02.04.2010
Parks. Kāds vīrietis sūnzaļā mētelī sēž uz veca koka soliņa un vēro kļavu lapas, kuras vējš dzenā pa parka celiņiem un zālāju. Apkārt dzird bērnu čalas. Vīrietis šķiet dziļi iegrimis domās. Gaisā virmo siltu pīrādziņu smarža. Tā viņam atgādina bērnību.
Reivens (Skumji)
Tu čauksti kā čaukst pirmavots
Tu spēj drebēt vējā, kad esi pienaglots
Tu esi tik krāsains, bet es tik tumšs
Tu esi medus, bet es - pelējums.
Tars
Tu atkal tērē laiku odām.
Rudens nav nekas vairāk par tavām iedomām.
Reivens (Priecīgi iesaucas, pieceļas kājās un steidzas skaut Taru.)
Brāli! Tu esi klāt!
(Abi smejas un pliķē viens otru pa muguru.)
Tars
Man jau likās, ka atradīšu tevi šeit.
(Apsēžas uz soliņa un aplūko apkārtni.)
Reivens (Apsēžas blakus.)
Un es domāju, ka tu neatbrauksi.
Parks. Kāds vīrietis sūnzaļā mētelī sēž uz veca koka soliņa un vēro kļavu lapas, kuras vējš dzenā pa parka celiņiem un zālāju. Apkārt dzird bērnu čalas. Vīrietis šķiet dziļi iegrimis domās. Gaisā virmo siltu pīrādziņu smarža. Tā viņam atgādina bērnību.
Reivens (Skumji)
Tu čauksti kā čaukst pirmavots
Tu spēj drebēt vējā, kad esi pienaglots
Tu esi tik krāsains, bet es tik tumšs
Tu esi medus, bet es - pelējums.
Tars
Tu atkal tērē laiku odām.
Rudens nav nekas vairāk par tavām iedomām.
Reivens (Priecīgi iesaucas, pieceļas kājās un steidzas skaut Taru.)
Brāli! Tu esi klāt!
(Abi smejas un pliķē viens otru pa muguru.)
Tars
Man jau likās, ka atradīšu tevi šeit.
(Apsēžas uz soliņa un aplūko apkārtni.)
Reivens (Apsēžas blakus.)
Un es domāju, ka tu neatbrauksi.
Tars (Smaidot)
Kā nu ne! Tu man taču nekad mūžā nepiedotu, ja es neierastos uz tavām kāzām.
Reivens (Pasmaida uz īsu brīdi, tad sarauc uzacis un sāk skatīties vienā punktā.)
Tev šķiet, es būtu laba lelle?
Tars (Neizpratnē)
Ko tu ar to domā, brāl?
Reivens
Mēs esam vienīgie, kas izjūt laika krelles
Vai tev nešķiet, draugs, ka mēs valkājam tās kā lelles?
Lapas, zāle, arī telpas un dievi
Kļūst veci, neglīti un beigās vieni?
Tars
Bet tu taču precēsi Stāru!
Reivens
Sieviete spēj atņemt krelles, kamēr pati jūtas jauna. Vēlāk, kad arī viņai vairs netic skaistumam, pienāk vientuļais vilšanās posms.
Tars
Vai tu mīli Stāru?
Reivens (Sapņaini)
Stāra ir kā sauso ziedu kompozīcija - skaista, gaumīga, ilga un patīkama, bet visas kompozīcijas apput. Stāra ir mana sieviete. Es cienu un rūpējos par savām sievietēm.
Tars (Mazliet samulsis)
Es tevi tik sen nebiju saticis. Caur vēstulēm nevar tevi redzēt.
Reivens (Saņem rokās Tara plaukstas.)
Es rakstu pārāk daudz. Visi mani darbi: dzeja un stāsti, lugas rit vienā un tajā pašā tempā- nepārtraukti. Šķiet, tas ir viss, kas mani šeit saista. Es vēlos pateikt tik daudz, pat ja neesmu redzējis visu. Laika ir tik maz! Man vajag aiz sevis atstāt apliecinājumu par katru gadalaiku, dienu un vietu.
Tars (Bažīgi uzlūko brāli)
Dārgais, tā tu paliksi viens. Pasaulei nevajag aprakstu par sevi. Tā dzīvo ar sevi ilgāk nekā pati cilvēce. Varbūt tā ir nogurusi. Un cilvēkus neinteresē nenozīmīgas vietas mūžīgais apraksts. Ko viņi ar to darīs?
Reivens
Tar, te palieku tikai es ar saviem aprakstiem, jo ja es nerakstu, manī rodas nemiers. Bet es pat vairs īsti nespēju just. Es rakstu, lai kāds sadzird un palīdz man aiziet tur, kur es biju.
Tars
Labāk iesim mājās. Manuprāt, tev ir rudens depresija, brāli. Tas pāries.
(Abi pieceļas un lēni dodas uz parka izeju. Tars smēķē savu pīpi un lūkojas apkārt. Tik sen viņš te nav bijis.)
Reivens
Nogriezīsimies pa šo taciņu. Vēlos tev parādīt, kas notika ar tiem mandarīnu kociņiem, kurus iestādīja mūsu tēvs. Mēs tur mēdzām spēlēt paslēpes. Vai atceries?
Tars (Priecīgi)
Jā, labprāt!
***
Stāra (Satraukti)
Kur tu biji?
Reivens (Noskūpsta Stāru uz pieres.)
Biju parkā, piedod, ka liku tev gaidīt.
Stāra
Pusdienas ir galdā.
(Reivens novelk mēteli un klusēdams dodas uz ēdamistabu.)
Stāra (Bažīgi skatās apkārt.)
Un tavs brālis? Vai viņš nenāks uz mielastu?
Reivens (Vienaldzīgi)
Nē, Stāra, viņš nenāks. Viņš spēlē šahu ar Misteru Greivu.
Stāra (Neizpratnē)
Vai viņš atnāks vakarā?
Reivens (Kožļājot ceptas vistas gabaliņu.)
Nē.
Stāra (Nepusdieno. Viņa lūkojas kā ēd Reivens. Kaut kas savāds riņķo viņas galvā.)
Bet… vai vispār kāds atnāks uz mūsu kāzām? Pagājušonedēļ pie mums atbrauca tavs tēvs un daži tavi draugi, bet es tos tā arī neredzēju.
(Izbīlī)
Reiven, kur viņi ir?
Reivens (Pārstāj ēst. Nosviež dakšu uz galda un aizklāj seju ar plaukstām.)
Stāra, dārgā, lūdzu, nerunāsim par to.
Stāra (Pieceļas. Viņas acis plaši ieplestas.)
Reiven!
(Viņa čukst.)
Reiven! Es visu zinu…
Reivens (Monotoni)
Ko tu zini, Stāra?
Stāra
Tas, kurš slēpj, neprot slēpties
Viņš tikai spēlē mūžīgās paslēpes
Bet viņš nevar mūžīgi paslēpēs tērpties
Es zinu, kur tu esi spēlētājus paslēpis.
Reivens (Satraukti pieceļas kājās.)
Stāra, tu esi spoks, kas neliek mieru
Es tevi satieku, lai kur es skrietu
Nē, tu pat neesi mana sirdsapziņa
Tu esi maza un niecīga, mākslīga saziņa
Ar to, kas pastāv ārpus rudens nektāra
Bet necenties mani izvilkt no mana krātiņa.
Tā esi tu, kas krātiņā mani liek
Nevajadzēja tad pie vāravas skriet.
Stāra (Izplūst asarās.)
Ak, ko lai dara, ja es jutos tik pamesta un viena? Reiven, Tas bija mans izmisuma solis.
Reivens
Vai tev patīk, ka es neko nejūtu? Patīk, ka staigāju apkārt kā ķermenis bez dvēseles? Stāra, ļauj man aiziet tur, kur es aizvedu tos, kas neko nezina.
Stāra (Pieskrien pie Reivena un apvij rokas ap viņa vidukli. Viņas skatiens tik žēls un izmocīts.)
Ko es darīšu bez tevis? Mīļais, es negribu būt viena! Es atceros to šausminošo rūgtumu un tukšumu, kad es atradu tevi mirušu. Man likās, ka mana dzīve vairs nerit uz priekšu.
Reivens (Glāsta Stāras galvu.)
Stāra, tava dzīve tagad stāv uz vietas, jo tu liki man atdzīvoties. Bet tu zini šīs šausmas. Noslēpuma šausmas. Par noslēpumiem ir jāmaksā. Es nevaru, jo man vairs nav dvēseles. Atgriez mani atpakaļ. Es nevēlos dzīvot mūžīgā rudenī.
Stāra (Izmisusi)
Piedod, ka atņēmu tev mieru. Paliec…paliec ar mani…
Reivens
Pat ja beigās mēs paliekam vieni,
Tās ir tikai domas, ka esam vieni.
Patiesībā gaiss ir pilns ar cilvēku gariem.
Mēs tos elpojam tik nemanāmi kā ejam caur gadalaikiem.
Patiesībā nav vietas kur visi dus,
Ir mūsu iedomas, ka bez viņiem viss ir kluss.
Stāra (Slauka asaras.)
Es tevi aizvedīšu atpakaļ. Piedod man. Tagad es zināšu, kā tevi sajust. Es iešu tur, kur tu mēdzi iet. Meklēšu maģiju, kuru tu no sevis lēji manī un savos darbos.
Reivens (Maigi)
Paldies, Stāra. Patiesībā visus savus darbus es rakstīju un veltīju tev. Es zināju, ka tie iegūs savu īpašo nozīmi, kad tu beidzot sapratīsi, kas mūs vēlāk sagaida. Es tev pateicos par tavu mierinošo klātbūtni vietās, kur mēdzu pavadīt savu laiku. Tu esi mans labākais draugs.
Stāra
Sirdsdraugs. Un es pateicos tev, ka esi radījis tik daudz.
***
Reivens un Stāra sadodas rokās. Viņi lēni pastaigājas parkā un dodas uz vietu, kur viss kļuva mazliet citādāks. Maigs vējiņš plivina viņu matus. Brūnās rudens lapas skaļi čaukst zem viņu kājām. Laiks neapstājas. Miers uzreiz arī neatnāk, bet ir parks un rudens- Rudens nektārs, kas varbūt ir viela, bet varbūt tikai nosaukums brīdim, kad mēs nedaudz ilgāk spējam paturēt to, kas neizbēgami aiziet.
Beigas.
Kā nu ne! Tu man taču nekad mūžā nepiedotu, ja es neierastos uz tavām kāzām.
Reivens (Pasmaida uz īsu brīdi, tad sarauc uzacis un sāk skatīties vienā punktā.)
Tev šķiet, es būtu laba lelle?
Tars (Neizpratnē)
Ko tu ar to domā, brāl?
Reivens
Mēs esam vienīgie, kas izjūt laika krelles
Vai tev nešķiet, draugs, ka mēs valkājam tās kā lelles?
Lapas, zāle, arī telpas un dievi
Kļūst veci, neglīti un beigās vieni?
Tars
Bet tu taču precēsi Stāru!
Reivens
Sieviete spēj atņemt krelles, kamēr pati jūtas jauna. Vēlāk, kad arī viņai vairs netic skaistumam, pienāk vientuļais vilšanās posms.
Tars
Vai tu mīli Stāru?
Reivens (Sapņaini)
Stāra ir kā sauso ziedu kompozīcija - skaista, gaumīga, ilga un patīkama, bet visas kompozīcijas apput. Stāra ir mana sieviete. Es cienu un rūpējos par savām sievietēm.
Tars (Mazliet samulsis)
Es tevi tik sen nebiju saticis. Caur vēstulēm nevar tevi redzēt.
Reivens (Saņem rokās Tara plaukstas.)
Es rakstu pārāk daudz. Visi mani darbi: dzeja un stāsti, lugas rit vienā un tajā pašā tempā- nepārtraukti. Šķiet, tas ir viss, kas mani šeit saista. Es vēlos pateikt tik daudz, pat ja neesmu redzējis visu. Laika ir tik maz! Man vajag aiz sevis atstāt apliecinājumu par katru gadalaiku, dienu un vietu.
Tars (Bažīgi uzlūko brāli)
Dārgais, tā tu paliksi viens. Pasaulei nevajag aprakstu par sevi. Tā dzīvo ar sevi ilgāk nekā pati cilvēce. Varbūt tā ir nogurusi. Un cilvēkus neinteresē nenozīmīgas vietas mūžīgais apraksts. Ko viņi ar to darīs?
Reivens
Tar, te palieku tikai es ar saviem aprakstiem, jo ja es nerakstu, manī rodas nemiers. Bet es pat vairs īsti nespēju just. Es rakstu, lai kāds sadzird un palīdz man aiziet tur, kur es biju.
Tars
Labāk iesim mājās. Manuprāt, tev ir rudens depresija, brāli. Tas pāries.
(Abi pieceļas un lēni dodas uz parka izeju. Tars smēķē savu pīpi un lūkojas apkārt. Tik sen viņš te nav bijis.)
Reivens
Nogriezīsimies pa šo taciņu. Vēlos tev parādīt, kas notika ar tiem mandarīnu kociņiem, kurus iestādīja mūsu tēvs. Mēs tur mēdzām spēlēt paslēpes. Vai atceries?
Tars (Priecīgi)
Jā, labprāt!
***
Stāra (Satraukti)
Kur tu biji?
Reivens (Noskūpsta Stāru uz pieres.)
Biju parkā, piedod, ka liku tev gaidīt.
Stāra
Pusdienas ir galdā.
(Reivens novelk mēteli un klusēdams dodas uz ēdamistabu.)
Stāra (Bažīgi skatās apkārt.)
Un tavs brālis? Vai viņš nenāks uz mielastu?
Reivens (Vienaldzīgi)
Nē, Stāra, viņš nenāks. Viņš spēlē šahu ar Misteru Greivu.
Stāra (Neizpratnē)
Vai viņš atnāks vakarā?
Reivens (Kožļājot ceptas vistas gabaliņu.)
Nē.
Stāra (Nepusdieno. Viņa lūkojas kā ēd Reivens. Kaut kas savāds riņķo viņas galvā.)
Bet… vai vispār kāds atnāks uz mūsu kāzām? Pagājušonedēļ pie mums atbrauca tavs tēvs un daži tavi draugi, bet es tos tā arī neredzēju.
(Izbīlī)
Reiven, kur viņi ir?
Reivens (Pārstāj ēst. Nosviež dakšu uz galda un aizklāj seju ar plaukstām.)
Stāra, dārgā, lūdzu, nerunāsim par to.
Stāra (Pieceļas. Viņas acis plaši ieplestas.)
Reiven!
(Viņa čukst.)
Reiven! Es visu zinu…
Reivens (Monotoni)
Ko tu zini, Stāra?
Stāra
Tas, kurš slēpj, neprot slēpties
Viņš tikai spēlē mūžīgās paslēpes
Bet viņš nevar mūžīgi paslēpēs tērpties
Es zinu, kur tu esi spēlētājus paslēpis.
Reivens (Satraukti pieceļas kājās.)
Stāra, tu esi spoks, kas neliek mieru
Es tevi satieku, lai kur es skrietu
Nē, tu pat neesi mana sirdsapziņa
Tu esi maza un niecīga, mākslīga saziņa
Ar to, kas pastāv ārpus rudens nektāra
Bet necenties mani izvilkt no mana krātiņa.
Tā esi tu, kas krātiņā mani liek
Nevajadzēja tad pie vāravas skriet.
Stāra (Izplūst asarās.)
Ak, ko lai dara, ja es jutos tik pamesta un viena? Reiven, Tas bija mans izmisuma solis.
Reivens
Vai tev patīk, ka es neko nejūtu? Patīk, ka staigāju apkārt kā ķermenis bez dvēseles? Stāra, ļauj man aiziet tur, kur es aizvedu tos, kas neko nezina.
Stāra (Pieskrien pie Reivena un apvij rokas ap viņa vidukli. Viņas skatiens tik žēls un izmocīts.)
Ko es darīšu bez tevis? Mīļais, es negribu būt viena! Es atceros to šausminošo rūgtumu un tukšumu, kad es atradu tevi mirušu. Man likās, ka mana dzīve vairs nerit uz priekšu.
Reivens (Glāsta Stāras galvu.)
Stāra, tava dzīve tagad stāv uz vietas, jo tu liki man atdzīvoties. Bet tu zini šīs šausmas. Noslēpuma šausmas. Par noslēpumiem ir jāmaksā. Es nevaru, jo man vairs nav dvēseles. Atgriez mani atpakaļ. Es nevēlos dzīvot mūžīgā rudenī.
Stāra (Izmisusi)
Piedod, ka atņēmu tev mieru. Paliec…paliec ar mani…
Reivens
Pat ja beigās mēs paliekam vieni,
Tās ir tikai domas, ka esam vieni.
Patiesībā gaiss ir pilns ar cilvēku gariem.
Mēs tos elpojam tik nemanāmi kā ejam caur gadalaikiem.
Patiesībā nav vietas kur visi dus,
Ir mūsu iedomas, ka bez viņiem viss ir kluss.
Stāra (Slauka asaras.)
Es tevi aizvedīšu atpakaļ. Piedod man. Tagad es zināšu, kā tevi sajust. Es iešu tur, kur tu mēdzi iet. Meklēšu maģiju, kuru tu no sevis lēji manī un savos darbos.
Reivens (Maigi)
Paldies, Stāra. Patiesībā visus savus darbus es rakstīju un veltīju tev. Es zināju, ka tie iegūs savu īpašo nozīmi, kad tu beidzot sapratīsi, kas mūs vēlāk sagaida. Es tev pateicos par tavu mierinošo klātbūtni vietās, kur mēdzu pavadīt savu laiku. Tu esi mans labākais draugs.
Stāra
Sirdsdraugs. Un es pateicos tev, ka esi radījis tik daudz.
***
Reivens un Stāra sadodas rokās. Viņi lēni pastaigājas parkā un dodas uz vietu, kur viss kļuva mazliet citādāks. Maigs vējiņš plivina viņu matus. Brūnās rudens lapas skaļi čaukst zem viņu kājām. Laiks neapstājas. Miers uzreiz arī neatnāk, bet ir parks un rudens- Rudens nektārs, kas varbūt ir viela, bet varbūt tikai nosaukums brīdim, kad mēs nedaudz ilgāk spējam paturēt to, kas neizbēgami aiziet.
Beigas.