Kad mēs pārnācām mājās, Zvondāns mierīgi lasīja grāmatu. Luna noskūpstīja brāli uz pieres.
-Es tev sagatavoju siltu un smaržīgu vannu,-
Viņš atbildēja. Viņa viegli uzsmaidīja Zvondānam un palūkojās uz mani ar noslēpumainu smaidu. Zvondāns piecēlās kājās.
-Vai nevēlies aiziet ar mani uz upi?-
Viņš jautāja. Telpā ieplūda maiga magoņu smarža.
Biju netīrs. Vēlējos nomazgāties, taču mani mocīja vēlme palikt un nomazgāt Lunu. Atkal pieskarties viņas burvīgajai ādai, un varbūt pat mazgāties kopā, taču es sapratu, ka Zvondānam tas nepatiktu.
-Jā, kāpēc gan ne?-
Es atbildēju. Mēs atkal izgājām naktī, tā likās mazliet vientuļa un salta.
-Luna man pastāstīja par rūnām.-
Es iesāku sarunu.
-Droši vien viņa gribēja, lai Tu zini visu.-
Atbildēja Zvondāns. Es atkal ieskatījos viņa dievišķajā sejā. Mēness dēls, Zvaigznes dēls. Viņš varētu mirdzēt debesīs viens pats, un visa pasaule apbrīnotu viņa spožumu.
-Viņa man pastāstīja par zīmēm. Luna nosauca pirmās divas. Vai Tu vari man pastāstīt vairāk?-
-Es tev sagatavoju siltu un smaržīgu vannu,-
Viņš atbildēja. Viņa viegli uzsmaidīja Zvondānam un palūkojās uz mani ar noslēpumainu smaidu. Zvondāns piecēlās kājās.
-Vai nevēlies aiziet ar mani uz upi?-
Viņš jautāja. Telpā ieplūda maiga magoņu smarža.
Biju netīrs. Vēlējos nomazgāties, taču mani mocīja vēlme palikt un nomazgāt Lunu. Atkal pieskarties viņas burvīgajai ādai, un varbūt pat mazgāties kopā, taču es sapratu, ka Zvondānam tas nepatiktu.
-Jā, kāpēc gan ne?-
Es atbildēju. Mēs atkal izgājām naktī, tā likās mazliet vientuļa un salta.
-Luna man pastāstīja par rūnām.-
Es iesāku sarunu.
-Droši vien viņa gribēja, lai Tu zini visu.-
Atbildēja Zvondāns. Es atkal ieskatījos viņa dievišķajā sejā. Mēness dēls, Zvaigznes dēls. Viņš varētu mirdzēt debesīs viens pats, un visa pasaule apbrīnotu viņa spožumu.
-Viņa man pastāstīja par zīmēm. Luna nosauca pirmās divas. Vai Tu vari man pastāstīt vairāk?-
Es lūdzos. Zvondāns pasmaidīja:
-Trešā zīme ir zvaigžņu deja. Pēc mēness kalendāra tā šogad ir gaidāma augusta sākumā. Cilvēki to sauc par zvaigžņu lietu, Monāti to sauc par pirmsnokāpšanas stariem. Ja zvaigznes vēro ļoti uzmanīgi, var aptuveni aprēķināt, kurā vietā nokāps Mēness dievs. Bet mūsdienās tas vairs nav tik stabili. Mēness dievs vairs nedod tik tiešas koordinātas vai nedod tās vispār. –
Es uzmanīgi klausījos Zvondāna teiktajā.
-Tātad, tā ir pēdējā no zīmēm?-
Es jautāju.
-Patiesībā nē,-
Atbildēja Zvondāns, kad mēs pienācām pie upes.
-Vēl ir ceturtā, kuru redz izredzētie. To nevar redzēt visi Monāti vai īpašas būtnes, kas mīt uz šīs zemes, bet mēs esam par to lasījuši. Tā parādās tieši pirms rītausmas. Un tā ir sudrabota gaisma, kas izskatās kā mirdzošs sniegs,-
Viņš ieturēja pauzi, lai izģērbtos. Es lūkojos uz viņa ķermeni, un pār mani pārskrēja smalkas, patīkamas trīsas. Viņš izskatījās tik nevainojams, tik mirdzošs un stalts. Pēkšņi es spēju lūkoties tikai uz to, kā noplīvo viņa mati, kā Zvondāns paceļ roku. Kaut ko tādu pret vīrieti es jau biju jutis iepriekš. Ja es nebūtu ieraudzījis Lunu, man liktos, ka Zvondāns ir mans izredzētais. Es aizgaiņāju prom šīs domas. Tas viss ir ilgās vientulības dēļ.
-To nevar redzēt ar neapbruņotu aci, -
Zvondāns turpināja un iebrida upē. Es arī izģērbos un sekoju viņam.
-Šī parādība ilgst tikai īsu brīdi. Tā izpaužas kā sudrabots vējš, kas kustas un maina formu, pārveidojas par zvaigzni, un tad lēni izplēn debesīs. –
Un tad Zvondāns ienira ūdenī. Tā es stāvēju kails un apmulsis krastā, vērodams, kā varenās vīrieša rokas atver ūdens rīkli, un es tām sekoju. Ūdens bija patīkams un maigs. Mēs abi kādu laiku klusēdami peldējām, baudījām šo burvīgo dabas dāvanu un aplūkojām zvaigznes. Tas man kaut ko atgādināja, un es ieniru savu domu plūdumā. Es atcerējos naktis, kad mēs ar radītāju klejojām mežos. Mēs gaudojām kā vilki, skrējām kā lodes, medījām lāčus un citas plēsoņas. Tas bija mūsu ziedu laiks, kad es neko nezināju par vientulību un raizēm, ka neviens vairs nav palicis dzīvs.
-Skaties, Landelion!-
Mans Radītājs aicināja.
-Šīs zvaigznes ir kā nebeidzams skaits plēsoņu, kuras mums jānomedī, bet dažas no tām ir vienkārši būtnes, par kurām mums pat nav ne jausmas.-
Un tad mēs devāmies mežonīgā skrējienā pa mežu. Es jutos tik brīvs un priecīgs, un man likās, ka es vienmēr varēšu paslēpties šeit, jo mežos ir kāda daļa no manis. Ja tā tur nav atstāta, tad tā vismaz ir pārlidojusi pāri.
Zvondāns izkāpa no ūdens, tā iztraucēdams manu domu plūdumu. Arī es viņam sekoju.
-Paldies, ka uzaicināji mani uz šejieni. Te ir ļoti skaisti!-
Es teicu. Mēs abi lēni ģērbāmies.
-Es tevi šeit neuzaicināju tāpat vien,-
Viņš atbildēja. Kaut kur tuvumā ziedēja mežrozes. Es to varēju sajust.
-Vai drīkstu zināt īsto iemeslu?-
Es jautāju, kaut gan sevī jau zināju Zvondāna atbildi.
-Drīksti gan. Kad es aizgāju no pļavas, es zināju, ka jūs ar Lunu nodosieties mīlas rotaļām. Bet tad es arī sapratu, ka nespēju viņu dalīt ne ar vienu. Lai gan Luna ir mana māsa, un es nejūtu pret viņu tādu tieksmi kā tu, viņa ir mans sirdsdraugs. Mēs kopā esam piedzīvojuši tik daudz! Manuprāt, sirdsdraugi ir kaut kas līdzīgs mīlētājiem, tikai saikne ir daudz ciešāka, jo viņi vienmēr zina, kas otram ir vajadzīgs. Mīlētāji arī to zina, tikai pasniedz to šajā fiziskajā veidā, kas liek aizmirst par citiem veidiem, kas pastāv, lai sniegtu savu daļu pilnības.-
-Es saprotu tevi, Zvondān,-
Es skumji atbildēju,
-Taču tu nevari mūžīgi būt ar Lunu. Viņa nav tavs īpašums.-
-Man gan šķiet, ka sirdsdraugi pieder viens otram. Bet tu maldies, Landelion. Luna nekad nenāktu tev līdzi, bet ja nāktu, tad tikai kopā ar mani. Es šaubos, ka mēs visi trīs spētu pastāvēt.-
Zvondāns pretojās.
-Man nav nekas pretī, ja mēs arī būtu trīs,-
Es centos viņu pārliecināt.
- Kā tev trūktu? Tu skatītos uz mani un Lunu un ilgotos pēc mīlestības? Tev šķiet, ka es tevi nespētu mīlēt? Zvondān, es esmu vampīrs, un tu man liecies tik pat burvīgs cik Luna.-
Zvondāns mirkli klusēja, tad atbildēja:
-Es zinu, ko tu jūti pret mani, es pamanīju. Bet mēs esam tikai divi- es un Luna. Katram varbūt tikai viens sirdsdraugs. Es ceru, ka tu vairs nenāksi pie mums, jo citādi man nāksies tev likt vilties manā varenajā dievišķībā, kuru tu manī saskati.-
- Vai Luna arī domā tāpat?-
Es nikni vaicāju. Jau biju gatavs viņam uzbrukt, taču gaidīju īsto brīdi.
-Luna sapratīs. Viņai tāpat ir grūti. Domas par tevi un mani viņu moka. Un viņa lieliski zina, ka mēs trīs nekad nevarēsim sadzīvot. Viņai sāpētu attālums no manis, bet viņa arī nevarētu izturēt, ka tu esi pamests novārtā.-
Zvondāns atbildēja, un pēkšņi izvilka kaut ko no kabatas un uzpūta to man virsū. Pēkšņi es vairs nespēju kontrolēt savus locekļus. Es sagrīļojos un smagi novēlos uz zemes. Tāda sajūta, it kā manā galvā dzīvotu bišu spiets. Jutos tik pārsteigts, ka nespēju īsti aptvert notiekošo.
-Ak, jā. Šie ir Mēness akmens puteklīši. Vai nav unikāla lieta?-
Zvondāns nosmīnēja.
- Nenāc vairs. Tu mūs neatradīsi vecajā vietā.-
Tad viņš vienkārši aizgāja, atstādams mani bezspēcīgu, apstulbušu, nodotu un atkal vientuļu. Es dusmojos uz sevi, ka neuzbruku uzreiz. Kādēļ kā muļķis gaidīju īsto brīdi? Un caur šīm mežonīgajām dusmām, kuras jutu arī uz Zvondānu, es lēni iegrimu neizbēgamā transā, kas ieveda mani pretīgā murgu valstībā.
-Trešā zīme ir zvaigžņu deja. Pēc mēness kalendāra tā šogad ir gaidāma augusta sākumā. Cilvēki to sauc par zvaigžņu lietu, Monāti to sauc par pirmsnokāpšanas stariem. Ja zvaigznes vēro ļoti uzmanīgi, var aptuveni aprēķināt, kurā vietā nokāps Mēness dievs. Bet mūsdienās tas vairs nav tik stabili. Mēness dievs vairs nedod tik tiešas koordinātas vai nedod tās vispār. –
Es uzmanīgi klausījos Zvondāna teiktajā.
-Tātad, tā ir pēdējā no zīmēm?-
Es jautāju.
-Patiesībā nē,-
Atbildēja Zvondāns, kad mēs pienācām pie upes.
-Vēl ir ceturtā, kuru redz izredzētie. To nevar redzēt visi Monāti vai īpašas būtnes, kas mīt uz šīs zemes, bet mēs esam par to lasījuši. Tā parādās tieši pirms rītausmas. Un tā ir sudrabota gaisma, kas izskatās kā mirdzošs sniegs,-
Viņš ieturēja pauzi, lai izģērbtos. Es lūkojos uz viņa ķermeni, un pār mani pārskrēja smalkas, patīkamas trīsas. Viņš izskatījās tik nevainojams, tik mirdzošs un stalts. Pēkšņi es spēju lūkoties tikai uz to, kā noplīvo viņa mati, kā Zvondāns paceļ roku. Kaut ko tādu pret vīrieti es jau biju jutis iepriekš. Ja es nebūtu ieraudzījis Lunu, man liktos, ka Zvondāns ir mans izredzētais. Es aizgaiņāju prom šīs domas. Tas viss ir ilgās vientulības dēļ.
-To nevar redzēt ar neapbruņotu aci, -
Zvondāns turpināja un iebrida upē. Es arī izģērbos un sekoju viņam.
-Šī parādība ilgst tikai īsu brīdi. Tā izpaužas kā sudrabots vējš, kas kustas un maina formu, pārveidojas par zvaigzni, un tad lēni izplēn debesīs. –
Un tad Zvondāns ienira ūdenī. Tā es stāvēju kails un apmulsis krastā, vērodams, kā varenās vīrieša rokas atver ūdens rīkli, un es tām sekoju. Ūdens bija patīkams un maigs. Mēs abi kādu laiku klusēdami peldējām, baudījām šo burvīgo dabas dāvanu un aplūkojām zvaigznes. Tas man kaut ko atgādināja, un es ieniru savu domu plūdumā. Es atcerējos naktis, kad mēs ar radītāju klejojām mežos. Mēs gaudojām kā vilki, skrējām kā lodes, medījām lāčus un citas plēsoņas. Tas bija mūsu ziedu laiks, kad es neko nezināju par vientulību un raizēm, ka neviens vairs nav palicis dzīvs.
-Skaties, Landelion!-
Mans Radītājs aicināja.
-Šīs zvaigznes ir kā nebeidzams skaits plēsoņu, kuras mums jānomedī, bet dažas no tām ir vienkārši būtnes, par kurām mums pat nav ne jausmas.-
Un tad mēs devāmies mežonīgā skrējienā pa mežu. Es jutos tik brīvs un priecīgs, un man likās, ka es vienmēr varēšu paslēpties šeit, jo mežos ir kāda daļa no manis. Ja tā tur nav atstāta, tad tā vismaz ir pārlidojusi pāri.
Zvondāns izkāpa no ūdens, tā iztraucēdams manu domu plūdumu. Arī es viņam sekoju.
-Paldies, ka uzaicināji mani uz šejieni. Te ir ļoti skaisti!-
Es teicu. Mēs abi lēni ģērbāmies.
-Es tevi šeit neuzaicināju tāpat vien,-
Viņš atbildēja. Kaut kur tuvumā ziedēja mežrozes. Es to varēju sajust.
-Vai drīkstu zināt īsto iemeslu?-
Es jautāju, kaut gan sevī jau zināju Zvondāna atbildi.
-Drīksti gan. Kad es aizgāju no pļavas, es zināju, ka jūs ar Lunu nodosieties mīlas rotaļām. Bet tad es arī sapratu, ka nespēju viņu dalīt ne ar vienu. Lai gan Luna ir mana māsa, un es nejūtu pret viņu tādu tieksmi kā tu, viņa ir mans sirdsdraugs. Mēs kopā esam piedzīvojuši tik daudz! Manuprāt, sirdsdraugi ir kaut kas līdzīgs mīlētājiem, tikai saikne ir daudz ciešāka, jo viņi vienmēr zina, kas otram ir vajadzīgs. Mīlētāji arī to zina, tikai pasniedz to šajā fiziskajā veidā, kas liek aizmirst par citiem veidiem, kas pastāv, lai sniegtu savu daļu pilnības.-
-Es saprotu tevi, Zvondān,-
Es skumji atbildēju,
-Taču tu nevari mūžīgi būt ar Lunu. Viņa nav tavs īpašums.-
-Man gan šķiet, ka sirdsdraugi pieder viens otram. Bet tu maldies, Landelion. Luna nekad nenāktu tev līdzi, bet ja nāktu, tad tikai kopā ar mani. Es šaubos, ka mēs visi trīs spētu pastāvēt.-
Zvondāns pretojās.
-Man nav nekas pretī, ja mēs arī būtu trīs,-
Es centos viņu pārliecināt.
- Kā tev trūktu? Tu skatītos uz mani un Lunu un ilgotos pēc mīlestības? Tev šķiet, ka es tevi nespētu mīlēt? Zvondān, es esmu vampīrs, un tu man liecies tik pat burvīgs cik Luna.-
Zvondāns mirkli klusēja, tad atbildēja:
-Es zinu, ko tu jūti pret mani, es pamanīju. Bet mēs esam tikai divi- es un Luna. Katram varbūt tikai viens sirdsdraugs. Es ceru, ka tu vairs nenāksi pie mums, jo citādi man nāksies tev likt vilties manā varenajā dievišķībā, kuru tu manī saskati.-
- Vai Luna arī domā tāpat?-
Es nikni vaicāju. Jau biju gatavs viņam uzbrukt, taču gaidīju īsto brīdi.
-Luna sapratīs. Viņai tāpat ir grūti. Domas par tevi un mani viņu moka. Un viņa lieliski zina, ka mēs trīs nekad nevarēsim sadzīvot. Viņai sāpētu attālums no manis, bet viņa arī nevarētu izturēt, ka tu esi pamests novārtā.-
Zvondāns atbildēja, un pēkšņi izvilka kaut ko no kabatas un uzpūta to man virsū. Pēkšņi es vairs nespēju kontrolēt savus locekļus. Es sagrīļojos un smagi novēlos uz zemes. Tāda sajūta, it kā manā galvā dzīvotu bišu spiets. Jutos tik pārsteigts, ka nespēju īsti aptvert notiekošo.
-Ak, jā. Šie ir Mēness akmens puteklīši. Vai nav unikāla lieta?-
Zvondāns nosmīnēja.
- Nenāc vairs. Tu mūs neatradīsi vecajā vietā.-
Tad viņš vienkārši aizgāja, atstādams mani bezspēcīgu, apstulbušu, nodotu un atkal vientuļu. Es dusmojos uz sevi, ka neuzbruku uzreiz. Kādēļ kā muļķis gaidīju īsto brīdi? Un caur šīm mežonīgajām dusmām, kuras jutu arī uz Zvondānu, es lēni iegrimu neizbēgamā transā, kas ieveda mani pretīgā murgu valstībā.