-Mosties!-
Kāda balss maigi dūdoja.
-Mosties… mosties…-
Es lēni atvēru savas smagās acis. Mana galva vairs nedunēja, taču tā likās smaga un divus izmērus lielāka nekā ierasts. Jutos ļoti neērti. Centos palūkoties uz runātāju. Tas bija noraizējies jauns vīrietis maigi violetās drēbēs. Viņam bija melni gari mati un zilpelēkas acis. Viņš pieliecās man tuvāk.
-Vai tev viss labi?-
Vīrietis piesardzīgi vaicāja.
-Jā…-
Es nošļupstēju.
-Klau, ja tu negribi sadegt saulē, tad labāk uzticies man. Jā?-
Viņš mani steidzināja. Biju pārāk vārgs, lai sāktu domāt. Mani māca smacējoša nelabuma sajūta. Centos atcerēties, kas notika.
-Jā…-
Es atkal neskaidri nošļupstēju un ieslīgu bezsamaņā
Kāda balss maigi dūdoja.
-Mosties… mosties…-
Es lēni atvēru savas smagās acis. Mana galva vairs nedunēja, taču tā likās smaga un divus izmērus lielāka nekā ierasts. Jutos ļoti neērti. Centos palūkoties uz runātāju. Tas bija noraizējies jauns vīrietis maigi violetās drēbēs. Viņam bija melni gari mati un zilpelēkas acis. Viņš pieliecās man tuvāk.
-Vai tev viss labi?-
Vīrietis piesardzīgi vaicāja.
-Jā…-
Es nošļupstēju.
-Klau, ja tu negribi sadegt saulē, tad labāk uzticies man. Jā?-
Viņš mani steidzināja. Biju pārāk vārgs, lai sāktu domāt. Mani māca smacējoša nelabuma sajūta. Centos atcerēties, kas notika.
-Jā…-
Es atkal neskaidri nošļupstēju un ieslīgu bezsamaņā
7.
Kad es atvēru acis, telpā visur dega violetas sveces. Es piecēlos sēdus. Jutos kā apreibis. Mana galva nežēlīgi dunēja un pamodos sasodīti izsalcis un dusmīgs.
-Labvakar, Landelion!-
Iesaucās kāda modra balss. Centos atcerēties, kur jau tiku to dzirdējis.
-Ametist?-
Es palūkojos uz runātāja pusi- tas pats apburošais smaids, tas pats reibinošais profils, androgīnā seja. Nespēju noticēt!
-Man jau likās, ka Tu gulēsi mūžīgi,-
Ametists sūrojās, tad pienāca man klāt un noskūpstīja manas gaišās cirtas. Ak, viņš smaržoja pēc asinīm un vīna.
-Ametist, kā Tu mani atradi?-
Es pārsteigti jautāju.
-Tev jau vienmēr liksies, ka dzīvoju krogā visu laiku un neesmu spējīgs iziet ārā, lai satiktu savu mīļo,veco draugu?-
Ametists smējās,
-Nāc, es Tevi pacienāšu ar dabas veltēm, vēlāk, kad būsi spēcīgāks, varēsi iziet ārā.-
Es izkāpu no gultas, jutos tik vārgs, ka nespēju tam noticēt. Vai tiešām Mēness akmenim ir tik spēcīga iedarbība? Es lēni tuvojos galdam. Ametists piesteidzās pirmais un piedāvāja man krēslu.
-Es jūtos tik vecs Tavā priekšā…-
Noteicu. Ametists pasmīnēja:
-Tu esi, mans draugs! Esmu par Tevi jaunāks tikai pāris gadsimtus.-
Ametists man piestūma skaistu stikla trauku, kurš bija pilns ar zemenēm un putukrējuma. Tas viss kopā smaržoja tik pasakaini.
-Un labākai garšai vēl vīnu,-
Viņš noteica, iedzēra no pudeles vairākus malkus un tad aplēja ogas un putukrējumu ar maigo dziru. Es iesmējos:
-Tavi paradumi nav mainījušies.-
-Manas piedevas arī nē,-
Viņš izņēma no kabatas mazu, violetu pudelīti un pakratīja to. Tas bija Ametists- to senie grieķi pievienoja alkoholiskajiem dzērieniem. Viņi ticēja, ka šī dzira samazina reibumu. Mans draugs to mēdza lietot ļoti bieži, tāpēc mēs nomainījām viņa vārdu. Šķiet, ka viņam nebija pret to nekādu iebildumu. Ar lielu lepnumu viņš attaisnoja sava vārda nozīmi, un vienmēr ņēma šo dziru sev līdzi uz krogu.
Zemenes garšoja tik saldi un mazliet reibinoši, bet tās nevarēja remdēt manas slāpes.
-Tu esi pamatīgi novārdzis,-
Ametists apsēdās man līdzās un skumji noteica.
-Esmu tik… dusmīgs un pievilts!-
-Viņš gan Tev lika trūkties… Kas notika?-
Jautāja Ametists. Es skumji vēros uz vīna pudeli:
-Ja Tu man palīdzēsi sadabūt asinis, drīz vien es Tev visu pastāstīšu.-
-Ak, par to nesatraucies, Landelion,-
Viņš atbildēja un aizsteidzās uz blakus telpu. Tikmēr es apskatīju savu jauno mītni. Tā nu dien bija mana drauga Ametista gaumē: violetie un melleņu krāsas toņi, iedegtās sveces un opija vīraks, Taro kārtis un grāmatas- viņa dienasgrāmatas. Tas viss viedo manu draugu.
Atceros, ka mēs abi satikāmies kādā tavernā. Mans skolotājs lika nopirkt vīnu un aiznest to uz mūsu meža būdiņu. Tas bija kādā vasaras naktī. Tavernā bija daudz cilvēku un arī citu radījumu, par kuriem viņiem nebija ne jausmas. Un tad pie manis piegāja Ametists. Viņš izskatījās tik dzēris un priecīgs, ka es nolēmu ar viņu patērzēt.
-Ne te, -
Viņš man teica. Un aizveda mani uz kādu noru. Mēness gaismā viņa mati mirdzēja kā kraukļa spalva, viņš smaržoja pēc vīna un izskatījās tik jauns un daiļš. Viņš- tumšs un es- tik gaišs. Izskatījāmies kā divi pretstati, taču mūs savienoja viena nakts, kas uz mūžu pārvērta mūsu abu dzīves.
-Tu esi tik skaists,-
Ametists čukstēja un pēkšņi noskūpstīja manas lūpas. Es sajutu trīsas un maigi pieglaudos viņam klāt. Es sajutu viņa smaržu aromātu. Ar mēli pieskāros viņa kaklam un neizpratnē atrāvos nost, skatījos viņa sejā:
-Kāpēc Tu tā dari?-
Es jautāju. Ametists arī neizpratnē lūkojās manī:
-Es nezinu… Vienkārši… Tu izskaties kā eņģelis.-
-Eņģelis?-
Es nodomāju.
-Tev nav ne jausmas…-
Es viņam atbildēju. Viņš lika man klusēt. Ametists atkal pievilka mani sev klāt un sāka kaislīgi skūpstīt. Es biju tik apmulsis, bet nespēju pretoties. Ametists glāstīja manus matus, kaklu un plecus. Man tas likās tik uzbudinoši, ka es mazliet trīcēju un uz manas ādas sacēlās matiņi. Ametists mani reibināja. Viņš novilka manu vesti un kreklu, es necentos pretoties. Viņš skūpstīja manu kaklu, jaunekļa roka slīdēja zemāk.
-Nevajag, Tu neko nezini… Tu nesaproti,-
Es iebildu. Ametists atkal smaidīja. Viņa seja bija tik tuvu manējai.
-Es zinu, kas Tu esi… Un es Tevi gaidīju,-
Viņš atbildēja. Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka nezināju ko iesākt.
-Patiešām?-
Es jautāju mazliet draudīgā tonī, saņemdams viņa kaklu savās rokās. Ametists mierīgi lūkojās manī.
-Neatstāj mani.-
Viņš nočukstēja.
-Ko Tu zini?-
Es vēl joprojām viņu turēju ļoti cieši.
-Es zinu, ka Tu esi vampīrs.-
Mans tvēriens kļuva vēl ciešāks.
-Nē… nē, es neko nevienam neteicu. Es.. es… mīlu Tevi!-
Viņš centās man paskaidrot, kamēr es viņu vēlējos viņu vienkārši nežēlīgi nožņaugt. Pēkšņi mans tvēriens atslāba. Es iesmējos.
-Es Tevi varētu tagad vienkārši nogalināt, un Tu vēl saki, ka mīli mani.-
-Es nezinu, kādēļ tā ir, bet es jūtu stipru pievilkšanās spēku,-
Viņš atbildēja.
-Kā Tu uzzināju, ka esmu vampīrs?-
Es jautāju.
-Es Tev sekoju. Tu man iepatikies jau tad, kad es Tevi pirmo reizi ieraudzīju. Vēlējos zināt, kur Tu esi apmeties. Un tad nejauši ieraudzīju, kā Tu ieturi savu maltīti,-
Ametists godīgi atbildēja.
-Un ko Tu vēlies lai es daru?-
Jautāju, pievilku viņa seju klāt savējai un nolaizīju lūpas.
-Es vēlos Tevi,-
Viņš nočukstēja. Un tad mēs viens otru maigi ieguvām. Mūsu pieskārieni bija noslēpumaini un alkaini. Mēs grimām viens otra skavās kā divi mīlnieki. Es nezināju, ko īsti jutu, bet tā bija līdzīga sajūtai, par kuru stāstīja mans Radītājs. Pirmo reizi jutu, ka vēlos kādu tik ļoti, ka varētu pat radīt.
-Pārveido mani,-
Viņš lūdzās, kad mēs abi kaili gulējām norā. Es gulēju uz Ametista pleca, apvijis savas rokas ap viņa mazliet sievišķīgo ķermeni.
-Vai Tevi kāds gaida?-
Es jautāju.
-Tikai Tu,-
Viņš noslēpumaini atbildēja. Es pasmaidīju. Kaut kur dziļi sevī es zināju, ka tā patiešām ir. Un es to neprātīgi vēlējos- tagad un tūlīt. Un es zināju, ka mēs piederēsim viens otram tik ļoti, ka būsim vairāk kā sirdsdraugi un mazāk kā mīlnieki. Es tikai nezināju, ko par to teiks mans skolotājs.
-Jā, es tevi gaidīju…-
Atbildēju un pieglaudos viņam klāt.
-Tu esi tik skaists, Ametist!-
-Ametists?-
-Jā… Tu smaržo pēc Ametista. Es Tev došu jaunu vārdu.-
Viņš iesmējās un noglāstīja manus matus.
-Vai esi gatavs?-
Es jautāju.
-Jā…-
Ametists atbildēja nevilcinoties.
Mēs kopā pavadījām daudz laika- es, Ametists un mans skolotājs. Mēs bijām nešķirami, un viens otram nozīmējām visu. Ametists apmetās pie mums. Mēs bieži gulējām kopā, izklaidējāmies un devāmies medīt. Taču ikvienam pienāk laiks, kad dzīve uzliek daudzus pārbaudījumus. Mēs visi pašķīrāmies Tumšajā gadsimtā. Manu skolotāju nogalināja, bet Ametists devās uz citām zemēm. Mēs zinājām, ka reiz satiksimies atkal. Mums abiem vajadzēja laiku pārdomām.
-Re,-
Istabā ienāca Ametists. Viņš rokās nesa milzīgu kolbu ar asinīm. Manas acis iemirdzējās. Es biju izsalcis tik ļoti, ka būtu gatavs to visu izdzert vienā rāvienā.
-Tikai mierīgāk, mans draugs. Asiņu pietiks vairākām nedēļām,-
Viņš teica un nolika kolbu un grālu manā priekšā, tad ielēja tajā asinis. Pirmo devu es iztukšoju vienā rāvienā. Šķiet, asinis mani spēcināja, un es sajutos daudz labāk.
-Paldies, Ametist. Es tā priecājos Tevi satikt atkal.-
-Ak, es arī. Kad vairs nespēju būt viens, devos Tevi meklēt. Centos sekot Tavām vibrācijām un smaržām gaisā. Iedomājos sevi Tavā vietā un centos saprast, kur Tu varētu doties.-
Viņš atbildēja un ielēja man vēl spēcinošās dziras.
-Kas īsti notika?-
Viņš jautāja, un es nevilcinoties arī visu izstāstīju.
-Tātad Monāti nav nekādi eņģeļi…-
Ametists noteica, kad mans stāsts bija galā.
-Tie dīvainie radījumi man nekad nav patikuši. Bet ir gadījies izmantot viņu pakalpojumus. Brīnos, ka Tu neko nezināji par Mēness akmeni. Tas ir mazliet līdzīgs ametista dzirai, tikai tā iegūšanas veids ir daudz citādāks. Un ko Tu domā darīt tālāk?-
Viņš jautāja.
-Vai Tu domā Monātus? Es viņus likšu mierā. Jā, esmu neprātīgi dusmīgs, bet es apzinos, ka tas nav tā vērts. Luna tāpat nespētu būt ar mani, turklāt viņa pati man deva Mēness akmens dziru, kas bija pagatavota citā veidā.-
-Un tas nozīmē, ka viņa šo to plānoja.-
Ametists pabeidza manu sakāmo.
-Jā…-
Es skumji atbildēju. Uz galda stāvēja tukša kolba. Beidzot jutos kā es pats. Beidzot spēju izsekot notikumiem un savilkt paralēles.
-Pastāsti, ko Tu darīji visu šo laiku.-
Es jautāju draugam.
-Ak, neko īpašu,-
Viņš iesmējās un noslēpumaini pasmaidīja,
-Es baudīju dzīvi, ceļoju, meklēju sev līdzīgos un atklāju jauna veida būtnes. Es nebiju viens. Mana vientulība ilga tikai pāris gadu simtus. Tad es noguru no tās. Man ir vajadzīgas citas būtnes, jaunas iepazīšanās, jauna pieredze. Tu taču mani pazīsti.-
-Jā, Tu vienmēr esi bijis mans pretstats.-
Atbildēju.
-Vai zini, kur mēs atrodamies?-
Viņš jautāja. Apjautu, ka nebiju par to aizdomājies.
-Kur mēs atrodamies?-
Es interesējos. Ametists pasmaidīja, tad pienāca man klāt un paklanījās.
-Vai daiļais jaunskungs nevēlas ieraut kādu mēriņu kopā ar noslēpumaino jaunekli?-
Ametists jautāja to pašu, ko mūsu pirmajā tikšanās reizē. Es iesmējos.
-Un ko jauneklis man var piedāvāt? –
-Ne te,-
Ametists atbildēja un paņēma mani aiz rokas. Mēs izgājām ārā. Neticami. Tā bija tā pati taverna. Ametists bija ierīkojis savu mītni, kur reiz bija taverna. Nespēju beigt smaidīt. Prātā atausa tik daudz atmiņu. Mēs abi klusējām. Ametists mani veda uz noru.
-Tu esi tik skaists,-
Viņš čukstēja, un mēs iegrimām skūpstos un skavās. Mans draugs kā senāk smaržoja pēc opija, kas mani tik ļoti reibināja. Es sajutos tik mīlēts un gaidīts.
-Kāpēc Tu biji prom tik ilgi?-
Es jautāju, elsodams kaislē.
-Šis jautājums pagaidām neietilpst šīs ainas scenārijā,-
Viņš atbildēja un ieslidināja savas rokas manās biksēs pie mana apmatojuma, kas kā saulaina zāle auga pie mana baudas torņa. Es sajutu spēcīgu uzbudinājumu.
-Pārveido mani,-
Viņš runāja tik rotaļīgi un koķeti.
-Es ne tikai Tevi pārveidošu,-
Atbildēju un nogāzu Ametistu zemē, sāku viņu izģērbt un alkaini skūpstīt. Spīdēja apaļš mēness, mēs ieguvām viens otru, tad skrējām kaili pa noru un skaļi smējāmies. Es jutos tik laimīgs. Tad mēs kopīgi devāmies uz klubu. Tas atradās diezgan tālu no mūsu mītnes. Varētu teikt, ka mēs atkal dzīvojam nomaļā vietā. Es pilnīgi atbrīvojos. Vairs nevēlējos domāt par Lunu un Zvondānu. Ametists mani cienāja ar dažādiem dzērieniem- martini un viskiju, kā arī absintu. Mēs iereibām tikai mazliet, jo Ametists dāsni dalījās ar savu noslēpumaino dziru. Visi šie dzērieni man likās ļoti baudāmi un patīkami. Mēs abi dejojām krāsainajās neona gaismās un ļāvām sev pilnīgu brīvību, kamēr nogurām un devāmies mājās. Es sajutos tik vecs. Es daudz domāju par savu skolotāju, par to, kā mainās laiki, par dažādām būtnēm, kas apdzīvo šo planētu. Cilvēki neko nezina. Viņi dzīvo blakus brīnumiem, un to pat nenojauš. Bet varbūt, ja viņi to zinātu, tad atgrieztos Tumšie laiki. Viņi neko nespētu saprast, nobītos, neko neredzētu. Nē, es neilgojos pēc sava cilvēciskā veidola. Jau no mazotnes zināju, ka kļūšu vampīrs. Mans tēvs bija arī mans skolotājs. Viņš mani audzināja viens, jo mana māte nomira dzemdībās. Viņš neslēpa no manis savu dabu, un es augu saskaņā ar to. Zināju visu, taču turēju noslēpumā no citiem. Mans tēvs man iemācīja visu, ko pats zināja. Es tiku radīts, kad man bija 19 gadi. Neilgi pēc tā iestājās Tumšais gadsimts, kad cilvēki centās izskaust raganas un vampīrus. Pietiks! Vairs nevēlos to atcerēties.
-Tu esi domīgs, vai viss ir kārtībā?-
Jautāja Ametists. Es paņēmu savu draugu aiz rokas.
-Jā, viss ir labi. Es tikai nespēju tikt galā ar atmiņu straumi. Šī vieta man atgādina tik daudz.-
-Es tam jau tiku pāri,-
Viņš atbildēja, un mēs klusēdami devāmies mājās. Mūsu ceļā nebija neviena. Es iedomājos, kā mēs abi uzkāpjam ļoti augstā kalnā un aplūkojam austošos sauli. Vai kāds no mums vēl atceras, kā tā izskatās? Mēs atkal bijām kopā- divi nešķirami sirdsdraugi. „Ametists un Landelions uz mūžu”- tā mēs iegrebām kādā tavernas sienā. Ak, mēs viens otram vienmēr esam bijuši kā nakts vīzijas- uzrodamies un pazūdam. Mēs nekad neesam laiku jutuši kopā, laiks atnāk tad, kad mēs esam katrs savā stūrī.
Kad es atvēru acis, telpā visur dega violetas sveces. Es piecēlos sēdus. Jutos kā apreibis. Mana galva nežēlīgi dunēja un pamodos sasodīti izsalcis un dusmīgs.
-Labvakar, Landelion!-
Iesaucās kāda modra balss. Centos atcerēties, kur jau tiku to dzirdējis.
-Ametist?-
Es palūkojos uz runātāja pusi- tas pats apburošais smaids, tas pats reibinošais profils, androgīnā seja. Nespēju noticēt!
-Man jau likās, ka Tu gulēsi mūžīgi,-
Ametists sūrojās, tad pienāca man klāt un noskūpstīja manas gaišās cirtas. Ak, viņš smaržoja pēc asinīm un vīna.
-Ametist, kā Tu mani atradi?-
Es pārsteigti jautāju.
-Tev jau vienmēr liksies, ka dzīvoju krogā visu laiku un neesmu spējīgs iziet ārā, lai satiktu savu mīļo,veco draugu?-
Ametists smējās,
-Nāc, es Tevi pacienāšu ar dabas veltēm, vēlāk, kad būsi spēcīgāks, varēsi iziet ārā.-
Es izkāpu no gultas, jutos tik vārgs, ka nespēju tam noticēt. Vai tiešām Mēness akmenim ir tik spēcīga iedarbība? Es lēni tuvojos galdam. Ametists piesteidzās pirmais un piedāvāja man krēslu.
-Es jūtos tik vecs Tavā priekšā…-
Noteicu. Ametists pasmīnēja:
-Tu esi, mans draugs! Esmu par Tevi jaunāks tikai pāris gadsimtus.-
Ametists man piestūma skaistu stikla trauku, kurš bija pilns ar zemenēm un putukrējuma. Tas viss kopā smaržoja tik pasakaini.
-Un labākai garšai vēl vīnu,-
Viņš noteica, iedzēra no pudeles vairākus malkus un tad aplēja ogas un putukrējumu ar maigo dziru. Es iesmējos:
-Tavi paradumi nav mainījušies.-
-Manas piedevas arī nē,-
Viņš izņēma no kabatas mazu, violetu pudelīti un pakratīja to. Tas bija Ametists- to senie grieķi pievienoja alkoholiskajiem dzērieniem. Viņi ticēja, ka šī dzira samazina reibumu. Mans draugs to mēdza lietot ļoti bieži, tāpēc mēs nomainījām viņa vārdu. Šķiet, ka viņam nebija pret to nekādu iebildumu. Ar lielu lepnumu viņš attaisnoja sava vārda nozīmi, un vienmēr ņēma šo dziru sev līdzi uz krogu.
Zemenes garšoja tik saldi un mazliet reibinoši, bet tās nevarēja remdēt manas slāpes.
-Tu esi pamatīgi novārdzis,-
Ametists apsēdās man līdzās un skumji noteica.
-Esmu tik… dusmīgs un pievilts!-
-Viņš gan Tev lika trūkties… Kas notika?-
Jautāja Ametists. Es skumji vēros uz vīna pudeli:
-Ja Tu man palīdzēsi sadabūt asinis, drīz vien es Tev visu pastāstīšu.-
-Ak, par to nesatraucies, Landelion,-
Viņš atbildēja un aizsteidzās uz blakus telpu. Tikmēr es apskatīju savu jauno mītni. Tā nu dien bija mana drauga Ametista gaumē: violetie un melleņu krāsas toņi, iedegtās sveces un opija vīraks, Taro kārtis un grāmatas- viņa dienasgrāmatas. Tas viss viedo manu draugu.
Atceros, ka mēs abi satikāmies kādā tavernā. Mans skolotājs lika nopirkt vīnu un aiznest to uz mūsu meža būdiņu. Tas bija kādā vasaras naktī. Tavernā bija daudz cilvēku un arī citu radījumu, par kuriem viņiem nebija ne jausmas. Un tad pie manis piegāja Ametists. Viņš izskatījās tik dzēris un priecīgs, ka es nolēmu ar viņu patērzēt.
-Ne te, -
Viņš man teica. Un aizveda mani uz kādu noru. Mēness gaismā viņa mati mirdzēja kā kraukļa spalva, viņš smaržoja pēc vīna un izskatījās tik jauns un daiļš. Viņš- tumšs un es- tik gaišs. Izskatījāmies kā divi pretstati, taču mūs savienoja viena nakts, kas uz mūžu pārvērta mūsu abu dzīves.
-Tu esi tik skaists,-
Ametists čukstēja un pēkšņi noskūpstīja manas lūpas. Es sajutu trīsas un maigi pieglaudos viņam klāt. Es sajutu viņa smaržu aromātu. Ar mēli pieskāros viņa kaklam un neizpratnē atrāvos nost, skatījos viņa sejā:
-Kāpēc Tu tā dari?-
Es jautāju. Ametists arī neizpratnē lūkojās manī:
-Es nezinu… Vienkārši… Tu izskaties kā eņģelis.-
-Eņģelis?-
Es nodomāju.
-Tev nav ne jausmas…-
Es viņam atbildēju. Viņš lika man klusēt. Ametists atkal pievilka mani sev klāt un sāka kaislīgi skūpstīt. Es biju tik apmulsis, bet nespēju pretoties. Ametists glāstīja manus matus, kaklu un plecus. Man tas likās tik uzbudinoši, ka es mazliet trīcēju un uz manas ādas sacēlās matiņi. Ametists mani reibināja. Viņš novilka manu vesti un kreklu, es necentos pretoties. Viņš skūpstīja manu kaklu, jaunekļa roka slīdēja zemāk.
-Nevajag, Tu neko nezini… Tu nesaproti,-
Es iebildu. Ametists atkal smaidīja. Viņa seja bija tik tuvu manējai.
-Es zinu, kas Tu esi… Un es Tevi gaidīju,-
Viņš atbildēja. Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka nezināju ko iesākt.
-Patiešām?-
Es jautāju mazliet draudīgā tonī, saņemdams viņa kaklu savās rokās. Ametists mierīgi lūkojās manī.
-Neatstāj mani.-
Viņš nočukstēja.
-Ko Tu zini?-
Es vēl joprojām viņu turēju ļoti cieši.
-Es zinu, ka Tu esi vampīrs.-
Mans tvēriens kļuva vēl ciešāks.
-Nē… nē, es neko nevienam neteicu. Es.. es… mīlu Tevi!-
Viņš centās man paskaidrot, kamēr es viņu vēlējos viņu vienkārši nežēlīgi nožņaugt. Pēkšņi mans tvēriens atslāba. Es iesmējos.
-Es Tevi varētu tagad vienkārši nogalināt, un Tu vēl saki, ka mīli mani.-
-Es nezinu, kādēļ tā ir, bet es jūtu stipru pievilkšanās spēku,-
Viņš atbildēja.
-Kā Tu uzzināju, ka esmu vampīrs?-
Es jautāju.
-Es Tev sekoju. Tu man iepatikies jau tad, kad es Tevi pirmo reizi ieraudzīju. Vēlējos zināt, kur Tu esi apmeties. Un tad nejauši ieraudzīju, kā Tu ieturi savu maltīti,-
Ametists godīgi atbildēja.
-Un ko Tu vēlies lai es daru?-
Jautāju, pievilku viņa seju klāt savējai un nolaizīju lūpas.
-Es vēlos Tevi,-
Viņš nočukstēja. Un tad mēs viens otru maigi ieguvām. Mūsu pieskārieni bija noslēpumaini un alkaini. Mēs grimām viens otra skavās kā divi mīlnieki. Es nezināju, ko īsti jutu, bet tā bija līdzīga sajūtai, par kuru stāstīja mans Radītājs. Pirmo reizi jutu, ka vēlos kādu tik ļoti, ka varētu pat radīt.
-Pārveido mani,-
Viņš lūdzās, kad mēs abi kaili gulējām norā. Es gulēju uz Ametista pleca, apvijis savas rokas ap viņa mazliet sievišķīgo ķermeni.
-Vai Tevi kāds gaida?-
Es jautāju.
-Tikai Tu,-
Viņš noslēpumaini atbildēja. Es pasmaidīju. Kaut kur dziļi sevī es zināju, ka tā patiešām ir. Un es to neprātīgi vēlējos- tagad un tūlīt. Un es zināju, ka mēs piederēsim viens otram tik ļoti, ka būsim vairāk kā sirdsdraugi un mazāk kā mīlnieki. Es tikai nezināju, ko par to teiks mans skolotājs.
-Jā, es tevi gaidīju…-
Atbildēju un pieglaudos viņam klāt.
-Tu esi tik skaists, Ametist!-
-Ametists?-
-Jā… Tu smaržo pēc Ametista. Es Tev došu jaunu vārdu.-
Viņš iesmējās un noglāstīja manus matus.
-Vai esi gatavs?-
Es jautāju.
-Jā…-
Ametists atbildēja nevilcinoties.
Mēs kopā pavadījām daudz laika- es, Ametists un mans skolotājs. Mēs bijām nešķirami, un viens otram nozīmējām visu. Ametists apmetās pie mums. Mēs bieži gulējām kopā, izklaidējāmies un devāmies medīt. Taču ikvienam pienāk laiks, kad dzīve uzliek daudzus pārbaudījumus. Mēs visi pašķīrāmies Tumšajā gadsimtā. Manu skolotāju nogalināja, bet Ametists devās uz citām zemēm. Mēs zinājām, ka reiz satiksimies atkal. Mums abiem vajadzēja laiku pārdomām.
-Re,-
Istabā ienāca Ametists. Viņš rokās nesa milzīgu kolbu ar asinīm. Manas acis iemirdzējās. Es biju izsalcis tik ļoti, ka būtu gatavs to visu izdzert vienā rāvienā.
-Tikai mierīgāk, mans draugs. Asiņu pietiks vairākām nedēļām,-
Viņš teica un nolika kolbu un grālu manā priekšā, tad ielēja tajā asinis. Pirmo devu es iztukšoju vienā rāvienā. Šķiet, asinis mani spēcināja, un es sajutos daudz labāk.
-Paldies, Ametist. Es tā priecājos Tevi satikt atkal.-
-Ak, es arī. Kad vairs nespēju būt viens, devos Tevi meklēt. Centos sekot Tavām vibrācijām un smaržām gaisā. Iedomājos sevi Tavā vietā un centos saprast, kur Tu varētu doties.-
Viņš atbildēja un ielēja man vēl spēcinošās dziras.
-Kas īsti notika?-
Viņš jautāja, un es nevilcinoties arī visu izstāstīju.
-Tātad Monāti nav nekādi eņģeļi…-
Ametists noteica, kad mans stāsts bija galā.
-Tie dīvainie radījumi man nekad nav patikuši. Bet ir gadījies izmantot viņu pakalpojumus. Brīnos, ka Tu neko nezināji par Mēness akmeni. Tas ir mazliet līdzīgs ametista dzirai, tikai tā iegūšanas veids ir daudz citādāks. Un ko Tu domā darīt tālāk?-
Viņš jautāja.
-Vai Tu domā Monātus? Es viņus likšu mierā. Jā, esmu neprātīgi dusmīgs, bet es apzinos, ka tas nav tā vērts. Luna tāpat nespētu būt ar mani, turklāt viņa pati man deva Mēness akmens dziru, kas bija pagatavota citā veidā.-
-Un tas nozīmē, ka viņa šo to plānoja.-
Ametists pabeidza manu sakāmo.
-Jā…-
Es skumji atbildēju. Uz galda stāvēja tukša kolba. Beidzot jutos kā es pats. Beidzot spēju izsekot notikumiem un savilkt paralēles.
-Pastāsti, ko Tu darīji visu šo laiku.-
Es jautāju draugam.
-Ak, neko īpašu,-
Viņš iesmējās un noslēpumaini pasmaidīja,
-Es baudīju dzīvi, ceļoju, meklēju sev līdzīgos un atklāju jauna veida būtnes. Es nebiju viens. Mana vientulība ilga tikai pāris gadu simtus. Tad es noguru no tās. Man ir vajadzīgas citas būtnes, jaunas iepazīšanās, jauna pieredze. Tu taču mani pazīsti.-
-Jā, Tu vienmēr esi bijis mans pretstats.-
Atbildēju.
-Vai zini, kur mēs atrodamies?-
Viņš jautāja. Apjautu, ka nebiju par to aizdomājies.
-Kur mēs atrodamies?-
Es interesējos. Ametists pasmaidīja, tad pienāca man klāt un paklanījās.
-Vai daiļais jaunskungs nevēlas ieraut kādu mēriņu kopā ar noslēpumaino jaunekli?-
Ametists jautāja to pašu, ko mūsu pirmajā tikšanās reizē. Es iesmējos.
-Un ko jauneklis man var piedāvāt? –
-Ne te,-
Ametists atbildēja un paņēma mani aiz rokas. Mēs izgājām ārā. Neticami. Tā bija tā pati taverna. Ametists bija ierīkojis savu mītni, kur reiz bija taverna. Nespēju beigt smaidīt. Prātā atausa tik daudz atmiņu. Mēs abi klusējām. Ametists mani veda uz noru.
-Tu esi tik skaists,-
Viņš čukstēja, un mēs iegrimām skūpstos un skavās. Mans draugs kā senāk smaržoja pēc opija, kas mani tik ļoti reibināja. Es sajutos tik mīlēts un gaidīts.
-Kāpēc Tu biji prom tik ilgi?-
Es jautāju, elsodams kaislē.
-Šis jautājums pagaidām neietilpst šīs ainas scenārijā,-
Viņš atbildēja un ieslidināja savas rokas manās biksēs pie mana apmatojuma, kas kā saulaina zāle auga pie mana baudas torņa. Es sajutu spēcīgu uzbudinājumu.
-Pārveido mani,-
Viņš runāja tik rotaļīgi un koķeti.
-Es ne tikai Tevi pārveidošu,-
Atbildēju un nogāzu Ametistu zemē, sāku viņu izģērbt un alkaini skūpstīt. Spīdēja apaļš mēness, mēs ieguvām viens otru, tad skrējām kaili pa noru un skaļi smējāmies. Es jutos tik laimīgs. Tad mēs kopīgi devāmies uz klubu. Tas atradās diezgan tālu no mūsu mītnes. Varētu teikt, ka mēs atkal dzīvojam nomaļā vietā. Es pilnīgi atbrīvojos. Vairs nevēlējos domāt par Lunu un Zvondānu. Ametists mani cienāja ar dažādiem dzērieniem- martini un viskiju, kā arī absintu. Mēs iereibām tikai mazliet, jo Ametists dāsni dalījās ar savu noslēpumaino dziru. Visi šie dzērieni man likās ļoti baudāmi un patīkami. Mēs abi dejojām krāsainajās neona gaismās un ļāvām sev pilnīgu brīvību, kamēr nogurām un devāmies mājās. Es sajutos tik vecs. Es daudz domāju par savu skolotāju, par to, kā mainās laiki, par dažādām būtnēm, kas apdzīvo šo planētu. Cilvēki neko nezina. Viņi dzīvo blakus brīnumiem, un to pat nenojauš. Bet varbūt, ja viņi to zinātu, tad atgrieztos Tumšie laiki. Viņi neko nespētu saprast, nobītos, neko neredzētu. Nē, es neilgojos pēc sava cilvēciskā veidola. Jau no mazotnes zināju, ka kļūšu vampīrs. Mans tēvs bija arī mans skolotājs. Viņš mani audzināja viens, jo mana māte nomira dzemdībās. Viņš neslēpa no manis savu dabu, un es augu saskaņā ar to. Zināju visu, taču turēju noslēpumā no citiem. Mans tēvs man iemācīja visu, ko pats zināja. Es tiku radīts, kad man bija 19 gadi. Neilgi pēc tā iestājās Tumšais gadsimts, kad cilvēki centās izskaust raganas un vampīrus. Pietiks! Vairs nevēlos to atcerēties.
-Tu esi domīgs, vai viss ir kārtībā?-
Jautāja Ametists. Es paņēmu savu draugu aiz rokas.
-Jā, viss ir labi. Es tikai nespēju tikt galā ar atmiņu straumi. Šī vieta man atgādina tik daudz.-
-Es tam jau tiku pāri,-
Viņš atbildēja, un mēs klusēdami devāmies mājās. Mūsu ceļā nebija neviena. Es iedomājos, kā mēs abi uzkāpjam ļoti augstā kalnā un aplūkojam austošos sauli. Vai kāds no mums vēl atceras, kā tā izskatās? Mēs atkal bijām kopā- divi nešķirami sirdsdraugi. „Ametists un Landelions uz mūžu”- tā mēs iegrebām kādā tavernas sienā. Ak, mēs viens otram vienmēr esam bijuši kā nakts vīzijas- uzrodamies un pazūdam. Mēs nekad neesam laiku jutuši kopā, laiks atnāk tad, kad mēs esam katrs savā stūrī.