Katrīnas sarkanā kleita pluinījās vējā. Viņa stāvēja uz pamestas ēkas balkona un sapņaini lūkojās tālē, kur pletās nebeidzams rudzu lauks. Tas krāsojās zeltainos un brūnīgos toņos, radīdams ilūziju, ka Katrīna atrodas saules centrā. Katrīna no tāluma izskatījās kā sarkana komēta ar sarkanu degošu asti un ugunīgiem matiem, kuri kā elles liesmas stiepa savas mēles pretī vējam.
„Tavas lūpas man vēl nav pazīstamas,” viņa noteica un pagriezās pret Veroniku, kura stāvēja aiz pussagruvušas ķieģeļu sienas un lēni smēķēja savu vaniļas cigarellu. Dūmi no viņas mutes izmutuļoja un izgaroja gaisā gluži kā šausmu filmās, kur no apsēstajiem izdzen ļaunos garus. Veronikai patika cigarellu rūgtenā garša. Viņa pasmaidīja, kad Katrīna viņu uzrunāja, tad jautāja:
„Tas ir uzaicinājums?”
Katrīna arī pasmaidīja. „Un kā Tu vēlētos?”
„Tavas lūpas man vēl nav pazīstamas,” viņa noteica un pagriezās pret Veroniku, kura stāvēja aiz pussagruvušas ķieģeļu sienas un lēni smēķēja savu vaniļas cigarellu. Dūmi no viņas mutes izmutuļoja un izgaroja gaisā gluži kā šausmu filmās, kur no apsēstajiem izdzen ļaunos garus. Veronikai patika cigarellu rūgtenā garša. Viņa pasmaidīja, kad Katrīna viņu uzrunāja, tad jautāja:
„Tas ir uzaicinājums?”
Katrīna arī pasmaidīja. „Un kā Tu vēlētos?”
Veronika izpūta dūmus:
„Es vēlētos, lai tas ir pietiekami grēcīgi, lai man būtu ko izstāstīt grēksūdzē ceturtdienas vakara misē,” viņa atbildēja. Katrīna iesmējās. Sieviete atkal pagriezās ar seju pret rudzu lauku. Kādu brīdi viņa klusēdama vēroja, kā mākoņi debesīs veido dažādus tēlus, tad sajuta maigus pieskārienus. Katrīna tīksmē aizvēra savas acis. Veronika piespieda Katrīnu sev cieši klāt un nočukstēja:
„Un cik grēcīgi to vēlies Tu?” Veronika noglāstīja Katrīnas plecu, tad roku. Viņas plauksta noslīdēja vēl zemāk un satvēra viņas dibenu.
"Alef…” Katrīna nočukstēja. „Es vēlētos, lai mēs mīlētos grēksūdzes kabīnē, jo Dieva priekšā mēs tāpat esam jau vienoti. Veronika pakāpās atpakaļ un pagrieza Katrīnu ar seju pret sevi.
„Nē! Es zinu, ka Tu gaidi, kad viņš atbrauks, un es nevēlos, lai Tu domā, ka esmu pieejams,” Veronika atteica un aizdedza vēl vienu cigarellu.
„Man pietrūkst Džūlijas,” skumji noteica Veronika.
„Nē,” pēkšņi iebilda Katrīna. „Alefam nav jāilgojas pēc savas māsas, jo Katrīna radīja viņā daudz citu izjūtu. Viņa sniedza to, kas Alefam bija nepieciešams tad, kad viņš nesaprata, kāpēc Džūlija aizbrauca no vecāku mājas.”
Veronika īsu mirkli padomāja, tad atbildēja: „Jā, Tev tiesa. Viņš kļuva brīvs, kad Katrīna viņam parādīja mežu.” Uz brīdi iestājās klusums.
„Tu esi kā putns manos rudzu laukos, Alef,” Katrīna turpināja tā, it kā piebildes nemaz nav bijis. „Tu izposti manu ražu, bet Tu esi skaists un brīvs. Tu noēd manus graudus, bet Tu dziedi un dāvā man noslēpumainu spēku. Es tad vienmēr vēlos būt ar Tevi.”
Kaut kur tālumā ieķērcās vārna. Veroniku ietin dūmu mutulis.
Viņas acis izskatās sapņainas un miglainas: „Bet Tu esi mana lēdija, silta saule aukstās dienās, mīlīgākais kaķēns ar maigāko spalvu. Tu man dāvā vēlmi atgriezties uz sētu, kur pasniedz pienu siltu asiņu vietā. Nāc līdzi manējiem, un meži piederēs Tev. Tu varēsi dzert siltu stirnas pienu un ēst svaigu trušu gaļu”. Veronika pietuvojas Katrīnai un galanti noskūpsta viņas bālgano roku. Katrīna pēta Veroniku. Kaut kas savāds gail viņas zilajās acīs – kaut kas nesavaldīts un degošs. Katrīna klusē, un Veronika samīda savu cigarellas galu.
Katrīna klusi nočukst: „Mājas un meža zvēri nekad nespēs sadzīvot. Viens aizskries uz savu mežu, aizmirstot pagaidīt otru.” Veronika palaiž vaļā Katrīnas roku, apsēžas uz zemes un apskata akmentiņus, kas kā augoņi lien ārā no betona ādas:
„Tu neko nezini par saviem zvēriem! Viņi ir daudz spēcīgāki, nekā Tu domā. Es pazīstu tos. Tu esi stipra sieviete. Gaismas nesēji vienmēr atrod sevī spēku.”
Katrīna smagi nopūšas un novērš savu skatienu no Veronikas. „Un tikai sevī, ne citā. Nē, Alef. Es pazīstu savus zvērus, un viņiem ir taisnība. Tajos mežos viņus neviens negaida. Kā Tu iedomājies kaķeni panākam lūsi? Iemiegot blakus pūcei kaut kur augstu priedē vai medījot treknu trusi? Tas nav iespējams. Viņš noslīks starp dzērvenēm purvā.”
Veronika aizsviež projām kādu mazu akmentiņu: „Tā Tu to iedomājies? Mani zvēri uznestu Tavus kokā, nomedītu tiem treknu trusi un ļautu tiem gulēt uz savas muguras, kamēr tie auļo pa plašo mežu.”
Katrīna paaugstina balsi: „Tavi zvēri vēlas, lai mani piekāpjas, jo Taviem tā ir vieglāk. Taviem zvēriem ir grūti lavīties naktīs uz silto šķūni, kad netālu ir suņa būda. Vai tie gadījumā nav vienādā pozīcijā? Riskēt, lai saplosa vai iemest citur, kur aiziet bojā tāpat? Kādam no mums tas ir jādara. Kaut kāda mūžīga uzupurēšanās no abām pusēm. Padomā, kāda uzupurēšanās var būt starp viena veida zvēriem – starp meža un meža zvēriem vai mājas un mājas zvēriem? Viņi visi ir savās vietās, un viņiem nevajadzētu būt citur. Atšķirīgie zvēri kļūtu par apgrūtinājumu viens otram. Piekāpšanās ir kādas savas daļas zaudēšana.”
Veronika noraidoši papurina galvu. Viņas pirksti nervozi knibinās ap betonā ieaugušajiem akmentiņiem. „Es Tevi neatstātu! Daļas, kuras tie zaudē, otrs var papildināt.”
Katrīna nosmīn: „Tu domā aizvietot? Aizvietot, kamēr no viņa nekas nepaliek pāri, tikai cits veidojums.”
Veronika: „Tu paliktu viena.”
Katrīna: „Tu arī.”
„Tad Tu vēlies palikt viena?” Veronika nerimās, kad Katrīna neatbildēja. „Tu stāvētu uz vietas.”
Katrīna apņem savus plecus: „Mežs arī nav mūžīgs. Tas, ka tas ir plašāks par šķūni, nenozīmē, ka tajā ir vairāk iespēju,” Katrīna atbildēja. „Palūkojies uz to rudzu lauku,” viņa aicināja Veroniku.
Sieviete piecēlās kājās paspēra pāris soļus uz priekšu: „Ļoti klusa ainava.”
„Vai mēs vēlāk atradīsim izeju no rudzu lauka?” Katrīna domīgi jautā.
„Nebaidies, es izvedīšu savu lēdiju no ikviena lauka, bet ja nē, tad mēs atradīsim kompromisu. Taviem vārdiem runājot, mēs katrs zaudēsim pa daļai – piekāpsimies, uzupurēsimies.”
„Alef, vai Tu jūti, ka ikvienā situācijā kādam no mums jāsadalās? Mēs vienkārši nespējam palikt vienā veselā, bet ja tas turpināsies, mēs izgaisīsim. Tas mani biedē.” Katrīna pieglaužas Veronikai un ļaujas viņas skāvienam.
„Bet es mīlu Tevi, Katrīna, un Tu mīli mani,” Veronika glāsta komētas matus, „es esmu drošs, ka mēs izveidosim paši savu pasauli, kur mums nevajadzēs sadalīties.”
„Kā tagad?” jautā Katrīna.
„Jā, kā tagad, kad es esmu Tavs Alefs un Tu mana Katrīna.” Sieviete ielūkojas dziļi Veronikas acīs un noskūpsta viņas lūpas, kuras ir ietērptas rūgtenā cigarellu garšā. Tas ir patīkami un uzbudinoši.
Ir dienas vidus. Veronika un Katrīna vēro, kā vējš lēni šūpo rudzu vārpas. Katrīnas tuvums Veronikā izraisa vēlmi būt mūžīgai. Apkārt ir valdzinošs miers, locekļos lēnītēm iemājo gurdums. Tikai tagad Veronika saprot, ka viņas abas klusējot stāv kājās jau vairākas stundas. Veronika vēlas apsēsties. Viņa palūkojas uz Katrīnu, lai piedāvātu viņu aizvest uz rudzu lauku. Katrīna savādi pasmaida un pēkšņi vienā galvu reibinošā mirklī pazūd no Veronikas skata. Uz pavisam īsu brīdi gaisā pavīd sarkanas drēbes strēle gluži kā mirāža. Katrīna lielā ātrumā tuvojas zemei, tad atsitas pret to, iegrimdama zaļajā un maigajā zālē taisni skudru pūznī, kas kā Gīzas piramīda vienmēr ir slējusies pie pamestās ēkas. No Katrīnas mutes iztek asinis. Veronikas ķermenī apslāpējas visas skaņas, un zvaigznes citā Zemes daļā kļūst zilas. Veronikai aizmiglojas skatiens. Viņa trīcēdama pieskrien pie balkona malas un palūkojas uz leju, kur nedabiskā leņķī guļ Katrīna, un izmisusi gari iekliedzas. No griezīgā kliedziena uztrūkstas visi putni, kas slēpjas rudzu laukā, bet līkie putnu biedēkļi pēkšņi sabrūk vienā milisekundē, it kā tie būtu Katrīnas slaidie pirksti. Komēta ietriecās Zemē, radīdama milzīgu zemestrīci un neizsakāmi traģisku zaudējumu. Visi Veronikas spēļu laukumi vienā mirklī kļuva tukši un salauzti, neapdzīvotās salas pārpludināja ūdens, bet Veronikas acīs atspoguļojās šausmas un neizpratne.
Beigas
„Es vēlētos, lai tas ir pietiekami grēcīgi, lai man būtu ko izstāstīt grēksūdzē ceturtdienas vakara misē,” viņa atbildēja. Katrīna iesmējās. Sieviete atkal pagriezās ar seju pret rudzu lauku. Kādu brīdi viņa klusēdama vēroja, kā mākoņi debesīs veido dažādus tēlus, tad sajuta maigus pieskārienus. Katrīna tīksmē aizvēra savas acis. Veronika piespieda Katrīnu sev cieši klāt un nočukstēja:
„Un cik grēcīgi to vēlies Tu?” Veronika noglāstīja Katrīnas plecu, tad roku. Viņas plauksta noslīdēja vēl zemāk un satvēra viņas dibenu.
"Alef…” Katrīna nočukstēja. „Es vēlētos, lai mēs mīlētos grēksūdzes kabīnē, jo Dieva priekšā mēs tāpat esam jau vienoti. Veronika pakāpās atpakaļ un pagrieza Katrīnu ar seju pret sevi.
„Nē! Es zinu, ka Tu gaidi, kad viņš atbrauks, un es nevēlos, lai Tu domā, ka esmu pieejams,” Veronika atteica un aizdedza vēl vienu cigarellu.
„Man pietrūkst Džūlijas,” skumji noteica Veronika.
„Nē,” pēkšņi iebilda Katrīna. „Alefam nav jāilgojas pēc savas māsas, jo Katrīna radīja viņā daudz citu izjūtu. Viņa sniedza to, kas Alefam bija nepieciešams tad, kad viņš nesaprata, kāpēc Džūlija aizbrauca no vecāku mājas.”
Veronika īsu mirkli padomāja, tad atbildēja: „Jā, Tev tiesa. Viņš kļuva brīvs, kad Katrīna viņam parādīja mežu.” Uz brīdi iestājās klusums.
„Tu esi kā putns manos rudzu laukos, Alef,” Katrīna turpināja tā, it kā piebildes nemaz nav bijis. „Tu izposti manu ražu, bet Tu esi skaists un brīvs. Tu noēd manus graudus, bet Tu dziedi un dāvā man noslēpumainu spēku. Es tad vienmēr vēlos būt ar Tevi.”
Kaut kur tālumā ieķērcās vārna. Veroniku ietin dūmu mutulis.
Viņas acis izskatās sapņainas un miglainas: „Bet Tu esi mana lēdija, silta saule aukstās dienās, mīlīgākais kaķēns ar maigāko spalvu. Tu man dāvā vēlmi atgriezties uz sētu, kur pasniedz pienu siltu asiņu vietā. Nāc līdzi manējiem, un meži piederēs Tev. Tu varēsi dzert siltu stirnas pienu un ēst svaigu trušu gaļu”. Veronika pietuvojas Katrīnai un galanti noskūpsta viņas bālgano roku. Katrīna pēta Veroniku. Kaut kas savāds gail viņas zilajās acīs – kaut kas nesavaldīts un degošs. Katrīna klusē, un Veronika samīda savu cigarellas galu.
Katrīna klusi nočukst: „Mājas un meža zvēri nekad nespēs sadzīvot. Viens aizskries uz savu mežu, aizmirstot pagaidīt otru.” Veronika palaiž vaļā Katrīnas roku, apsēžas uz zemes un apskata akmentiņus, kas kā augoņi lien ārā no betona ādas:
„Tu neko nezini par saviem zvēriem! Viņi ir daudz spēcīgāki, nekā Tu domā. Es pazīstu tos. Tu esi stipra sieviete. Gaismas nesēji vienmēr atrod sevī spēku.”
Katrīna smagi nopūšas un novērš savu skatienu no Veronikas. „Un tikai sevī, ne citā. Nē, Alef. Es pazīstu savus zvērus, un viņiem ir taisnība. Tajos mežos viņus neviens negaida. Kā Tu iedomājies kaķeni panākam lūsi? Iemiegot blakus pūcei kaut kur augstu priedē vai medījot treknu trusi? Tas nav iespējams. Viņš noslīks starp dzērvenēm purvā.”
Veronika aizsviež projām kādu mazu akmentiņu: „Tā Tu to iedomājies? Mani zvēri uznestu Tavus kokā, nomedītu tiem treknu trusi un ļautu tiem gulēt uz savas muguras, kamēr tie auļo pa plašo mežu.”
Katrīna paaugstina balsi: „Tavi zvēri vēlas, lai mani piekāpjas, jo Taviem tā ir vieglāk. Taviem zvēriem ir grūti lavīties naktīs uz silto šķūni, kad netālu ir suņa būda. Vai tie gadījumā nav vienādā pozīcijā? Riskēt, lai saplosa vai iemest citur, kur aiziet bojā tāpat? Kādam no mums tas ir jādara. Kaut kāda mūžīga uzupurēšanās no abām pusēm. Padomā, kāda uzupurēšanās var būt starp viena veida zvēriem – starp meža un meža zvēriem vai mājas un mājas zvēriem? Viņi visi ir savās vietās, un viņiem nevajadzētu būt citur. Atšķirīgie zvēri kļūtu par apgrūtinājumu viens otram. Piekāpšanās ir kādas savas daļas zaudēšana.”
Veronika noraidoši papurina galvu. Viņas pirksti nervozi knibinās ap betonā ieaugušajiem akmentiņiem. „Es Tevi neatstātu! Daļas, kuras tie zaudē, otrs var papildināt.”
Katrīna nosmīn: „Tu domā aizvietot? Aizvietot, kamēr no viņa nekas nepaliek pāri, tikai cits veidojums.”
Veronika: „Tu paliktu viena.”
Katrīna: „Tu arī.”
„Tad Tu vēlies palikt viena?” Veronika nerimās, kad Katrīna neatbildēja. „Tu stāvētu uz vietas.”
Katrīna apņem savus plecus: „Mežs arī nav mūžīgs. Tas, ka tas ir plašāks par šķūni, nenozīmē, ka tajā ir vairāk iespēju,” Katrīna atbildēja. „Palūkojies uz to rudzu lauku,” viņa aicināja Veroniku.
Sieviete piecēlās kājās paspēra pāris soļus uz priekšu: „Ļoti klusa ainava.”
„Vai mēs vēlāk atradīsim izeju no rudzu lauka?” Katrīna domīgi jautā.
„Nebaidies, es izvedīšu savu lēdiju no ikviena lauka, bet ja nē, tad mēs atradīsim kompromisu. Taviem vārdiem runājot, mēs katrs zaudēsim pa daļai – piekāpsimies, uzupurēsimies.”
„Alef, vai Tu jūti, ka ikvienā situācijā kādam no mums jāsadalās? Mēs vienkārši nespējam palikt vienā veselā, bet ja tas turpināsies, mēs izgaisīsim. Tas mani biedē.” Katrīna pieglaužas Veronikai un ļaujas viņas skāvienam.
„Bet es mīlu Tevi, Katrīna, un Tu mīli mani,” Veronika glāsta komētas matus, „es esmu drošs, ka mēs izveidosim paši savu pasauli, kur mums nevajadzēs sadalīties.”
„Kā tagad?” jautā Katrīna.
„Jā, kā tagad, kad es esmu Tavs Alefs un Tu mana Katrīna.” Sieviete ielūkojas dziļi Veronikas acīs un noskūpsta viņas lūpas, kuras ir ietērptas rūgtenā cigarellu garšā. Tas ir patīkami un uzbudinoši.
Ir dienas vidus. Veronika un Katrīna vēro, kā vējš lēni šūpo rudzu vārpas. Katrīnas tuvums Veronikā izraisa vēlmi būt mūžīgai. Apkārt ir valdzinošs miers, locekļos lēnītēm iemājo gurdums. Tikai tagad Veronika saprot, ka viņas abas klusējot stāv kājās jau vairākas stundas. Veronika vēlas apsēsties. Viņa palūkojas uz Katrīnu, lai piedāvātu viņu aizvest uz rudzu lauku. Katrīna savādi pasmaida un pēkšņi vienā galvu reibinošā mirklī pazūd no Veronikas skata. Uz pavisam īsu brīdi gaisā pavīd sarkanas drēbes strēle gluži kā mirāža. Katrīna lielā ātrumā tuvojas zemei, tad atsitas pret to, iegrimdama zaļajā un maigajā zālē taisni skudru pūznī, kas kā Gīzas piramīda vienmēr ir slējusies pie pamestās ēkas. No Katrīnas mutes iztek asinis. Veronikas ķermenī apslāpējas visas skaņas, un zvaigznes citā Zemes daļā kļūst zilas. Veronikai aizmiglojas skatiens. Viņa trīcēdama pieskrien pie balkona malas un palūkojas uz leju, kur nedabiskā leņķī guļ Katrīna, un izmisusi gari iekliedzas. No griezīgā kliedziena uztrūkstas visi putni, kas slēpjas rudzu laukā, bet līkie putnu biedēkļi pēkšņi sabrūk vienā milisekundē, it kā tie būtu Katrīnas slaidie pirksti. Komēta ietriecās Zemē, radīdama milzīgu zemestrīci un neizsakāmi traģisku zaudējumu. Visi Veronikas spēļu laukumi vienā mirklī kļuva tukši un salauzti, neapdzīvotās salas pārpludināja ūdens, bet Veronikas acīs atspoguļojās šausmas un neizpratne.
Beigas