim.
-Apsēdies tu arī,-
Ziots aicināja un piedāvāja vienu no spilveniem, kas bija izmētāti altāra priekšā. Lūcija pieņēma viņa uzaicinājumu.
-Tagad ir vakars, ja tev šķiet, ka esi mazliet apjukusi un nezini laiku. Šeit tas nemainās, bet es to mēdzu skaitīt. Tā ir daudz cilvēcīgāk, turklāt palīdz uzzināt daudzas svarīgas lietas. –
-Piemēram, kādas?-
Viņa jautāja, paņemdama vēl vienu spilvenu.
-Piemēram, ko domā Dievs vai kas man ir jādara.-
Atbildēja Ziots un nodzēsa visas sveces, un uz kādu laiku baznīcā kļuva pavisam tumšs. Taču tas nebija ilgi. Pēkšņi iekšā iespīdēja gaisma. Lūcija šķita apjukusi:
-Bet ārā ir diena!-
-Tev būs jāpierod, ka šeit viss ir citādi. Lūcija, lūdzu, pastāsti, kā tu te nokļuvi. Es jūtos diezgan pārsteigts. Esmu šeit jau teju gadsimtu, bet nekad nevienu nebiju te sastapis. No sākuma man likās, ka tas ir klinšu dēļ. Cilvēki te mēdz iet garām, mēģina tajās kāpt, bet retajam tas ir izdevies. Te nāk tik daudz svētceļnieku, taču to ticība ir pārāk vārga, lai nokļūtu šeit.-
Lūcija nesteidzās ar atbildi. Viņa vēlējās mazliet iepazīt vīrieti. Ziotam bija kanēļbrūnas acis, īsi, melni mati, izteikti vaigu kauli un mazliet bāla āda. Viņam bija ļoti biezas uzacis, kas lika vīrieša skatienam izskatīties ļoti labsirdīgam un maigam.
-Es bēgu no akliem cilvēkiem. Tas ir, viņu acis bija aizvērtas, bet tie izturējās tā, it kā viņi visu redzētu. Tie sarunājās viens ar otru šņācošā mēlē un atstāja uz ādas dīvainas zīmes. Tie gribēja aizdarīt manas acis ar pretīgu, lipīgu vielu, kas smirdēja pēc miruša ķermeņa. Es centos aizbēgt un nonācu šeit.-
-Man jāsaka, mums patiešām šis tas ir kopīgs.-
Ziots atbildēja un aizdomājās, kamēr Lūcija vēroja, kā vīrietis spēlējas ar savu apakšlūpu.
-Kas īsti mums ir kopīgs?-
Viņa jautāja, nevarēdama sagaidīt klusuma beigas. Ziots mazliet satrūkās un papurināja galvu, it kā cenzdamies atgaiņāt no sevis sliktas domas.
-Jā… Tas ir… Mums abiem kāds dzinās pakaļ. Es nokļuvu šajā vietā ļoti sen. Es bēgu no cilvēkiem, kas mani vajāja manas ticības dēļ. Kad es nonācu pie šīs klints un ieraudzīju tās galā šo baznīcu ar eņģeļiem torņu vietā, es sapratu, ka te būs mans patvērums. Man tikai bija jāatrod sevī paļāvība, cerība un galvenais – ticība. Kad es šeit ierados, te neviena nebija, bet ar laiku es iemācījos saskatīt un sadzirdēt visus šīs baznīcas iemītniekus.-
Lūcijai kļuva neomulīgi. Tiklīdz Ziots pabeidza savu sakāmo, Lūcija izdzirdēja dīvainas skaņas baznīcas sienās. Tās atgādināja skrāpēšanos un skaņu, kad kāds cenšas kaut kam izrakties cauri. Ziots gan izskatījās mierīgs. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību skaņām.
-Tu taču esi tikai bērns…-
Viņš skumji noteica, kad beidza lūkoties uz meitenes smalkajām, vēl līdz galam nenobriedušajām aprisēm.
-Man ir tik daudz jautājumu!-
Lūcija iesāka.
-Ne tagad!-
Viņu pārtrauca Ziots,
-Tagad ir laiks lūgšanai.-
Viņš noteica, nometās ceļos un uzsāka lūgšanu latīņu valodā:
-Trado mihi in suffugium vostrum, Michael, Gabriel, Raphael, Lucifer[1].
Tego me de vento et pluvi et solis. Michael septemtrionis, Gabriel
meridiei, Raphael vesperis, Lucifer orientis. Amen. [2]-
Lūcija viņu vēroja ar interesi. Beidzis lūgšanu viņš sakārtoja spilvenus, apgūlās un vienkārši raudzījās grieztos.
-Par ko tu domā?-
Viņa jautāja. Ziots neatbildēja uzreiz, bet tad noteica:
-Par zīmēm, kuras man parādīja Dievs. Viņš mani brīdināja par tevi. Bet tagad es domāju par to, kā lai noformulēju visus savus neskaitāmos jautājumus vienā noteiktā vārdā.-
Meitene neko nesaprata.
-Tātad, tu zināji, ka es atnākšu?-
-Ne gluži. Es zināju, ka tu nāksi, bet nezināju, vai tu uzkāpsi šajā klintī.-
Ziots atbildēja, neskatīdamies uz Lūciju.
-Es esmu tik nogurusi, bet man nenāk miegs.-
Viņa teica. Ziots pasmaidīja:
-Šeit neviens neguļ. Bet, ja tu ļoti vēlies, tu vari censties arbrīvot savu prātu no visām domām un tādejādi nokļūt īpašā stāvoklī, kas līdzinās miegam.-
Tagad Ziots izskatījās drūms un saguris.
-Ziot, kas tā bija par lūgšanu? Es nevarēju neko saprast.-
Lūcija interesējās.
-Vai redzēji četrus eņģeļus, kas sargā baznīcu?-
Lūcija piekrītošo pamāja.
-Tie ir ercenģeļi. Mihaels, Gabriels, Rafaels un Lucifers. Šī baznīca ir drošākais patvērums no visām iespējamām nelaimēm, bet tikai tad, ja šī lūgšana tiek noskaitīta vienreiz dienā. Un šis avots, kas iztek no centrālā torņa ar krustu, ir Mūžīgais Gaidīšanas trauks. Leģenda vēsta, ka tas izsīkšot dienā, kad visi nonāks savās drošākajās vietās.-
-Bet kā sanāca tas, ka mums ir viens un tas pats patvērums?-
Lūcija nerimās. Ziots nopūtās:
-Dievs mani nebrīdināja, ka tu runāsi tik daudz. Atpūtīsimies. Atbrīvo savu prātu no visām domām. Rīt es tevi pamodināšu, kad būs laiks.-
Ziots noteica un aizvēra savas acis. Lūcija jutās ļoti savādi. Te nebija no kā baidīties, taču meiteni prātā atkal un atkal vajāja dīvainie cilvēki. Tad pamazām domas aizklīda pie dziesmas, kuru viņa dziedāja; Lūcija centās atcerēties, kas viņai to iemācīja. Vai tā bija māte? Domas lēni un negribīgi sāka izgaist. To vietā iestājās miers un tāda kā lidojoša sajūta, kas ieveda nejūtības stāvoklī. Lūcija zināja, kur viņa ir, taču viņas ķermenis bija atslēdzies. Tā viņas apziņa riņķoja tukšumā gluži kā astronauts kosmosa kuģī.
2. nodaļa
-Lūcija! Mosties! Ir laiks! Lūcija, nāc atpakaļ…-
Aicināja maigā Ziota balss. Lūcija „modās” lēni, tā, it kā viņas gars nesteidzīgi dotos mājās no tālas zemes vai pat no vietas aiz tās. Tas lēni ieplūda atpakaļ meitenes ķermenī, un tajā pašā brīdi, kad tas notika, viņa atvēra acis. Lūcija jutās atpūtusies, kaut vai viņai likās, ka viņa nav gulējusi visu nakti. Tas bija ļoti savādi – šī peldēšana beztelpā.
-Labrīt.-
Viņa noteica.
-Sveicu tevi ar jaunas dienas sākšanos.-
Ziots atņēma. Viņš darbojās ap svecēm.
-Ko tu dari?-
Lūcija jautāja, kad pienāca tuvāk.
-Vai redzi burtus uz šo sveču ķermeņiem?-
-Jā.-
-Katru dienu man ir ļauts uzdot vienu jautājumu Dievam. Bet man tas ir jānoformulē tikai vienā vārdā, turklāt tā, lai vārdā neatkārtotos burti. Tas ir ļoti sarežģīti. Reizēm man aiziet visa diena un nakts, lai es varētu izdomāt piemērotu un kodolīgu vārdu. Reizēm tas notiek daudz ātrāk.-
Viņš skaidroja un sāka degt sveces, izveidojot vārdu „LŪCIJA”. Meitene vēroja šo procesu ar interesi.
-Un Dievs vienmēr atbild?-
Viņa jautāja.
-Jā, bet tas nenotiek uzreiz. Reizēm paiet ļoti ilgs laiks, līdz Dievs mani pasauc.-
Viņš atbildēja.
-Bet kā tas notiek? Tu dzirdi viņa balsi?-
-Tu redzēsi.-
Atbildēja Ziots,
-Nāc, es tev šo to parādīšu.-
Lūcija sekoja Ziotam. Viņš pieveda viņu pie Mūžīgā Gaidīšanas trauka un lika iekāpt ūdenī:
-Nebaidies, tas ir ļoti veselīgi un patīkami.-
Lūcija uzmanīgi pārkāpa pāri trauka malai un iekāpa ūdenī. Pēkšņi no tā sāka nākt viegla puķu smarža, nesdama līdzi mazus ziepju burbulīšus, kas laiski lidinājās un tad viens pēc otra pazuda gaisā.
-Ja tu tajā rūpīgi ieskatīsies, tu pamanīsi, ka ūdenī ir dažādas gaismiņas, kas apspīd dažādus zīmējumus trauka pamatnē.-
Lūcija tūlīt pat pievērsās gaismiņām. Viņa pieliecās tuvāk ūdenim, un patiesi, tur bija dažādi attēli freskas veidā. Viņa ilgi skatījās iekšā un ieraudzīja kaut ko savādu. Tur bija sieviete, kurai apkārt lidoja daudz krāsainu taureņu. Tie bija viņas matos un drēbēs, Sieviete tos turēja rokās un ļāva tiem nosēsties uz vaigiem.
-Šī sieviete ir no manas dziesmas…-
Lūcija atkal centās atcerēties, kur viņa šo sievieti jau bija redzējusi, kad pēkšņi dobji un spēcīgi noskanēja bazūnes. Lūcija ļoti sabijās no lielā trokšņa.
-Ir laiks!-
Teica Ziots.
-Nāc ar mani pie altāra.-
-Kas notiek? No kurienes nāk šīs skaņas?-
Viņa jautāja, tuvodamās altārim.
-Tā Dievs mani sauc, lai atbildētu uz manis uzdoto jautājumu. Es ticu, ka eņģeļi uz jumta pūš šīs bazūnes. Bet tagad skaties uzmanīgi.-
Ziots atbildēja un norādīja uz „salauzto kaleidoskopu”. Pēkšņi tā krāsainās daļiņas sāka kustēties un veidot attēlu. No sākuma tas bija ļoti neskaidrs, taču pēc laika tas kļuva aizvien saprotamāks un pat loģisks. Tas izskatījās mazliet biedējoši. Lūciju vienmēr ir biedējis viss pārdabiskais. Ziots ļoti rūpīgi aplūkoja izveidojušos attēlu, kurā abstrakti tika atspoguļoti divi vienādi bērni, kas rotaļājās krāsainos ziedos. Abiem rokās bija puķu vainadziņš, uz kura nolaidies tumši zils taurenis. Bērni izskatījās mazliet nobijušies, jo starp ziedu virtenēm, kuras tika attēlotas ļoti krāšņi un izcēla galveno attēla daļu, mirdzēja violetas acis. Lūcija nezināja ko teikt. Meitene pārsteigta lūkojās te uz Ziotu, te uz Dieva atbildi. Kādu laiku attēls skaidri laistījās visās iespējamās krāsās. Tad tas iemirdzējās tik spilgti, ka Lūcijai nācās aizvērt acis, bet vēlāk gaisma vienā mirklī izdzisa un atstāja aiz sevis tikai haotiski izkaisītas daļiņas, kā tas bija pašā sākumā.
-Ko tas viss nozīmē?-
Lūcija vairs nespēja izturēt klusumu, kas valdīja baznīcā. Ziots joprojām domīgi lūkojās uz altāri.
-Godīgi sakot, es nezinu. Dievs man mēdz sūtīt tikai viņam saprotamas atbildes. Tad man ir atlikusī diena un nakts, lai saprastu šo atbildi. Pašlaik es pieņemu, ka dvīņu simbols varētu apzīmēt to, ka šī vieta patiešām ir mūsu abu patvērums, un te vairs neviens nenāks, vai arī tev ir dvīņu brālis vai māsa. Bet kopumā tas ir pārāk sarežģīts simbols, tam var būt neskaitāmas nozīmes.-
Ziots atbildēja. Lūcija nespēja iedomāties, ko tas varētu nozīmēt. Meitene bija vienīgais bērns ģimenē.
-Bet vai tu vari rīt Dievam pajautāt par šo simbolu vairāk?-
Viņa jautāja. Ziots izdvesa smagu nopūtu:
-Tikai tad, ja es cītīgi par to domāšu un man neizdosies atrast atbildi, bet tas nebūtu vēlams. Reizēm atbilde ir pavisam tuvu, un Dievs man to vēlas parādīt.-
Visu atlikušo dienu Ziots un Lūcija pavadīja apskatot grāmatas, kuras Ziots izcēla no milzīgās lādes, kas slēpās zem altāra mežģīņotā pārklāja. Grāmatas izskatījās ļoti vecas. Visas kā viena, tās bija apvākotas ar melnu ādu. Visi ieraksti tika veidoti ar roku, tāpat arī zīmējumi, shēmas un simboli. Katru grāmatu vajadzēja izskatīt ļoti rūpīgi, atzīmējot lappuses, kurās varētu būt noderīga informācija. Lūcijai patika šī grāmatu smarža, kas atgādināja kaut ko ļoti senu, noslēpumainu un pat svētu.
-Te arī nekā nav..-
Teica Lūcija, noliekot malā kārtējo grāmatu par astroloģiju.
-Te ir tikai zvaigznājs. Varbūt mums bija jāaplūko violetās acis?-
Ziots noraidoši pašūpoja galvu:
-Nē, parasti attēls ir bagāts ar dažādām smalkām detaļām, bet vienmēr tiek izcelta galvenā daļa.-
-Tad varbūt vainagi?-
Lūcija ierosināja. Ziots nolika malā grāmatu, kuru bija izskatījis līdz pašai pēdējai lappusei, un atslīga uz grīdas.
-Esmu noguris.-
-Es arī.-
Meitene atzinās. Kādu laiku viņi vienkārši gulēja spilvenos un skatījās uz greznajiem griestiem, kur bija attēloti dažādi ziedi un dūšīgas eņģeļu sejiņas, kurām apkārt bija zeltaina gaisma. Lūcija iedomājās, ka tā varētu būt Paradīze. Protams, meitenei tas bija noslēpums, kas notiks, kad visi atradīs savus patvērumus. Kur visi dosies pēc tam? Vai varbūt tie paliks uz vietas? Lūcija piecēlās kājās un izstaipījās. Tas bija tik patīkami!
-Kur tu iesi?-
Ziots jautāja.
-Atpūtināšu locekļus strūklakā.-
Viņa atbildēja un devās pie ūdens, atstādama nabaga mūku lielajā grāmatu ielenkumā. Ziots smagi nopūtās un turpināja apskatīt saglabājušos rakstu darbus.
Lūcija uzmanīgi iekāpa avotā. Viņa apsēdās uz tā malas un iemērca kājas ūdenī. Tūlīt pat viņu apņēma ļoti žirgta sajūta. Lūcija apskatīja savas kājas, tad sāka ar tām ķert mazos, smaržīgos burbulīšus. Viņas uzmanību pievērsa kāds gaiši zils burbulis, kurš ilgi lidinājās gaisā un nekādi nevēlējās nokļūt atpakaļ avotā un izzust. Lūcijai radās vēlme to „noķert” un iznīcināt pašai. Viņa uzmanīgi nostājās uz avota malas, bet tas joprojām bija neaizsniedzams. Viņa pastiepās pirkstgalos, taču burbulis tajā brīdī sāka slīdēt lejup un lēni nolaidās uz ūdens virsmas. Lūcija atkal iekāpa avotā. Viņa pieliecās, lai ietvertu rokās šo nepaklausīgo parādību, taču tas izšķīda tieši tajā brīdī, kad Lūcija bija noliekusies pavisam zemu. Un tad viņa pievērsās zīmējumiem avota pamatnē. Pēkšņi viņa ieraudzīja pazīstamas ziedu virtenes. Lūcija ieskatījās ciešāk. Tas bija grūti, jo ūdens nepārtraukti viļņojās un traucēja meitenei tos aplūkot, taču viņa spēja sazīmēt pazīstamos bērnus. No sākuma vienu, tad otru. Jā, tie bija dvīnīši, kas turēja rokās vainadziņus.
-Ziot? Tu vari atnākt uz šejieni?-
Lūcija jautāja, sirdij strauji sitoties.
-Jā, tūlīt!-
Atskanēja Ziota balss. Varēja dzirdēt, kā Ziots pārvieto grāmatas, tad baznīcā atskanēja vīrieša nesteidzīgie soļi.
-Kas noticis?-
Viņš jautāja.
-Skaties! Tur ir attēlots zīmējumus, kuru mums parādīja Dievs!-
Viņa atbildēja un norādīja uz attēlu. Tagad avotā iekāpa arī Ziots. Viņš turēja rokās sava tērpa malas un, acis cieši samiedzis, viņš aplūkoja Lūcijas atklājumu.
-Neticami…-
Viņš novilka, bet tad iesmējās tik skaļi, ka smiekli atbalsojās baznīcā gluži kā dobji pērkoņdārdi.
-Es arī gribu pasmieties…-
Lūcija noteica un palūkojās uz mūku ar jautājošu skatienu.
-Ak, mēs esam muļķi!-
Viņš iesaucās un izkāpa no avota.
-Mēs visu laiku domājām nepareizi!-
Viņš atbildēja, cītīgi susinādams kājas sava tērpa stērbelē. Lūcija gaidīja tālākos paskaidrojumus, taču Ziots klusēja.
-Kas tev lika tā domāt?-
Viņa jautāja. Ziots devās uz altāra pusi. Lūcija sekoja.
-Šajā avotā slēpjas dažādas atklāsmes, kuras Dievs ir atstājis šajos burvīgajos zīmējumos. Piemēram, nāves seju, vārtus uz dažādām pasaulēm, debesu noslēpumus. Tas viss ir kā karte, bet tagad ļauj man padomāt. Man liekas, esmu jau tuvu savai atklāsmei.-
-Un kad es varēšu dzirdēt galējo atbildi?-
-Tad, kad nāksi atpakaļ.-
Viņš atbildēja un sāka meklēt kādu noteiktu grāmatu. Lūcija nopūtās:
-Skaidrs… Tavs „vācies” skanēja pat ļoti pieklājīgi.-
Lūcija izgāja ārā. Nekas nebija mainījies – apmākusies diena, smagi, pelēki mākoņi. Lūcija piegāja pie kraujas malas.
-Interesanti, kur palika tie aklie cilvēki?-
Viņa nodomāja un lūkojās lejup, taču tur neviena nebija, tikai klajais lauks, pa labi no viņas auga mežs, bet pa kreisi – purvs. Viņa apgāja apkārt baznīcai. Izrādījās, ka aiz tās pletās dārzs. Tajā krāšņi ziedēja dažādi krūmi un koki, bet tiem blakus bija novietots soliņš un milzīgs četru žuburu metāla svečturis. Katra žubura galā slējās novietota milzīga spuldze, kurai sānos atradās mazas durtiņas. Lūcija to aplūkoja ar lielu interesi, turklāt uz katra žubura varēja uzkāpt pa metāla kāpnītēm, kuras bija piestiprinātas pie svečtura.
-Tas laikam ir domāts īpašiem gadījumiem…-
Lūcija iedomājās un piegāja pie viena no kokiem dārzā. Viņa pasmaržoja medaino ziedu, un viņu apņēma savāds gurdums, kuram viņa nespēja pretoties. Pēkšņi meitene sajutās ļoti nogurusi. Lūcija atļāvās atslīgt uz baltā koka soliņa. Pamazām viņa sajutās tik viegli. Meitenes domas mutuļoja projām uz vietu, kur nav telpas, vietu, kur Lūcija bija iepriekšējo reizi. Lūcija ieslīga nejūtībā.
3. nodaļa
-Re, kur tu esi! Es jau sāku satraukties, ka tu nenāksi.-
Lūciju „pamodināja” Ziota balss. Atkal meitene piedzīvoja, kā gars lēni atgriežas miesā un ļauj viņai atvērt acis.
-Starp citu, šis dārzs ir vēl viens pasakains stāsts!-
Ziots izklausījās mundrs un priecīgs.
-Nevaru vien sagaidīt…-
Lūcija gurdi noteica un apsēdās uz soliņa.
-Tas ir unikāls! Tu jau noteikti apskatīji šo neparasto svečturi, bet ļauj man pastāstīt kā tas darbojas.-
Lūcija lūkojās uz Ziotu nevis uz svečturi. Meitenei mūks palikās ļoti savāds un neparasti smaidīgs. Viņa brūnās acis mirdzēja, un viņa būtība izstaroja kaut ko spēcīgu un siltu.
-Tātad. Tu jau pamanīji, ka šeit nepūš vējš un laikam arī šeit nav nekādas varas, tāpēc šie koki zied visu laiku. Tie nekad nenovīst un no tiem nekad nenokrīt ziedi un neuzplaukst atkal. Taču…-
Ziots izcēla vārdu „taču,” paceļot gaisā rādītājpirkstu.
-Taču dienā pirms lielā notikuma šie ziedi no kokiem pārvietojas uz šīm milzīgajām spuldzēm. Un, kad tās ir piepildītas, tad man ir jāuzkāpj pa šīm kāpnēm augšā un jāaizdedzina spuldžu saturs kā zīme, ka es gaidu „beigas”.-
-Un kas notiks, ja tu neaizdedzināsi šīs spuldzes?-
Lūcija interesējās.
-Nu tad es tikšu aizmirsts.-
Ziots atbildēja un kļuva skumjš.
-No kurienes tu to visu zini? Vai tev to pastāstīja Dievs?-
Ziots iesmējās:
-Grāmatas, meitenīt, grāmatas!-
-Vai tu kaut ko uzzināji par dvīņu simbolu?-
Lūcija jautāja, kamēr viņi abi devās atpakaļ uz baznīcu.
-Jā, taču es vēlētos par to pārliecināties.-
Viņš atbildēja.
-Vai tu aizdegsi vārdu „dvīņi”?
Viņa jautāja. Ziots noslēpumaini pasmaidīja:
-Nē, es aizdegšu vārdu „patvērums”.-
Šķiet, tas ir viss, ko Ziots teiks. Atlikušo ceļa daļu līdz baznīcai vīrietis dungoja kādu jautru melodiju, kas atgādināja bērnībā dzirdēto „Salve Regina”[3]. Lūcija dega nepacietībā uzzināt, ko tas viss nozīmē, bet viņa nolēma būt pacietīga.
-Mums abiem ir jāatpūšas. Jau ir vakars. Rīt būs smaga diena.-
Ziots noskaitīja savu lūgšanu. Abi mazliet parunājās, bet tad ātri vien ieslīga savās beztelpu pasaulēs līdz nākamajam rītam. Lūcija vēlējās Ziotam pajautāt par savādajiem ziediem, taču viņa sajutās pārāk nogurusi.
4. nodaļa
Pēkšņi Lūciju pamodināja varenā un spēcīgā bazūņu skaņa. Meitene satrūkās un uzlēca kājās. Kādu brīdi viņa jutās apjukusi, taču tūlīt pēc tam viņa aizsteidzās pie Ziota, kurš jau sēdēja pie altāra un nepacietīgi gaidīja Dieva atbildi. Lūcija, neko neteikdama, apsēdās vīrietim blakus. Gluži kā iepriekš, krāsainās daļiņas sāka kustēties un veidot attēlu. Pēc mirkļa tas bija gatavs. Ziots izdvesa sajūsmas saucienu un sāka smieties. Lūcijai gan nenāca smiekli. Viņa truli lūkojās uz izveidojošos olīvkoka zariņu un vēlējās saprast, kāpēc tas ir tik lielas sajūsmas vērts. Attēls drīz vien pazuda, taču Ziota priekam nebija gala.
-Vai drīkstu zināt, par ko tu tā priecājies?-
Ziots uzlēca kājās, paķēra meiteni un piespieda to cieši sev klāt.
-Drīksti gan! Es zinu atbildi!-
Lūcija ļāvās iegrimt patīkamajā smaržā, kas nāca no vīrieša drēbēm. Tā atgādināja muskatu. Lūcija uz brīdi aizvēra acis, lai saglabātu šo smaržu, taču Ziots tūlīt atrāvās no meitenes un lika viņai apsēsties. Mazliet apdullusi viņa pasēdās uz spilveniem.
-Tātad! Klausies un nepārtrauc mani, kamēr nebūšu beidzis.-
Viņš noteica un iekārtojās ērtāk.
-Kad tu atradi šo attēlu Mūžīgās Gaidīšanas traukā, es uzreiz sapratu, ka atbilde ir ļoti vienkārša, jo visas atklāsmes patiesībā ir vienkāršas, tikai ceļš līdz tām ir nesaprotams un smags. No paša sākuma man likās dīvaini, ka mums ir viens un tas pats patvērums. Grāmatās, protams, nekā nebija. Tad es ķēros pie vēl viena pieņēmuma, kurš bija mazāk ticams. Man likās, ka varbūt mēs esam dvēseles dvīņi, taču arī par to es neko neuzzināju. Un tad es atradu vienu grāmatu. Tajā bija uzzīmētas atklāsmes, un vienā no tām attēlotas vienādas klintis un baznīcas. Atbilde ir šāda: šī nav tā vieta, kur tev ir jāatrodas. Klintis pēc formas atgādina divus bērnus, ziedu virtenes apkārt ir meži un purvi, bet vainagi ir pati patvēruma vieta. Mums ir jāuzzina, cik tālu ir otra šāda klints. Tas ir tavs īstais patvērums.-
Lūcija saskuma. Viņa negribēja patvērumu, kur viņa ir viena pati. Ziota sabiedrība bija tik mierinoša un patīkama. Neticami, ka šo vietu nāksies atstāt.
-Un ko nozīmē olīvkoka zars?-
Viņa skumji jautāja.
-Tas nozīmē – jā.-
Ziots atbildēja un nodzēsa aizdegtās sveces.
-Es vēlos iziet ārā.-
Lūcija noteica un klusēdama devās uz durvju pusi. Ziots ļāva meitenei aprast ar šo patiesību.
Lūcija apgāja apkārt baznīcai, vēlēdamās saskatīt otru tādu klinti un pie reizes cerēdama, ka tā ir tālu prom. Varbūt tad Ziots ļaus viņai šeit palikt? Klints patiešām nebija redzama, un Lūcija devās uz dārzu, kur viņa saritinājās uz baltā soliņa.
-Interesanti, vai aklie cilvēki to jūt? Ja man nāksies atstāt šo vietu, vai viņi man atkal sekos?-
-Tie noteikti tur tevi gaida!-
Atbildēja viņas iekšējā balss. Lūcija smagi nopūtās.
-Tas nav atkarīgs no tavas gribas. Ej vien atpakaļ pie Ziota un izliecies, ka tas viss ir tik dabiski, tik pareizi…-
Lūcija atgriezās baznīcā. Ziots sēdēja uz strūklakas malas un mērcēja ūdenī savas kājas, kaut ko pusbalsī skaitīja. Varbūt tā bija lūgšana. Vīrietis izskatījās domīgs un noraizējies. Lūcija apsēdās viņam blakus, taču neko neteica.
-Es daudz domāju…-
Iesāka Ziots.
-Ak, tā? Par ko?-
Lūcija jautāja, cenzdamās, lai tas neizklausās pārāk rūgti un naidpilni.-
-Es zinu, ka tu dusmojies. Es zinu, tev šķiet, ka viss ir atkarīgs no manis, bet tā nav. Un es prātoju, ka varbūt šis nav mans patvērums. Varbūt es esmu tas, kuram jādodas uz citu klinti.-
Ziots noteica. Lūcija pavirzījās tuvāk uz Ziota pusi un uzlika savu galvu viņam uz pleca.
-Lai kura klints tā būtu – tava vai mana – es nevēlos būt viena.-
Viņa atbildēja un paslēpa savu seju vīrieša tērpā. Ziots noglāstīja viņas galvu:
-Es zinu, bet patiesība ir tāda, ka visi cilvēki galu galā paliek vieni – vēlamies to vai nē.-
-Un tu gribi būt viens?-
Lūcija jautāja.
-Patiesībā es nekad neesmu viens. Ar mani ir jautājumi un atbildes, turklāt tas ir mans aicinājums. Tu nevari zināt, kas ir uz tās otrās klints. Varbūt tur ir labāka vieta. Vieta tieši tev!-
Bija nejēdzīgi iedomāties, ka Ziots varētu pārdomāt.
-Viņš taču ir mūks! Kādēļ lai viņš pēkšņi mainītu savas domas?-
Lūcija prātoja un uzreiz aizdzina šīs nejaukās domas. Meitene nesaprata, kāpēc viņā ir tik daudz pretrunīgu sajūtu un naida. Viņa izkāpa no avota un devās pie altāra, atstādama aiz sevis slapjus pēdu nospiedumus.
-Vai mēs esam miruši?-
Pēkšņi viņa pajautāja.
-Neatceros, ka es būtu nomiris. Un tu?-
Lūcija neko neatbildēja. Viņa atslīga spilvenos un aplūkoja griestu zīmējumu, kuru Ziots droši vien jau zināja no galvas. Nē, viņa neļautu vīrietim atstāt šo vietu. Pārāk ilgi šīs sienas bija viņa mājas. Arī pats Ziots šķita skumjš un kaut kur tālu no šīs vietas, kur viņi ir tagad.
-Vai tu vēl kaut ko jautāsi par šo klinti?-
Viņa jautāja. Ziots kādu brīdi klusēja, tad vienkārši atteica:
-Nē.-
Tajā dienā viņi vairs nesarunājās. Lūcija kavēja savu laiku, aplūkojot zīmējumus grāmatās, bet Ziots pastaigājās dārzā, taču viņi nekad neatradās vienā telpa. Ja kāds no viņiem ienāca baznīcā, otrs devās ārā. Tā tas turpinājās līdz vakaram, kad bija laiks lūgšanai un „miegam”.
5. nodaļa
Noskanēja bazūnes, taču Lūcija lika sev iemigt atkal. Viņa nevēlējās neko zināt un redzēt. Varēja dzirdēt, kā Ziots darbojas ap altāri. Patiesībā, likt sev ienākt beztelpas pasaulē atkal un atkal bija ļoti vienkārši. Vajadzēja tikai iedomāties, ka esi noguris, un tad jāļauj domām riņķot apkārt, bet tās noteikti nedrīkst riņķot ap tēmu, kas saucas „dvīņi”.
Tā pagāja vairākas dienas. Ziots neuzdrošinājās traucēt Lūciju, un meitene neiebilda.
6. nodaļa
-Lūcija, man ar tevi ir jārunā.-
Ziots teica ļoti nopietni. Pēc vairāku dienu klusēšanas, meitene jau bija aizmirsusi, kā skan viņas uz Ziota balss. Viņa piecēlās sēdus un lūkojās mūka maigajā sejā.
-Es ilgi domāju, uzdevu jautājumus un saņēmu atbildes. Man ir kāda ideja, bet es nezinu, vai tā izdosies, bet mēs varam mēģināt. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.-
Vārds „mūsu” Lūcijai skanēja tik patīkami!
-Un kas tas būtu, ko „mēs” darīsim?-
Viņa jautāja. Ziots saņēma viņas rokas savējās.
-Ja tas izdosies, mēs būsim tuvāk viens otram. Tev tikai būs jādara viss, ko es tev likšu.-
-Vai tad cilvēks beigās vienalga nepaliek viens?-
Lūcija centās apslēpt sarkasmu.
-Varbūt tas nav gluži tā, kā es teicu. Varbūt neviens nav pelnījis būt viens. Es nezinu, cik ilgi es spētu izturēt.-
-Bet tu jau to dari. Tu jau esi izturējis tik ilgu laiku, izticis ar jautājumiem un atbildēm.-
Lūcija nerimās. Ziots saņēma savu galvu rokās:
-Es zinu. Bet tad tas bija pareizi. Tā tas notika, jo man nebija izvēles, kamēr es nesatiku tevi. Man vairs nepietiktu ar jautājumiem un atbildēm. Es būtu ļoti nelaimīgs.-
Lūcija brīdi padomāja, tad atbildēja:
-Bet vai tad tas nav tavs aicinājums?-
Ziots smagi nopūtās:
-Es domāju, ka Dievs vēlas, lai mēs visi esam laimīgi. Es nezinu, vai tas, ko mēs darīsim, ir pareizi. Varbūt tas nemaz neizdosies, un mums būs jāmeklē cits ceļš. Bet tas patiešām vedīs katru uz savu pusi.-
Lūcija saprata, cik daudz spēka Ziotam prasīja izteikt šos vārdus. Meitene saprata viņa šaubas, bet tomēr juta prieku un pateicību par doto iespēju.
-Paldies, Ziot. Es to ļoti novērtēju.-
Lūcija maigi pieglaudās pie vīrieša. Viņš tēvišķi apskāva meiteni un nočukstēja:
-Tas būtu ļoti rūgti, ja man nāktos vilties savā izvēlē.-
Lūcija ieslidināja savas rokas viņa matos:
-Man atliek tikai cerēt.-
Kādu brīdi viņi abi klusēja, tad Ziots piecēlās un iesāka sagatavošanās darbus.
-Ko tu dari? Vai varu kā palīdzēt?-
Jautāja meitene.
-Patiesībā – jā. Lūdzu, atnes sveces, kas veidotu vārdu „KLINTS”, bet tikai latīņu valodā. Tas skanēs „PETRA”. -
Lūcija darīja visu, kā lika Ziots. Vīrietis ar krītu uzvilka nelielu apli. Pašā viducī viņš nolika sveci ar burtu „A”. Pārējie burti tika novietoti pēc kārtas katrs savā stūrī.
-Paskaidro, lūdzu, ko mēs darīsim.-
Lūcija vēlējās zināt.
-Šis ir lūgšanas aplis. Mēs degsim šīs sveces tā, lai veidotos attiecīgais vārds. Pa vidu ir novietots „A”, kas apzīmē vārdu „EŅĢELIS”, no latīņu valodas „ Angelus”. Tu kopā ar mani skaitīsi lūgšanu, kuru es tev iemācīšu izrunāt pareizi.-
Ziots pasniedza meitenei lapiņu, uz kuras bija uzrakstīti vārdi. Kādu laiku Ziots skaidroja vārdu nozīmi, to izcelsmi un arī pašu izrunu. Kad tas bija darīts, viņi apsēdās blakus aplim un sadevās rokās.
-Ja man neizdosies, vai tu man piedosi?-
Ziots jautāja. Lūcija pasmaidīja:
-Mēs abi vienkārši iesim savu ceļu zinādami, ka mēs darījām visu, kas bija mūsu spēkos.-
Ziots skumji māja ar galvu.
-Vai esi gatava?-
-Jā.-
Atbildēja Lūcija un apsēdās pretī vīrietim.
-Tad sākam!-
Ziots iesāka lūgšanu un tai pievienojās arī Lūcija. Lūgšanas laikā Ziots aizdedza sveces.
-Michael, Gabriel, Raphael, Lucifer, Voco transieritis praecipitem saxa haec miscere. Custodi locum istum et laudo to top gladios sanctum alis.[4]
Kad abi izrunāja ”Amen”, Ziots aizdedza pēdējo sveci. Baznīcā kļuva ļoti kluss. Neviens no viņiem neizdvesa ne vārda. Tā tas bija kādas desmit minūtes. Gaisā virmoja satraukums un saspringta gaidīšana, taču nekas nenotika. Lūcija vairs nespēja izturēt klusumu:
-Kam īsti bija jānotiek?-
Viņa jautāja. Ziots skumji pūta nost aizdegtās sveces:
-Vismaz kādu bazūnes skaņu. Es nezinu.-
Lūcija nopūtās:
-Tātad mums neizdevās?-
Ziots saņēma savu galvu rokās un atbildēja:
-Šķiet, ka ne visai.-
Smaga bezcerības sajūta iezagās meitenē. Viņa vēlējās skaļi iekliegties un atbrīvot sevi no smaguma, kas pamazām krājās un draudēja viņu nospiest. Ziots šķita iegrimis sevī.
-Es iziešu paelpot svaigu gaisu.-
Viņa noteica un aizgāja, atstādama vīrieti vienu pašu ar sevi. Bija nejēdzīgi domāt, ka tas varētu izdoties. Vai vispār cilvēki ir spējīgi uz ko vairāk? Ko tad īsti vajadzēja gaidīt? Eņģeļu spārnu švīkoņu? Klinšu pārvietošanās skaņas? Dieva balsi no debesīm? Muļķības! Lūcija skaļi iekliedzās un iespēra ar kāju pa baznīcas sienu. Baznīca stāvēja kā stāvējusi, bet kāja sāpēja gan. Viņa apsēdās uz zemes, lai apskatītu, vai nav nekas salauzts.
-Nejēga! Tu esi nejēga, Lūcij!-
Viņa nodomāja, tad viņa palūkojās augšup.
-Ak, Dievs…-
Viņa izdvesa. Lūcija nespēja noticēt savām acīm. Visi eņģeļi bija mainījuši savu stāju. Tie visi bija pagriezušies ar seju pret centrālo torni. Lūcija tūlīt pat steidzās iekšā, lai to paziņotu Ziotam, taču sastinga. Viņš stāvēja meitenes priekšā tik baigā paskatā. Ziots neprātīgi smējās un savās rokās turēja vecu, noputējušu spoguli. Lūcija ļoti apjuka.
-K-Ko tu dari? Ziot?-
Ziots pārstāja smieties.
-Mēs esam stulbeņi!-
Viņš teica un virzīja netīro spoguli uz meitenes pusi.
-Kāpēc tu man dod spoguli?-
Viņa piesardzīgi jautāja. Lūcija neko nesaprata.
-Ziot, paklausies. Tie eņģeļi uz jumta ir mainījušies…-
-Es zinu, jau zinu..-
Viņš neļāva meitenei pabeigt.
-Tas ir neticami! Vai tu esi dzirdējusi par iepriekšējām dzīvēm? Reizēm cilvēki atceras savas iepriekšējās dzīves…-
Lūcijai Ziots izklausījās jucis.
-Ak, Dievs! Par ko tu runā? Ziot!-
Viņa atņēma Ziotam spoguli un lika nomierināties.
-Lūdzu, apsēdies, un pastāsti beidzot, kas īsti ir noticis.-
Taču Ziots izskatījās pārāk satraukts, lai apsēstos. Viņš centās sevi nomierināt staigājot šurpu turpu.
-Ziot, lūdzu…-
Meitene bija tuvu asarām. Ziots apķēra meiteni ļoti cieši un noglāstīja viņas muguru.
-Kušs, viss ir labi. Piedod, labi? Es vienkārši nevarēju nomierināties.-
-Kas noticis?-
Viņas balss skanēja apslāpēti, jo viņa atkal iegrima vīrieša drēbēs.
-Es gribu, lai tu nesatraucies, labi?-
Meitene pamāja. Tad viņi abi apsēdās uz strūklakas malas.
-Dvīņu simbols nenorādīja ne uz klinti, ne uz zvaigznāju, ne arī uz to, ka kādam no mums ir dvīnis. Lūcija, mēs esam dvīņi.-
-Mēs? Dvīņi?-
-Jā! Lūcij, es esmu tava iepriekšējā dzīve. Tava un mana dzīve tika apzīmēta ar dvīņu simbolu, jo mēs satikāmies šeit.-
-Bet kāpēc Dievs atbildēja „jā” uz vārdu „patvērums”?-
Lūcija bija neizpratnē.
-Tāpēc, ka patvērums ir šeit. Un es visu iztulkoju nepareizi. Un nepareizi uzdevu jautājumu. Bet tagad taču viss ir skaidrs!-
Ziots šķita ļoti priecīgs.
-Bet es joprojām nesaprotu, kā es varēju satikt tevi? Tu vispār esi īsts? Kā tas vispār ir iespējams?-
-Pienāk laiks, kad agri vai vēlu mēs saskaramies ar savām iepriekšējām dzīvēm. Jā, es esmu īsts – ar savām domām, savu ķermeni un savām spējām, bet būtībā es esmu tu. Tu sastapi mani, jo tu bēgi no aklajiem cilvēkiem, kas bija tavas neizdevušās dzīves, tavas neveiksmes un laiks, kad tu neko neesi iemācījusies, lai izaugtu. Es arī būtu viens no tiem, ja tu dzīvojot manu dzīvi, neapgūtu gudrības, kuras tu tagad zini. Es liku grāmatas lādē, kad nejauši uzdūros šim spogulim. Es to aplūkoju un neko nesapratu, bet tad es sāku iedziļināties, savilkt paralēles starp tevi un mani, starp aklajiem cilvēkiem un patvērumu. Tad ienāci tu, un man likās, ka es patiešām esmu daļa no tevis.
-Tātad es runāju pati ar sevi?-
Lūciju pārņēma šausmīga atklāsme.
-Būtībā jā.-
Atbildēja Ziots. Lūcija vēlējās noslīkt strūklakā, sadauzīt „salauzto kaleidoskopu” un likt Ziotam būt kādam citam – būtnei, kuru viņa varētu mīlēt un iepazīt, bet tas bija veltīgi. Viņa ir te. Ziots ir viņas spogulis. Ļoti lēni Lūciju pārņēma žņaudzoša rūgtuma sajūta. Viņa vēlējās atkal un atkal ieiet stāvoklī, kas līdzinās miegam.
-Ja jau tu esi es, tad tu pazudīsi?-
-Nē, bet jo vairāk tu mani iepazīsi, jo vairāk sazīmēsi sevi, un tev tas nepatiks.-
Lūcija devās pie altāra. Viņa iegūlās mīkstajos spilvenos un sāka dungot dziesmu „Taureņu taureņiem apvīta tā…”
Lai cik tas sāpīgi neizklausītos, galu galā visi cilvēki paliek vieni. Un šī vienatne Lūciju pavadīs ļoti ilgi.
Beigas
[1] Šajā pasaules skatījumā visi eņģeļi ir vienlīdz svarīgi. Lai gan Lucifers ir kritušais eņģelis, arī viņam ir liela nozīme, un viņam pieder dievišķa vara. Patvērumu sargā abu pušu spēki.
[2] Tulkojumā no latīņu valodas: Atdodu sevi jūsu patvērumā, Mihael, Gabriel, Rafael, Lucifer. Sargājiet mani no vēja, lietus un saules. Katrs eņģelis vienā debesspusē. Mihaels ziemeļos, Gabriels dienvidos, Rafaels rietumos un Lucifers austrumos. Amen.
[3] No latīņu valodas: „Esi sveicināta, Karaliene!” Šo dziesmu kristieši dzied, lai pagodinātu Jaunavu Mariju.
[4] Mihael, Gabriel, Rafael, Lucifer, es saucu jūs šķērsot šo krauju un savienot šīs klintis. Sargājiet šo vietu, un lai top slavēti jūsu svētie zobeni un spārni. Āmen