Es ilgi sapņoju par masku balli. Tajā es dejoju ar mazu trauslu meitenīti, kuras pielūdzējs šovakar atteicās nākt. Dana mani satika pie viņas pilsētas kultūra nama. Tas bija dīvaini. Tovakar pastaigājos pa ciematu un domāju par saviem redzējumiem, kad izdzirdu šņukstus. Pats nezinu kāpēc piegāju meitenei klāt.
-Kas noticis?-
Es maigi jautāju.
Meitene izskatījās pagalam bēdīga. Viņa skumji pavērās man acīs un atbildēja:
-Šodien ir masku balle. Mēs ar draugu sarunājām tikties, bet viņš neatnāca.-
-Varbūt viņš slēpjas aiz kādas maskas.-
-Kas noticis?-
Es maigi jautāju.
Meitene izskatījās pagalam bēdīga. Viņa skumji pavērās man acīs un atbildēja:
-Šodien ir masku balle. Mēs ar draugu sarunājām tikties, bet viņš neatnāca.-
-Varbūt viņš slēpjas aiz kādas maskas.-
Es centos izklausīties pārliecinošs.
-Nē, viņš man pateica. Ka nenāks…-
-Vēlies, lai esmu tavs deju partneris šovakar?-
Nezinu kāpēc, es to pajautāju. Man nebija meitenes žēl tik ļoti, bet laikam es negribēju šo vakaru pavadīt viens.
-Mani sauc Dana.-
Viņa teica un cerīgi lūkojās man sejā.
-Mani sauc Lilians.-
Es viņai meloju. Šķiet, viņa noticēja. Es paņēmu viņu aiz rokas, un mēs devāmies uz lielo zāli. Tur bija tik daudz dažādu masku. Daudzas no tām mani biedēja, šķita muļķīgas, bet daudzas ieviesa apbrīnu.
-Lūdzu daiļo dāmu uz deju.-
Es noteicu un paklanījos, pasniegdams viņai savu auksto roku. Viņa kautrīgi uztaisīja reveransu un ielika plaukstu manējā. Skanēja kaut kāds no Vivaldi skaņdarbiem. Mēs gluži kā krītošas kļavu lapas griezāmies dejā, es jutu, ka Dana jūtas labāk. Es sajutu dažādu smaržu vilni sākot no ēdiena, beidzot ar katra cilvēka īpašo smaržu.
-Tu esi skaista, Dana. Vīrietis, kurš būs tavs izredzētais, ir pasaulē laimīgākais cilvēks.-
Dana nosarka. Aizmirsu pieminēt, ka Danai bija smaragdzaļa kleita, un uz muguras viņai bija piestiprināti taureņa spārni. Tas izskatījās pasakaini. Pēkšņi no griestiem sāka birt mazi mirdzulīši, apklājot mūsu sejas kā zvaigžņu putekļi.
Deja beidzās, es paklanījos un no sākuma noskūpstīju Danas roku, tad lūpas.
-Piedod, ka tā daru, bet tu šovakar esi tik brīnišķīga.-
Meitene ļoti apjuka.
-Bet tagad man ir laiks doties.-
Es teicu, un gāju uz durvju pusi. Pēkšņi noklaudzēja kaut kas skaļš. Es pamodos.
-Zvondān! Tu pamodināsi mūsu viesi.-
Dzirdēju pārmetošu Lunas balsi. Dzirdēju, kā abi pastaigājas pa telpu, bet nespēju atvērt acis.
-Piedod, jūtos tik satraukts. Esmu izsalcis.-
Atskanēja vidēji zema, samtaina balss.
Beidzot atvēru acis. Es gulēju vienguļamā gultā. Tā bija mazliet šaurāka nekā es varēju ietilpt, bet ļoti mīksta, smaržīga un klāta sārtu gultas veļu. Telpa izskatījās apdzīvota gadiem ilgi. Te nebija logu. Sienas klāja sarkani ķieģeļi, uz kuriem vietām ar krītu bija rakstītas dzejas vārsmas par mēnesi un zvaigznēm. Piecēlos sēdus.
-Ladil… Tu pamodies!-
Luna pamanīja un tuvojās man. Viņai līdzi sekoja arī viņas brālis. Viņš izskatījās glīti ģērbts. Viņš pats man atgādināja maigu mēness radību. Puisim bija gari dzeltenbrūnas krāsas mati, viņa vaibsti bija brīnišķīgi. Kad viņš pienāca tuvāk es pamanīju, ka viņam ir tāda pati acu krāsa kā Lunai.
-Esi sveicināts mūsu miteklī.-
Zvondāns svinīgi noteica.
-Mani sauc Zvondāns, esmu Mēness un Rīta Zvaigznes dēls. Monāts.-
Viņš pasmaidīja tik valdzinoši, ka tas mani apmulsināja. Zvondāns man likās pārāk skaists.
-Es priecājos tevi redzēt, Zvondān. Esmu Ladils, bet to tu jau zini.-
Es atbildēju,
-Tā gan. Mana māsa daudz stāstījusi par tevi. Lūdzu, jūties kā mājās un neņem ļaunā, ka atstāšu jūs divus vien. Dziņas sauc.-
Viņš atbildēja, un izskatījās tik pat pasakains kā iepriekš. Mani apbūra viņa šarmantās kustības. Viņš mazliet palocījās, tad piegāja pie Lunas.
-Uzcienā mūsu viesi.-
Zvondāns noslēpumaini noteica, noskūpstīja māsu uz pieres un aizgāja. Sveču gaismā Luna staroja kā ezera vilnīši saulē. Es piecēlos un tuvojos viņai. Smaidīju.
-Tavs brālis ir ļoti skaists.-
Es teicu. Luna skumji pasmaidīja.
-Drīz viņš iekaros tavu dvēseli, un es palikšu kā aizmirsts sapnis.-
Es noglāstīju Lunas vaigu, tad piepacēlu zodu.
-Luna, tu esi kā pavasaris- visskaistākais gadalaiks.-
-Tu laikam esi izsalcis…-
Viņa pārtrauca manu domu plūdumu.
-Nāc pie galda, es tev pasniegšu mielastu.-
Nevarēju iedomāties, ar ko viņa mani cienās. Pārāk baisi bija iedomāties, ka tik maigs radījums kā viņa, spētu nogalināt cilvēku vai skatītos, kā to nogalinu es. Varbūt viņiem ir kāds asiņu donors. Taču viss bija pavisam citādi.
Manā priekšā atradās vidēji liels koka galds, to klāja dzeltens cakots galdauts, uz kura bija attēlots zils mēness. Uz tā stāvēja sudraba trauki- pārsvarā kausi. Es sajutos tik izsalcis.
-Lūdzu, sēdies.-
Luna aicināja, norādīdama uz tuvāko krēslu pie galda. Es apsēdos. Luna man pasniedza kausu un aicināja dzert. Es ieskatījos traukā, taču neko neredzēju. Trauks likās tukšs. Es neizpratnē lūkojos Lunā.
-Kas tas ir?-
-Tā ir īpaša dzira, kas iegūta no Mēness akmens. Nebaidies, dzer. Tās nav asinis, bet tas ir ļoti barojošs. Mēs to dzeram īpaši svinīgos gadījumos. –
Viņa atbildēja.
-Vai esi droša, ka vampīri arī to drīkst lietot uzturā.-
Luna skaļi iesmējās.
-Vampīri barojas no Mēness akmens katru ēdienreizi. Kad naksnīgais gaiss saplūst ar cilvēku, tas nes cilvēka asinīs daļu no mēness un zvaigžņu vielām. Tās darbojas tikai naktīs, pa dienu tās vienkārši iztvaiko. Mēs, Monāti ticam, ka cilvēka aura satur šīs daļiņas, bet tikai attiecīgā laikā un attiecīgā viņu dvēseles stāvoklī.-
Brīdi apdomāju, ko tiku dzirdējis, tad nevilcinoties iztukšoju kausu. Šķidrums garšoja pēc asinīm, tikai klāt bija savāda piedeva. Kaut kas mazliet līdzīgs magoņu sēklu garšai.
-Patīkami. Tas man atgā…-
-Ātrāk!-
Pēkšņi pa durvīm iedrāzās Zvondāns. Viņš izskatījās pagalam satraukts un aizelsies. Nevarēju saprast, kas īsti ir noticis.
-Zvondān, kas ir?-
Luna jautāja.
-Luna, ziedi…-