28.10.2010
Un tad afrikānis Bumtungva ieraudzīja brīnišķīgu parādību. Tā bija puķe, tikai tās ziedlapas atgādināja caurspīdīgu stiklu. Bumtungva saudzīgi pieskārās ziedam un saprata, ka tā ir leduspuķe. Tad viņš aši steidzās uz cilti, lai sasauktu Lielo Ludilakutakiramaduši sapulci. Diena beidzās, kad visi sildījās pie ugunskura.
/Džordžīna/
-Džordžīna!-
Sauca māte stingrā un noteiktā balsī. Es zināju, ka tas nozīmē, ka man jākāpj lejā tūlīt pat, citādi es tikšu sodīta. Patiesībā mana māte ir ļoti maiga un mierīga būtne, taču izšķirošos brīžos viņa sakniebj lūpas, ilgi domā un tad pasaka visus savus nelokāmos vārdus. Tos neviens un nekad nedrīkst apstrīdēt, jo tāda lūk ir visīstākā patiesība- tā, kas izskan no manas mātes mutes.
Un tad afrikānis Bumtungva ieraudzīja brīnišķīgu parādību. Tā bija puķe, tikai tās ziedlapas atgādināja caurspīdīgu stiklu. Bumtungva saudzīgi pieskārās ziedam un saprata, ka tā ir leduspuķe. Tad viņš aši steidzās uz cilti, lai sasauktu Lielo Ludilakutakiramaduši sapulci. Diena beidzās, kad visi sildījās pie ugunskura.
/Džordžīna/
-Džordžīna!-
Sauca māte stingrā un noteiktā balsī. Es zināju, ka tas nozīmē, ka man jākāpj lejā tūlīt pat, citādi es tikšu sodīta. Patiesībā mana māte ir ļoti maiga un mierīga būtne, taču izšķirošos brīžos viņa sakniebj lūpas, ilgi domā un tad pasaka visus savus nelokāmos vārdus. Tos neviens un nekad nedrīkst apstrīdēt, jo tāda lūk ir visīstākā patiesība- tā, kas izskan no manas mātes mutes.
Es sakārtoju savu korseškleitu un savas sprogas, apskatīju, vai smalkās, zilās papagaiļspalviņas matos stāv kā nākas un devos lejā pie mātes.
-Nez ko viņa vēlas?-
Es prātoju un atturējos no brauciena pa slaidajām margām, kā to mēdzu darīt, kad mājās biju tikai es un kalpone Minjona. Jā… Minjona bija jauka, bet mūždien aizņemta savos neskaitāmajos darbos. Kalpone nereti man atgādināja rosīgu skudru. Neteiktu, ka viņa līdzinātos skudrai…viņa vienkārši…
-Re, kur tu esi!-
Māte iesaucās un pārtrauca manu domu lidojumu.
-Jā, māt!-
Es atbildēju un pakniksēju.
-Tevi kāds gaida lielajā zālē. Un pasteidzies!-
Māte to noteica tik nopietni, ka es samulsu. Nespēju iedomāties, kurš MANI gaidītu lielajā zālē. Varbūt vijoles pasniedzēja? Jutos tā, it kā pašai nezinot būtu sastrādājusi kādus nedarbus.
-Bet kas mani gaida, māt?-
Es satraukti vaicāju.
-Ak, Dievs… Lai kas tas būtu, tevi gaida. Un tas noteikti nav pieklājīgi tam likt gaidīt vēl ilgāk.-
Māte atbildēja un devās pie Minjonas, kura kārtoja cakainās aizkaru krokas. Mātes tonis mani biedēja, tomēr es saņēmos un devos uz zāli. Prātoju un prātoju…
Es atvēru lielās sudrabotās durvis, un tur bija mana privātskolotāja.
-Mis Njūmena…-
Es sāpīgi novilku un pakniksēju. Mis Njūmena bija ļoti skaista sieviete, taču ļoti stingra un nelokāma. Viņa vienmēr nēsāja brilles ar smalku ietvaru un, kad es atbildēju mājasdarbu nepareizi, viņa mēdza tās noņemt, tad atkal uzvilkt un teikt:
-Ļoti slikti, Džordžīna! Pieklājīgai meitenei gan būtu jāzina, ka Āfrikā ir ļoti karsts klimats un Ziemassvētkos tur nezied leduspuķes.-
-Bet Mis Njūmena,-
Es taisnojos.
-Es ticu, ka visos pieņēmumos ir arī izņēmumi, jūs tā pati apgalvojāt. Turklāt, ja cilvēki pārstās ticēt lietām, kas nepastāv, tās nekad pie viņiem neatnāks.-
Mis Njūmena noņēma brilles pavisam. Uz brīdi viņa izskatījās kā mazs bēdīgs pūdelis (Aij, nedomājiet, ka es necienu Mis Njūmenu, bet viņas skruļļainie mati man atgādināja pūdeli un viss…), bet tad viņa palūkojās uz mani ar tik bezcerīgu skatienu, ka man sametās viņas žēl.
-Ar to, ka katram pieņēmumam ir izņēmums, es vēlējos tev paskaidrot matemātiskos principus, Džordžīna. Man nav nekas pretī, ja cilvēki tic, bet manā kompetencē ir tev iemācīt reālas lietas, nevis iemācīt pieņēmumus. Lūdzu, atver atlantu un apskaties Āfriku, Džordžīna. Rīt es vēlos saņemt tavu jauno sacerējumu par tēmu „Viena diena Āfrikā”.-
Nē! Tā bija tikai iedomā. Patiesībā bija tā:
Es atvēru lielās sudrabotās durvis, un tur bija…
-Onkuli Jan!-
Es to izdvesu drīzāk izmisīgi, nekā ar prieku. Es tūlīt pat centos noslēpt savu vilšanos. Un priecīgi devos apskaut savu „mīļo” ciemiņu.
-Re, cik ljiela izauguse masā Dzordzīna!-
(Viņam bija dīvains akcents. Onkulis patiesībā dzīvoja varenajā Itālijā un brauca ciemos ļoti reti, bet tas nebija iemesls, kāpēc es viņu nemīlēju. Kuram gan patīk onkuļi, kas cenšas tevi noskūpstīt ar neskūtu bārdu un cenšas tevi aptvert tā, it kā tu būtu maza dzēšgumija, kuru pakampj milzīga roka? Turklāt onkulis, kurš cenšas iekniebt dibenā un piedevām izliekas, ka to ir izdarījis nejauši, nav nekāds maija putniņš…)
Onkulis tūlīt pat ņēmās mani čamdīt un grozīt (reiz es par to pažēlojos mātei, bet viņa sašuta un nosauca mani par mazu meli un nepieklājīgu, neaudzinātu skuķi. Viņasprāt labākais sods bija likt man visu vakaru sēdēt onkuļa klēpī). Tad viņš izdarīja to, ko es necietu vēl vairāk par kniebšanu dibenā. Viņš izņēma no kabatas vienu no savām ikgadējām briesmīgajām liķiera konfektēm, no kurām man griezās galva, un iedeva to man:
-Dzodzīna, apēd to tulīt pat, lai mātē neredz!-
Viņš nerātni ieķiķinājās.
-Ēd, citāti onkuls apvainosies.-
Es vārgi pasmaidīju, pakniksēju:
-Paldies, Onkuli.-
Ar smagu sirdi es atbrīvoju šokolādes konfekti no mirdzošā papīra (centos to darīt tik ilgi, cik spēju, taču diez ko ilgi tas vienalga nebija) un ātri ieliku konfekti mutē. Manuprāt, šeit labi derēja teiciens, kuru tā mīlēja Mis Njūmena. Un tas bija: ātrāk sāksi, ātrāk beigsi. Jā, tā viņa mēdza teikt, kad es sēdēju pie kāda smaga matemātiska vienādojuma vai pie salikta pakārtota teikuma, kurš pavisam negribēja salikties tā, kā Mis Njūmena to vēlējās. Es gandrīz norīstījos. Un tad onkulis nāca man tuvāk un teica:
-Dzodzīna! Tu nerātnā meitene! Apēdi onkuļa aizliegto kompeti. Tāpēc onkulis gibēs bučin..-
Nē! Arī tā tas par laimi nebija. Vispatiesākajā patiesībā bija tā:
Es pie gāju pie lielās zāles durvīm un izdzirdēju tik vijīgas un burvīgas klavierskaņas, ka kādu laiku es aizvēru acis un klausījos šajā skaņdarbā. Tas man atgādināja vasaru. Pagājušo vasaru, kad es ar savu brāli Mihaelu devos izjādē pa zaļo lauku. Un mēs smējāmies, spēlējām paslēpes un ēdām saldējumu un, un, un… Jā, tas bija tik sen! Bet tagad bija ziema. Tas nozīmēja, ka līdz vasarai vēl ir traki ilgi. Mans brālis studē Oksfordā. Viņš būs valodnieks, un es ar viņu ļoti lepojos. Godīgi sakot, man viņa ļoti pietrūkst, un mammai arī viņa pietrūkst. To var redzēt ik vakaru, kad viņa izšuj dažādus rakstus uz baltā brāļa krekla… Bet, pag, šis skaņdarbs man ir pazīstams! Tas ir…
-Mihael! Mihael!-
Es saucu tik skaļi, cik jaudāju. Es ātri atvēru durvis un iešāvos iekšā kā bulta no Robina Huda loka. Arī Mihaels steidzās man pretī.
-Mazā Džordžīna.-
Viņš noteica tik maigi un apskāva mani cieši, jo cieši, ka man sagribējās izdarīt to… nu, to, ko dara aizkustinātas sievietes (vērojot dāmas un kungus viesībās, aizkustinātas sievietes pieliek sava baltā lakatiņa stūrīti pie acs, maliet ļauj citiem pamanīt mirdzošo asaras pilienu, un tad aši to noslauka, it kā kaunētos par to, ko tikko parādīja), bet es to nedarīju. Es nu jau netaisījos raudāt lielā brāļa priekšā.
-Mihael.-
Es noteicu nu jau ne tik uzbudināti, kā iepriekš.
-Ļauj man tevi aplūkot, mazā palaidne! Vai pārsteigums ir izdevies?-
Viņš atbrīvojās no mana tvēriena un apskatīja mani no galvas līdz kājām. Patiesībā mani apbūra Mihaela tēls. Viņš bija tik galants un labi veidots. Brāļa seju rotāja viegls smaids, kurā es iemīlos katru vasaru, un tad sapņoju visu vasaru par to, ka mēs varētu apprecēties, bet tad es atceros, ka nevaram gan. Mihaels ir ļoti skaists vīrietis.
-Izdevās gan! Caru saderēt, ka mamma arī piedalījās. Es tā priecājos, ka tu esi klāt, bet vai tagad ir iestājusies vasara?-
Es jautāju. Mihaels iesmējās savos skanīgajos, pievilcīgajos smieklos un atbildēja:
-Piedalījās gan! Tu mazā jocīgā meitene! Vai tad tu neatceries, ka šodien ir tava dzimšanas diena?-
Es izbrīnīta lūkojos brālī. Nesapratu, kā es kaut ko tādu varēju palaist garām!
-Šodien?-
Es pārsteigti pārjautāju. Mihaels paņēma mani savās rokās un pacēla augstu gaisā:
-Tā gan, māšel! Drīz tu jau būsi pavisam liela!-
Es apviju rokas ap brāļa kaklu un piespiedu savu vaigu pie viņa vaiga.
-Tu smaržo tik jauki!-
Es teicu.
-Patiešām?-
-Jā!-
-Nāc!-
Noteica Mihaels un nolika mani atpakaļ uz zemes.
-Man tev ir maza dāvana, par kuru jāprot rūpēties.-
Viņš noslēpumaini noteica un veda mani pie klavierēm. Tikai tagad es pamanīju, ka blakus klavierēm atrodas KAUT KAS, un tas KAUT KAS ir apsegts ar milzīgu samta audeklu.
-Nebaidies, atsedz to!-
Viņš aicināja. Es paklausīju un darīju tā, kā lika brālis. Es to darīju lēni un saudzīgi, it kā zem auduma būtu paslēpies dimanta vienradzis. Un tur bija…
-Vīrietis?-
Es neizpratnē lūkojos uz brāli, tad uz nepazīstamo vīrieti, tad atkal uz brāli. Mihaels iesmējās:
-Ne gluži.-
Viņš atbildēja.
-Tas ir vīrietis, kurš runā čukstus.-
Starp citu, minētais vīrietis rātni un kautrīgi sēdēja uz pašas krēsla maliņas, salicis kopā rokas un kājas, izskatījās tik nobijies un nekustīgs, ka es pati nobijos. Es aplūkoju viņu ar lielu interesi, bet tad atcerējos Mis Njūmenas teikto: tas, no kā tu baidies, iespējams baidās no tevis vēl vairāk.
-Paldies,-
Es bikli pateicos brālim. Mihaels pasmaidīja:
-Nav par ko! Arī šādas dāvanas ir jāprot pieņemt. Ar laiku, tu iemācīsies ieklausīties, un tu sapratīsi, ka tev ir vieglāk mācīties, ieraudzīt neredzamo un sajust pārdabisko sev apkārt. Pasaule ir tik skaļa, bet lietas, kas satur pasauli ir klusas un grūti pamanāmas. Daudz laimes, Džordžīna!-
Tad mēs visi devāmies vakariņās, arī vīrietis, kurš runā čukstus. Mihaels daudz stāstīja par savu skolu, ceļojumiem un par to, kā Oksforda izskatās ziemā. Par jauno modi un teātra izrādēm, saviem piedzīvojumiem un dēkām. Bet, kad Mihaels pabeidza savu stāstu, viņš neļāvās sajūsmas saucieniem. Viņš vienkārši noteica:
-Izbaudiet klusumu!-
Beigas
-Nez ko viņa vēlas?-
Es prātoju un atturējos no brauciena pa slaidajām margām, kā to mēdzu darīt, kad mājās biju tikai es un kalpone Minjona. Jā… Minjona bija jauka, bet mūždien aizņemta savos neskaitāmajos darbos. Kalpone nereti man atgādināja rosīgu skudru. Neteiktu, ka viņa līdzinātos skudrai…viņa vienkārši…
-Re, kur tu esi!-
Māte iesaucās un pārtrauca manu domu lidojumu.
-Jā, māt!-
Es atbildēju un pakniksēju.
-Tevi kāds gaida lielajā zālē. Un pasteidzies!-
Māte to noteica tik nopietni, ka es samulsu. Nespēju iedomāties, kurš MANI gaidītu lielajā zālē. Varbūt vijoles pasniedzēja? Jutos tā, it kā pašai nezinot būtu sastrādājusi kādus nedarbus.
-Bet kas mani gaida, māt?-
Es satraukti vaicāju.
-Ak, Dievs… Lai kas tas būtu, tevi gaida. Un tas noteikti nav pieklājīgi tam likt gaidīt vēl ilgāk.-
Māte atbildēja un devās pie Minjonas, kura kārtoja cakainās aizkaru krokas. Mātes tonis mani biedēja, tomēr es saņēmos un devos uz zāli. Prātoju un prātoju…
Es atvēru lielās sudrabotās durvis, un tur bija mana privātskolotāja.
-Mis Njūmena…-
Es sāpīgi novilku un pakniksēju. Mis Njūmena bija ļoti skaista sieviete, taču ļoti stingra un nelokāma. Viņa vienmēr nēsāja brilles ar smalku ietvaru un, kad es atbildēju mājasdarbu nepareizi, viņa mēdza tās noņemt, tad atkal uzvilkt un teikt:
-Ļoti slikti, Džordžīna! Pieklājīgai meitenei gan būtu jāzina, ka Āfrikā ir ļoti karsts klimats un Ziemassvētkos tur nezied leduspuķes.-
-Bet Mis Njūmena,-
Es taisnojos.
-Es ticu, ka visos pieņēmumos ir arī izņēmumi, jūs tā pati apgalvojāt. Turklāt, ja cilvēki pārstās ticēt lietām, kas nepastāv, tās nekad pie viņiem neatnāks.-
Mis Njūmena noņēma brilles pavisam. Uz brīdi viņa izskatījās kā mazs bēdīgs pūdelis (Aij, nedomājiet, ka es necienu Mis Njūmenu, bet viņas skruļļainie mati man atgādināja pūdeli un viss…), bet tad viņa palūkojās uz mani ar tik bezcerīgu skatienu, ka man sametās viņas žēl.
-Ar to, ka katram pieņēmumam ir izņēmums, es vēlējos tev paskaidrot matemātiskos principus, Džordžīna. Man nav nekas pretī, ja cilvēki tic, bet manā kompetencē ir tev iemācīt reālas lietas, nevis iemācīt pieņēmumus. Lūdzu, atver atlantu un apskaties Āfriku, Džordžīna. Rīt es vēlos saņemt tavu jauno sacerējumu par tēmu „Viena diena Āfrikā”.-
Nē! Tā bija tikai iedomā. Patiesībā bija tā:
Es atvēru lielās sudrabotās durvis, un tur bija…
-Onkuli Jan!-
Es to izdvesu drīzāk izmisīgi, nekā ar prieku. Es tūlīt pat centos noslēpt savu vilšanos. Un priecīgi devos apskaut savu „mīļo” ciemiņu.
-Re, cik ljiela izauguse masā Dzordzīna!-
(Viņam bija dīvains akcents. Onkulis patiesībā dzīvoja varenajā Itālijā un brauca ciemos ļoti reti, bet tas nebija iemesls, kāpēc es viņu nemīlēju. Kuram gan patīk onkuļi, kas cenšas tevi noskūpstīt ar neskūtu bārdu un cenšas tevi aptvert tā, it kā tu būtu maza dzēšgumija, kuru pakampj milzīga roka? Turklāt onkulis, kurš cenšas iekniebt dibenā un piedevām izliekas, ka to ir izdarījis nejauši, nav nekāds maija putniņš…)
Onkulis tūlīt pat ņēmās mani čamdīt un grozīt (reiz es par to pažēlojos mātei, bet viņa sašuta un nosauca mani par mazu meli un nepieklājīgu, neaudzinātu skuķi. Viņasprāt labākais sods bija likt man visu vakaru sēdēt onkuļa klēpī). Tad viņš izdarīja to, ko es necietu vēl vairāk par kniebšanu dibenā. Viņš izņēma no kabatas vienu no savām ikgadējām briesmīgajām liķiera konfektēm, no kurām man griezās galva, un iedeva to man:
-Dzodzīna, apēd to tulīt pat, lai mātē neredz!-
Viņš nerātni ieķiķinājās.
-Ēd, citāti onkuls apvainosies.-
Es vārgi pasmaidīju, pakniksēju:
-Paldies, Onkuli.-
Ar smagu sirdi es atbrīvoju šokolādes konfekti no mirdzošā papīra (centos to darīt tik ilgi, cik spēju, taču diez ko ilgi tas vienalga nebija) un ātri ieliku konfekti mutē. Manuprāt, šeit labi derēja teiciens, kuru tā mīlēja Mis Njūmena. Un tas bija: ātrāk sāksi, ātrāk beigsi. Jā, tā viņa mēdza teikt, kad es sēdēju pie kāda smaga matemātiska vienādojuma vai pie salikta pakārtota teikuma, kurš pavisam negribēja salikties tā, kā Mis Njūmena to vēlējās. Es gandrīz norīstījos. Un tad onkulis nāca man tuvāk un teica:
-Dzodzīna! Tu nerātnā meitene! Apēdi onkuļa aizliegto kompeti. Tāpēc onkulis gibēs bučin..-
Nē! Arī tā tas par laimi nebija. Vispatiesākajā patiesībā bija tā:
Es pie gāju pie lielās zāles durvīm un izdzirdēju tik vijīgas un burvīgas klavierskaņas, ka kādu laiku es aizvēru acis un klausījos šajā skaņdarbā. Tas man atgādināja vasaru. Pagājušo vasaru, kad es ar savu brāli Mihaelu devos izjādē pa zaļo lauku. Un mēs smējāmies, spēlējām paslēpes un ēdām saldējumu un, un, un… Jā, tas bija tik sen! Bet tagad bija ziema. Tas nozīmēja, ka līdz vasarai vēl ir traki ilgi. Mans brālis studē Oksfordā. Viņš būs valodnieks, un es ar viņu ļoti lepojos. Godīgi sakot, man viņa ļoti pietrūkst, un mammai arī viņa pietrūkst. To var redzēt ik vakaru, kad viņa izšuj dažādus rakstus uz baltā brāļa krekla… Bet, pag, šis skaņdarbs man ir pazīstams! Tas ir…
-Mihael! Mihael!-
Es saucu tik skaļi, cik jaudāju. Es ātri atvēru durvis un iešāvos iekšā kā bulta no Robina Huda loka. Arī Mihaels steidzās man pretī.
-Mazā Džordžīna.-
Viņš noteica tik maigi un apskāva mani cieši, jo cieši, ka man sagribējās izdarīt to… nu, to, ko dara aizkustinātas sievietes (vērojot dāmas un kungus viesībās, aizkustinātas sievietes pieliek sava baltā lakatiņa stūrīti pie acs, maliet ļauj citiem pamanīt mirdzošo asaras pilienu, un tad aši to noslauka, it kā kaunētos par to, ko tikko parādīja), bet es to nedarīju. Es nu jau netaisījos raudāt lielā brāļa priekšā.
-Mihael.-
Es noteicu nu jau ne tik uzbudināti, kā iepriekš.
-Ļauj man tevi aplūkot, mazā palaidne! Vai pārsteigums ir izdevies?-
Viņš atbrīvojās no mana tvēriena un apskatīja mani no galvas līdz kājām. Patiesībā mani apbūra Mihaela tēls. Viņš bija tik galants un labi veidots. Brāļa seju rotāja viegls smaids, kurā es iemīlos katru vasaru, un tad sapņoju visu vasaru par to, ka mēs varētu apprecēties, bet tad es atceros, ka nevaram gan. Mihaels ir ļoti skaists vīrietis.
-Izdevās gan! Caru saderēt, ka mamma arī piedalījās. Es tā priecājos, ka tu esi klāt, bet vai tagad ir iestājusies vasara?-
Es jautāju. Mihaels iesmējās savos skanīgajos, pievilcīgajos smieklos un atbildēja:
-Piedalījās gan! Tu mazā jocīgā meitene! Vai tad tu neatceries, ka šodien ir tava dzimšanas diena?-
Es izbrīnīta lūkojos brālī. Nesapratu, kā es kaut ko tādu varēju palaist garām!
-Šodien?-
Es pārsteigti pārjautāju. Mihaels paņēma mani savās rokās un pacēla augstu gaisā:
-Tā gan, māšel! Drīz tu jau būsi pavisam liela!-
Es apviju rokas ap brāļa kaklu un piespiedu savu vaigu pie viņa vaiga.
-Tu smaržo tik jauki!-
Es teicu.
-Patiešām?-
-Jā!-
-Nāc!-
Noteica Mihaels un nolika mani atpakaļ uz zemes.
-Man tev ir maza dāvana, par kuru jāprot rūpēties.-
Viņš noslēpumaini noteica un veda mani pie klavierēm. Tikai tagad es pamanīju, ka blakus klavierēm atrodas KAUT KAS, un tas KAUT KAS ir apsegts ar milzīgu samta audeklu.
-Nebaidies, atsedz to!-
Viņš aicināja. Es paklausīju un darīju tā, kā lika brālis. Es to darīju lēni un saudzīgi, it kā zem auduma būtu paslēpies dimanta vienradzis. Un tur bija…
-Vīrietis?-
Es neizpratnē lūkojos uz brāli, tad uz nepazīstamo vīrieti, tad atkal uz brāli. Mihaels iesmējās:
-Ne gluži.-
Viņš atbildēja.
-Tas ir vīrietis, kurš runā čukstus.-
Starp citu, minētais vīrietis rātni un kautrīgi sēdēja uz pašas krēsla maliņas, salicis kopā rokas un kājas, izskatījās tik nobijies un nekustīgs, ka es pati nobijos. Es aplūkoju viņu ar lielu interesi, bet tad atcerējos Mis Njūmenas teikto: tas, no kā tu baidies, iespējams baidās no tevis vēl vairāk.
-Paldies,-
Es bikli pateicos brālim. Mihaels pasmaidīja:
-Nav par ko! Arī šādas dāvanas ir jāprot pieņemt. Ar laiku, tu iemācīsies ieklausīties, un tu sapratīsi, ka tev ir vieglāk mācīties, ieraudzīt neredzamo un sajust pārdabisko sev apkārt. Pasaule ir tik skaļa, bet lietas, kas satur pasauli ir klusas un grūti pamanāmas. Daudz laimes, Džordžīna!-
Tad mēs visi devāmies vakariņās, arī vīrietis, kurš runā čukstus. Mihaels daudz stāstīja par savu skolu, ceļojumiem un par to, kā Oksforda izskatās ziemā. Par jauno modi un teātra izrādēm, saviem piedzīvojumiem un dēkām. Bet, kad Mihaels pabeidza savu stāstu, viņš neļāvās sajūsmas saucieniem. Viņš vienkārši noteica:
-Izbaudiet klusumu!-
Beigas