Luna pārsteigti lūkojās Zvondānā, tad paķēra mani aiz rokas, un mēs skrējām. Izrādās miteklis atradās netālu no pamestām rūpnīcām. No ārpuses nevarētu pateikt, ka šī ir apdzīvota ēka. Gaiss oda pēc dzelzs un rūsas. Šeit tuvumā nebija nevienas mājas. Apkārtne bija aizaugusi ar garu zāli, krūmiem un kokiem, bet ēkas ar sūnām.
-Es devos rast sevī spēku, jau biju pamanījis savu upuri.-
Zvondāns stāstīja.
-Tad es viņam sekoju. Tas bija vīrietis. Pēkšņi viņš sāka iet pa to ceļu, kur atrodas pļava. Es mierīgi sekoju, bet tad ieraudzīju… to, kas jums abiem būtu jāredz. Protams, šis cilvēks to nevarēja redzēt. Kaut ko tik smalku un reizē varenu var redzēt tikai izredzētas būtnes. Es atstāju savu upuri un ātri devos pie jums.-
Prātoju, kas tad īsti ir noticis ar ziediem. Taču Zvondāns vairs neko neteica. Luna vairs neizskatījās pārbijusies, šķiet, viņa nojauta, kas īsti ir noticis, taču viņas sejā varēja manīt smalku neticības dzirksti.
-Es devos rast sevī spēku, jau biju pamanījis savu upuri.-
Zvondāns stāstīja.
-Tad es viņam sekoju. Tas bija vīrietis. Pēkšņi viņš sāka iet pa to ceļu, kur atrodas pļava. Es mierīgi sekoju, bet tad ieraudzīju… to, kas jums abiem būtu jāredz. Protams, šis cilvēks to nevarēja redzēt. Kaut ko tik smalku un reizē varenu var redzēt tikai izredzētas būtnes. Es atstāju savu upuri un ātri devos pie jums.-
Prātoju, kas tad īsti ir noticis ar ziediem. Taču Zvondāns vairs neko neteica. Luna vairs neizskatījās pārbijusies, šķiet, viņa nojauta, kas īsti ir noticis, taču viņas sejā varēja manīt smalku neticības dzirksti.
- Vai tu esi drošs, ka to redzēji? Varbūt tava apziņa saplūda ar kāda vīzijām kā tad ar Ladilu…-
Jautāja Luna.
Zvondāns papurināja galvu:
-Nē, Luna. Es to redzēju skaidri. Ja tās būtu kāda vīzijas, tad es agri vai vēlu atgūtos.-
Mēs tuvojāmies pļavai. Es sajutu medainu smaržu. Tā bija līdzīga tai, kuru es jutu, kad satiku Lunu, bet tomēr šī bija spēcīgāka. Es sajutu trīsas. Trīsas gaisā un sevī. Kaut kas ļoti maigs un biezs atradās gaisā. Es pavēros apkārt. Nespēju noticēt savām acīm…
Luna izdvesa apbrīnas pilnu vaidu. Tas bija neticami. Visas puķes un ziedošie koki mirdzēja kā mēness. Es pieliecos pie kāda no ziediem un pieskāros tam ar pirkstu galiem. Uz tiem palika bieza mirdzoša masa, kas ne tikai smaržoja, bet arī garšoja kā medus. Es neko nesapratu.
-Kas te notiek?-
Es jautāju.
Zvondāns ilgi vērās pļavā, tad atbildēja:
-Tā ir zīme, Ladil. Mēness Dievs nāk uz zemi. Tā ir rakstīts mūsu senajās rūnās.-
Es vēroju kā Luna pastaigājas pa pļavu. Viņas drēbes mirdzēja no ziedu sulas, un tā smaržoja vēl spēcīgāk, jo Luna kairināja ziedus ar savu kleitu, basajām kājām un rokām. Es vēros tajā ar dziļu apbrīnu. Luna man likās tik pārdabiska ka nekad agrāk. Viņa pieskārās saviem matiem, un arī tie sāka mirdzēt. Viņa izskatījās pēc dievietes.
-Tu esi izredzējis manu māsu, es to redzu-
Ierunājās Zvondāns.
- Tev jāzina, ka viņa ir mans sirdsdraugs. Mēs esam kopā gandrīz visu savu mūžu. Man būtu grūti viņas roku dot kādam citam.-
Es nebiju pārsteigts.
-Zvondān, es nevēlos tev neko atņemt. Jā, šķiet, ka esmu izredzējis tavu māsu, jo arī es to jūtu. Tā ir sajūta, kas dusēja kaut kur dziļi gadsimtiem ilgi. Vienatne ir tik mokoša, ka es tev to nenovēlētu, mans draugs.-
Es atbildēju. Zvondāns skumji pasmaidīja:
-Jā, laikam tā ir. Kad es iedomājos savu dzīvi bez Lunas, es saprotu, ka tā kļūst tukša un nepanesama. Tad es laikam tev to nespētu piedod.-
-Man liekas, Luna tevi nepamestu. Pazust vajadzētu man.-
Kad es to pateicu, manā sirdī iedūrās sāpīgs rūgtums. Es atkal atcerējos savas vienatnes gadus. Vairāk kā jebkad es tagad centos turēties pie tiem, kas mani atrada.
-Varbūt tev taisnība, bet kas es esmu, lai iznīcinātu Lunas laimi?-
Atbildēja Zvondāns. Mēs kādu brīdi klusējām. Vienkārši vērojām kā Luna noģērbj savu gaiši zilo kleitu un iegrimst pļavā.
-Man jādodas. Gaidīšu jūs abus pārrodamies mājās.-
Teica Zvondāns un noslēpumaini pasmaidīja. Es pamāju. Nesapratu, ko viņš ar to domāja.
-Ej taču! Neliec Lunai gaidīt!-
Viņš noteica un devās prom. Es iebridu pļavā. Ziedu sula lipa klāt manām drēbēm, likdama tām mirdzēt kā eņģelim. Es lēni tuvojos Lunai, domāju par to, ko teica Zvondāns, par to kā viņš to pateica. Vai tas bija mājiens, ka Luna pieder viņam? Bet es zinu, ko tas nozīmē. Arī man reiz bija sirdsdraugs.
Kādu brīdi es vēros Lunā, uz viņas kailajām, mirdzošajām krūtīm, slaido ķermeni... Viņa izskatījās pasakaini. Nevarēju izteikt vārdiem, cik viņa bija skaista. Es aizturēju elpu.
-Nāc pie manis…-
Viņa pavedinoši aicināja. Es lēni izģērbos. Luna mani vēroja tik cieši. Viņas acīs spīdēja mēness. Es apgūlos viņai blakus. Luna skūpstīja manas lūpas, acis un kaklu, tad maigi noglāstīja zāli un iezieda mani ar šo pārdabisko sulu. Viņas rokas lēni un mierīgi slīdēja pār manu augumu. Tāpat darīju arī es. Jau biju aizmirsis, cik patīkams ir sievietes ķermenis. Ak, vairāk kā jebkurš cits tas slēpj sevī noslēpumu dzīles. Es noskūpstīju Lunu.
Es jutos tik uzbudināts. Viņa iepina savus pirkstus manos matiņos tur lejā.
-Luna…-
Es nočukstēju, cenzdamies neļaut viņas rokai slīdēt zemāk.
-Nebaidies, es zinu, ka mēs to abi vēlamies.-
Viņa mierināja. Es nezināju ko atbildēt, atlaidu viņas roku no sava ciešā tvēriena un notrīcēju no viņas pieskārieniem. Es sajutos kā zvērs. Manī valdīja tik daudz emociju.
-Dārgā mana… Gaisma…-
Es čukstēju. Luna nolaizīja manas lūpas, tad lēni ar mēli slīdēja uz leju. Es biju tik sasprindzis. Es apstādināju viņas galvu pie savas nabas, tad saņēmu to rokās un skūpstīju un skūpstīju. Es ieguldīju Lunu zālē un man mani pirksti pārslīdēja pār viņas vaigiem, kaklu, krūtīm, vēderu, nabu, mīkstajiem, smaržīgajiem matiņiem lejā un ieslīdēja viņas klēpī. Luna kaislīgi ievaidējās. Es skūpstīju viņas vēderu un liku saviem pirkstiem darboties lēni un saudzīgi. Luna kaislē glāstīja zemi, manus matus, sevi. Viņa nespēja gulēt mierīgi. Es pats jutos kā apburts, kustējos līdzi saviem pirkstiem. Viņa satvēra manu roku un lika tai darboties ātrāk, es kustējos līdzi šim viņas noteiktajam ritmam, un sajutu viņas smaržu. Tā jaucās ar medu un mani neprātīgi vilināja. Pēkšņi es vairs nespēju izturēt un pieplaku viņas klēpim. Mana mēle glāstīja viņas maigo, miklo ādu, slīdēja viņas akā iekšā un ārā. Es centos iesūkt ikvienu viņas sulas pili, kas garšoja kā persiks. Kaut kur tālu prom es dzirdēju Lunas vaidus.
-Ladil, es vairs nespēju izturēt… Lūdzu…-
Arī es vairs nevarēju izturēt. Es ieslidināju savu baudas tornīti viņas akā, man griezās galva. Pļavā skanēja tikai vējš, mazie putni un mūsu vaidi un elsas.
-Mans mīļotais…-
Luna čukstēja.
-Jā…jā…jā,jā –
Es pusbalsī vaidēju ar katru savu kustību. Es paātrināju tempu. Dzinos viņā iekšā kā neprātīgs.
-Ātrāk! Ātrāk!-
Viņa lūdzās. Es klausīju, centos kutēties vēl ātrāk. Es jutu nākam savu sēklu. Kādu laiku šī sajūta man nesa milzīgu baudu, tad tā eksplodēja un es sajutu milzīgu atvieglojumu. Viss atgriezās savās vietās. Es atkal vēros Lunā. Mēs abi bijām slapji un aplipuši ar putekšņiem un medu.
-Luna, tu esi pasakaina…-
Es nočukstēju un apgūlos viņai blakus. Luna spēcīgi iekšēji staroja. Viņa izskatījās mazliet pietvīkusi.
-Es mīlu tevi.-
Viņa atbildēja un uzlika savu galvu man uz pleca. Es lūkojos debesīs. Ļāvos sev nomierināties, atkal un atkal izjust viņas klātbūtni, šo pilnību, šo atvieglojumu, ka neesmu viens.
-Luna, pastāsti man par rūnām,-
Es lūdzu.
-Rūnas ir mūsu Svētie Raksti. Tie tika radīti vairākus gadsimtus iepriekš, neviens nezina kad tieši. Bet šajās rūnas ir aprakstīti jebkuri dabas procesi, pareģojumi un zīmes. Monāti gaida Mēness Dievu atnākam atpakaļ uz zemi. Tas nav nekas apokalipsei līdzīgs. Tieši otrādi. Tā ir zīme, ka mainās ēra. Katru ēru Mēness Dievs nokāpj uz zemi un nes sev līdzi lielas pārmaiņas. Tas atstāj jaunas zīmes un pareģojumus, dāvā svētību dabai un Monātiem.-
Luna atbildēja.
-Tā ir metafora vai viņš ir īsts?-
Es jautāju.
-Mēness Dievs nāk kā persona. Kā būtne. Viņš nāks naktī, kad nespīdēs mēness, un Viņš pats būs kā gaismeklis. Iespējams, neviens Viņu neredzēs, jo mēs nezinām, kur īsti Dievs parādīsies. Bet ja mums laimēsies, mēs Viņu redzēsim un saņemsim Viņa svētību tieši no Viņa rokām. Šī ir viena no zīmēm. Šie ir Mēness ziedi. Rūnās rakstīts, ka Mēness ziedi ir otrā zīme. Pirmo mēs palaidām garām, jo bijām pārāk aizņemti ar tevi.-
-Kāda ir pirmā zīme?-
Es interesējos.
-Pirmā zīme nav tik skaidra un redzama. Tā ir ķiršu koku sirdspuksti.-
Atcerējos, kā mani pārsteidza šī parādība tovakar, kad atradu Lunu.
-Kāpēc tieši ķiršu koki?-
Es atkal jautāju.
-Tāpēc, ka tie ir Mēness Dieva mīļākie. Reiz, kad Viņš kādu laiku dzīvoja uz zemes, Viņam bija ķiršu dārzs. Šie koki mums ir svēti.-
Viņa atbildēja un lēni ar pirkstiem sāka kaut ko zīmēt uz mana vēdera.
- Luna, es to jutu! Tonakt, kad tevi satiku šajā pļavā, es nejauši atbalstījos pret kādu no ķiršu kokiem, un tam pukstēja sirds…-
Es teicu.
-Koki sveicina Mēness Dievu, -
Viņa atbildēja.
-Bet tas nozīmē, ka tu varētu būt Monāts.-
Luna domīgi novilka, tad piecēlās sēdus.
-Nāc, mums ir laiks doties mājās. Zvondāns mūs jau gaida.-
Mēs sākām ģērbties.
-Luna, es nevēlētos, lai tev vajadzētu šķirties no sava brāļa…-
Es iesāku.
-Par to mēs parunāsim vēlāk,-
Viņa atbildēja. Mēs vairs nerunājām. Luna un es klusēdami apģērbāmies un lēni devāmies mājās. Es jutos tā, it kā būtu iestrēdzis savās nakts vīzijās.
-Tikai nebeidzies…-
Es tik tikko dzirdami nočukstēju.
Jautāja Luna.
Zvondāns papurināja galvu:
-Nē, Luna. Es to redzēju skaidri. Ja tās būtu kāda vīzijas, tad es agri vai vēlu atgūtos.-
Mēs tuvojāmies pļavai. Es sajutu medainu smaržu. Tā bija līdzīga tai, kuru es jutu, kad satiku Lunu, bet tomēr šī bija spēcīgāka. Es sajutu trīsas. Trīsas gaisā un sevī. Kaut kas ļoti maigs un biezs atradās gaisā. Es pavēros apkārt. Nespēju noticēt savām acīm…
Luna izdvesa apbrīnas pilnu vaidu. Tas bija neticami. Visas puķes un ziedošie koki mirdzēja kā mēness. Es pieliecos pie kāda no ziediem un pieskāros tam ar pirkstu galiem. Uz tiem palika bieza mirdzoša masa, kas ne tikai smaržoja, bet arī garšoja kā medus. Es neko nesapratu.
-Kas te notiek?-
Es jautāju.
Zvondāns ilgi vērās pļavā, tad atbildēja:
-Tā ir zīme, Ladil. Mēness Dievs nāk uz zemi. Tā ir rakstīts mūsu senajās rūnās.-
Es vēroju kā Luna pastaigājas pa pļavu. Viņas drēbes mirdzēja no ziedu sulas, un tā smaržoja vēl spēcīgāk, jo Luna kairināja ziedus ar savu kleitu, basajām kājām un rokām. Es vēros tajā ar dziļu apbrīnu. Luna man likās tik pārdabiska ka nekad agrāk. Viņa pieskārās saviem matiem, un arī tie sāka mirdzēt. Viņa izskatījās pēc dievietes.
-Tu esi izredzējis manu māsu, es to redzu-
Ierunājās Zvondāns.
- Tev jāzina, ka viņa ir mans sirdsdraugs. Mēs esam kopā gandrīz visu savu mūžu. Man būtu grūti viņas roku dot kādam citam.-
Es nebiju pārsteigts.
-Zvondān, es nevēlos tev neko atņemt. Jā, šķiet, ka esmu izredzējis tavu māsu, jo arī es to jūtu. Tā ir sajūta, kas dusēja kaut kur dziļi gadsimtiem ilgi. Vienatne ir tik mokoša, ka es tev to nenovēlētu, mans draugs.-
Es atbildēju. Zvondāns skumji pasmaidīja:
-Jā, laikam tā ir. Kad es iedomājos savu dzīvi bez Lunas, es saprotu, ka tā kļūst tukša un nepanesama. Tad es laikam tev to nespētu piedod.-
-Man liekas, Luna tevi nepamestu. Pazust vajadzētu man.-
Kad es to pateicu, manā sirdī iedūrās sāpīgs rūgtums. Es atkal atcerējos savas vienatnes gadus. Vairāk kā jebkad es tagad centos turēties pie tiem, kas mani atrada.
-Varbūt tev taisnība, bet kas es esmu, lai iznīcinātu Lunas laimi?-
Atbildēja Zvondāns. Mēs kādu brīdi klusējām. Vienkārši vērojām kā Luna noģērbj savu gaiši zilo kleitu un iegrimst pļavā.
-Man jādodas. Gaidīšu jūs abus pārrodamies mājās.-
Teica Zvondāns un noslēpumaini pasmaidīja. Es pamāju. Nesapratu, ko viņš ar to domāja.
-Ej taču! Neliec Lunai gaidīt!-
Viņš noteica un devās prom. Es iebridu pļavā. Ziedu sula lipa klāt manām drēbēm, likdama tām mirdzēt kā eņģelim. Es lēni tuvojos Lunai, domāju par to, ko teica Zvondāns, par to kā viņš to pateica. Vai tas bija mājiens, ka Luna pieder viņam? Bet es zinu, ko tas nozīmē. Arī man reiz bija sirdsdraugs.
Kādu brīdi es vēros Lunā, uz viņas kailajām, mirdzošajām krūtīm, slaido ķermeni... Viņa izskatījās pasakaini. Nevarēju izteikt vārdiem, cik viņa bija skaista. Es aizturēju elpu.
-Nāc pie manis…-
Viņa pavedinoši aicināja. Es lēni izģērbos. Luna mani vēroja tik cieši. Viņas acīs spīdēja mēness. Es apgūlos viņai blakus. Luna skūpstīja manas lūpas, acis un kaklu, tad maigi noglāstīja zāli un iezieda mani ar šo pārdabisko sulu. Viņas rokas lēni un mierīgi slīdēja pār manu augumu. Tāpat darīju arī es. Jau biju aizmirsis, cik patīkams ir sievietes ķermenis. Ak, vairāk kā jebkurš cits tas slēpj sevī noslēpumu dzīles. Es noskūpstīju Lunu.
Es jutos tik uzbudināts. Viņa iepina savus pirkstus manos matiņos tur lejā.
-Luna…-
Es nočukstēju, cenzdamies neļaut viņas rokai slīdēt zemāk.
-Nebaidies, es zinu, ka mēs to abi vēlamies.-
Viņa mierināja. Es nezināju ko atbildēt, atlaidu viņas roku no sava ciešā tvēriena un notrīcēju no viņas pieskārieniem. Es sajutos kā zvērs. Manī valdīja tik daudz emociju.
-Dārgā mana… Gaisma…-
Es čukstēju. Luna nolaizīja manas lūpas, tad lēni ar mēli slīdēja uz leju. Es biju tik sasprindzis. Es apstādināju viņas galvu pie savas nabas, tad saņēmu to rokās un skūpstīju un skūpstīju. Es ieguldīju Lunu zālē un man mani pirksti pārslīdēja pār viņas vaigiem, kaklu, krūtīm, vēderu, nabu, mīkstajiem, smaržīgajiem matiņiem lejā un ieslīdēja viņas klēpī. Luna kaislīgi ievaidējās. Es skūpstīju viņas vēderu un liku saviem pirkstiem darboties lēni un saudzīgi. Luna kaislē glāstīja zemi, manus matus, sevi. Viņa nespēja gulēt mierīgi. Es pats jutos kā apburts, kustējos līdzi saviem pirkstiem. Viņa satvēra manu roku un lika tai darboties ātrāk, es kustējos līdzi šim viņas noteiktajam ritmam, un sajutu viņas smaržu. Tā jaucās ar medu un mani neprātīgi vilināja. Pēkšņi es vairs nespēju izturēt un pieplaku viņas klēpim. Mana mēle glāstīja viņas maigo, miklo ādu, slīdēja viņas akā iekšā un ārā. Es centos iesūkt ikvienu viņas sulas pili, kas garšoja kā persiks. Kaut kur tālu prom es dzirdēju Lunas vaidus.
-Ladil, es vairs nespēju izturēt… Lūdzu…-
Arī es vairs nevarēju izturēt. Es ieslidināju savu baudas tornīti viņas akā, man griezās galva. Pļavā skanēja tikai vējš, mazie putni un mūsu vaidi un elsas.
-Mans mīļotais…-
Luna čukstēja.
-Jā…jā…jā,jā –
Es pusbalsī vaidēju ar katru savu kustību. Es paātrināju tempu. Dzinos viņā iekšā kā neprātīgs.
-Ātrāk! Ātrāk!-
Viņa lūdzās. Es klausīju, centos kutēties vēl ātrāk. Es jutu nākam savu sēklu. Kādu laiku šī sajūta man nesa milzīgu baudu, tad tā eksplodēja un es sajutu milzīgu atvieglojumu. Viss atgriezās savās vietās. Es atkal vēros Lunā. Mēs abi bijām slapji un aplipuši ar putekšņiem un medu.
-Luna, tu esi pasakaina…-
Es nočukstēju un apgūlos viņai blakus. Luna spēcīgi iekšēji staroja. Viņa izskatījās mazliet pietvīkusi.
-Es mīlu tevi.-
Viņa atbildēja un uzlika savu galvu man uz pleca. Es lūkojos debesīs. Ļāvos sev nomierināties, atkal un atkal izjust viņas klātbūtni, šo pilnību, šo atvieglojumu, ka neesmu viens.
-Luna, pastāsti man par rūnām,-
Es lūdzu.
-Rūnas ir mūsu Svētie Raksti. Tie tika radīti vairākus gadsimtus iepriekš, neviens nezina kad tieši. Bet šajās rūnas ir aprakstīti jebkuri dabas procesi, pareģojumi un zīmes. Monāti gaida Mēness Dievu atnākam atpakaļ uz zemi. Tas nav nekas apokalipsei līdzīgs. Tieši otrādi. Tā ir zīme, ka mainās ēra. Katru ēru Mēness Dievs nokāpj uz zemi un nes sev līdzi lielas pārmaiņas. Tas atstāj jaunas zīmes un pareģojumus, dāvā svētību dabai un Monātiem.-
Luna atbildēja.
-Tā ir metafora vai viņš ir īsts?-
Es jautāju.
-Mēness Dievs nāk kā persona. Kā būtne. Viņš nāks naktī, kad nespīdēs mēness, un Viņš pats būs kā gaismeklis. Iespējams, neviens Viņu neredzēs, jo mēs nezinām, kur īsti Dievs parādīsies. Bet ja mums laimēsies, mēs Viņu redzēsim un saņemsim Viņa svētību tieši no Viņa rokām. Šī ir viena no zīmēm. Šie ir Mēness ziedi. Rūnās rakstīts, ka Mēness ziedi ir otrā zīme. Pirmo mēs palaidām garām, jo bijām pārāk aizņemti ar tevi.-
-Kāda ir pirmā zīme?-
Es interesējos.
-Pirmā zīme nav tik skaidra un redzama. Tā ir ķiršu koku sirdspuksti.-
Atcerējos, kā mani pārsteidza šī parādība tovakar, kad atradu Lunu.
-Kāpēc tieši ķiršu koki?-
Es atkal jautāju.
-Tāpēc, ka tie ir Mēness Dieva mīļākie. Reiz, kad Viņš kādu laiku dzīvoja uz zemes, Viņam bija ķiršu dārzs. Šie koki mums ir svēti.-
Viņa atbildēja un lēni ar pirkstiem sāka kaut ko zīmēt uz mana vēdera.
- Luna, es to jutu! Tonakt, kad tevi satiku šajā pļavā, es nejauši atbalstījos pret kādu no ķiršu kokiem, un tam pukstēja sirds…-
Es teicu.
-Koki sveicina Mēness Dievu, -
Viņa atbildēja.
-Bet tas nozīmē, ka tu varētu būt Monāts.-
Luna domīgi novilka, tad piecēlās sēdus.
-Nāc, mums ir laiks doties mājās. Zvondāns mūs jau gaida.-
Mēs sākām ģērbties.
-Luna, es nevēlētos, lai tev vajadzētu šķirties no sava brāļa…-
Es iesāku.
-Par to mēs parunāsim vēlāk,-
Viņa atbildēja. Mēs vairs nerunājām. Luna un es klusēdami apģērbāmies un lēni devāmies mājās. Es jutos tā, it kā būtu iestrēdzis savās nakts vīzijās.
-Tikai nebeidzies…-
Es tik tikko dzirdami nočukstēju.