Nolēmu publicēt kādu darbu, kas tapis un top. Ceru, ka man izdosies to kādreiz pabeigt. Pirmā nodaļa ir izkritusi :D Samierinieties ar otro. 2. Nodaļa
Iespējams, tā bija vēl viena no neparastākajām naktīm manā mūžā. Gadiem ritot, esmu piekusis skaitīt gadalaiku maiņas, bet vienmēr atceros brīdi, kad tie mainās.
Bija pagājis daudz laika, kopš ziemā sastapu maģiskos instrumentus, kuri man radīja jaunas vīzijas un ilūzijas. Es aizliedzu šai naktij radīt vilšanos. Kopš dzirdēju šo aicinošo balsi, kas tik rotaļīgi izrunāja manu vārdu, es nespēju nemeklēt to, kam iespējams esmu gatavs.
Iespējams, tā bija vēl viena no neparastākajām naktīm manā mūžā. Gadiem ritot, esmu piekusis skaitīt gadalaiku maiņas, bet vienmēr atceros brīdi, kad tie mainās.
Bija pagājis daudz laika, kopš ziemā sastapu maģiskos instrumentus, kuri man radīja jaunas vīzijas un ilūzijas. Es aizliedzu šai naktij radīt vilšanos. Kopš dzirdēju šo aicinošo balsi, kas tik rotaļīgi izrunāja manu vārdu, es nespēju nemeklēt to, kam iespējams esmu gatavs.
Nakts bija vēsa, jo cilvēki nēsāja virsdrēbes. Es pastaigājos pa ielu, un vēlējos izdzēst visas laternas un likt cilvēkiem skriet citu cilvēku skavās. Viņi būtu tik nobijušies! Viņi dedzinātu sērkociņus un slēptos viens otra siltajās virsdrēbēs. Kāpēc cilvēki tik maz pieskaras viens otram? Varbūt viņi baidās, bet varbūt viņi to nemaz neprot? Varbūt viņi viens otram liekas tik parasti un neinteresanti, bet varbūt pārāk vareni un lepni? Varbūt gadiem ejot, esmu kļuvis tik vientuļš, ka dzīve šeit pilsētā man liekas kaut kas tik silts un pat prieku nesošs.
Pēkšņi es sajutu spēcīgu ķiršu ziedu smaržu. Tā bija tik maiga un samtaina, ka lika man apstāties, dziļi ievilkt nāsīs gaisu un doties uz viņu pusi. Ar acīm es meklēju ko neparastu, bet iela, kas veda uz vietu, kur zied ķirši, likās tāda kā vienmēr. Pie mājām auga ābeles un ievas. Dārzos ziedēja pirmie pavasara ziedi, kas likās kā mazas sievietes, kas tērptas smaržīgās togās, bet neviens no šiem augiem nesmaržoja tik spēcīgi kā ķiršu koki.
Ejot tuvāk, es pamanīju, ka smarža kļūst spēcīgāka un medaināka. Manā priekšā slējās staltie ķiršu koki, kuri man palikās viedi un noslēpumaini. Es tuvojos tuvākajam kociņam un apviju rokas ap tā stumbru, pieliku ausi pie mizas, un spēju saklausīt, kā kokā rit dzīvība. Es dzirdēju, kā viņu dzīvība plūst gluži kā asinis. Ja es spētu nogaršot šo sulu, tad tām man liktos tik lipīga un dzeloši rūgta, bet ar kādu ļoti maigu kanēļa piegaršu. Pēkšņi es dzirdēju klauvējienus. Tie nāca no koka vidus. Es lēni slidināju roku pa mizu, lai nepazaudētu skaņas avotu. Man liekas, tā bija sirds. Bet tā nedarbojās kā mēdz darboties cilvēku sirds, tā drīzāk radīja sērkociņu aizdegšanas skaņu. Es aizvēru acis. Iedomājos, kā es piekļūstu pie sirds caur šo burvīgo mizu, kā pielieku tai klāt savas lūpas, un ļauju tās aizdedzināt, kad…
-Landelion…-
Es pēkšņi atkal izdzirdēju šo pasakaino balsi. Es kļuvu tik saviļņots. Tā bija viņa! Tā bija viņa!
Es devos uz balss pusi. Ķiršu koki man likās kā milzīgi ziedi, kas sastāvēja no ziediem, un kuru ziedlapas arī sastāvēja no ziediem…Tik balts kā ziemā. Es palūkojos debesīs. Tās bija pilnas zvaigžņu. Es varēju saredzēt vairākus zvaigznājus, bet man bija jāsteidzas. No vienas puses gribēju skriet, lai ātrāk sastaptu viņu, bet no otras tuvoties lēni, un iemūžināt šo brīdi, baudīt, lai varētu atcerēties katru sīkāko sajūtu manī.
Es pēkšņi apstājos. Man vairs nelikās, ka balss nāk no tā virziena, uz kuru es eju. Es pagriezos pa labi, un tur bija viņa…
Ķiršu koka zaros sēdējā mana izredzētā. Viņa zaigoja kā mēness un no viņas klēpja ārā bira mazas mazliet sārtas ziedlapas. Viņa man smaidīja. Smaidīja tik noslēpumaini un aicinoši- tieši tā, kā skanēja viņas balss, izrunājot manu vārdu.
Es lēni piegāju viņai klāt un saudzīgi nocēlu viņu no zara. Viņas rokas tik kā puķuzirnīši apvijās ap manu kaklu, un viņa nočukstēja:
-Mani sauc Luna.-
Es viņu ilgi nelaidu prom no savām skavām.
-Kur tu biji tik ilgi?-
Es jautāju. Luna atraisījās no manām skavām un ieskatījās man cieši sejā. Viņas acis bija maigā sārtā ziedlapu tonī, un tajos mirdzēja trīs sīki mēnesskrāsas punktiņi.
-Es nevarēju atnākt,-
Viņa atbildēja. Luna pieskārās ķiršu kociņam, un no tā nobira visas ziedlapiņas līdz pēdējai. Salīdzinot ar citiem kokiem, šis tagad izskatījās tukšs, pamests un pat neglīts. Es iedomājos, kā visi koki turpina ziedēt, bet šis stāv tik kails un tukšs, kā viņā vairs priecīgi nemutuļo viņa sula, kā nedeg sirds…
-Kāpēc tu tā darīji?-
Es dusmojos. Pēkšņi es biju tik nikns uz Lunu. Es īsti nesapratu, kāpēc šī burvestība manī izraisīja tik negatīvas emocijas. Šis koks ir kā cilvēks, no kura mēs gūstam savu dzīvības sulu…
-Vai tu to nogalināji?-
Es satraukti vaicāju.
Luna pavēra savas plaukstas uz zemi, un pēkšņi tajās iekšā sāka lidot nobirušās ziedlapiņas. Tās viegli cēlās no zemes un kā balerīnas griezās viena ap otru.
-Redzi, Landelion, šīs ziedlapas tu varēsi redzēt tikai pavasarī, tieši tā arī mums ir noteikts savs laiks,-
Luna atbildēja un apbēra mani ar šiem smalkajiem zīda trauciņiem. Es jutos kā apsnidzis. Tad viņa ar vieglu kustību lika tām atgriezties savā vietā. Ziedlapas gluži kā taureņu spiets apņēma koka zarus un tur arī palika laiku pa laikam nokustinot savus trauslos ķermenīšus.
-Visu šo laiku es biju tik viens,-
Es viņai teicu.
-Visu šo laiku es netiku sastapis nevienu citu vampīru, tikai savās vīzijās. Mana tumšā dāvana mani glāba, kad es jau taisījos mesties saules staros. Katru reizi tā bija kā jauna cerība, ka sastapšu kaut vienu…-
Mēs apsēdāmies zālē. Tā bija vēsa un mikla.
-Ak, Landelion… Es neesmu vampīrs.-
Viņa skumji atbildēja. Es biju pārsteigts.
-Bet kas tad tu esi?-
Es jutos vīlies.
-Es esmu Luna. Mēness un Zvaigznes meita. Mūsu cilti sauc par Monātiem, un es nāku no Piena ceļa.-
Viņa skaidroja.
-Mēs neesam vampīri, bet mēs esam reālas būtnes ar savu ķermeni un prātu. Ļaudīs mūs sauc par raganām un raganiem. Mēs neesam nedz ļauni, nedz labi, un mūsu uzdevums nav centrēts uz cilvēkiem, bet gan uz dabu. Es ierados šeit, jo tava tumšā dāvana pēkšņi saplūda ar mūsu rituālu.-
Es jutos apmulsis. Nezināju, ko teikt.
-Monāti tic, ka būtne, kas karmiski spēj cieši saskarties ar nakti un dabu, ir pats Mēness. Vai saproti? Arī mēs dzīvojam naktīs, mēs pielūdzam mūsu radītājus, meklējam savus barības avotus…-
-Kādi ir jūsu barības avoti?-
Es jautāju. Es centos saprast, vai viņa vēlas pateikt, ka esmu pats Mēness?
-Mūsu barības avoti, tāpat kā jūsējie ir cilvēki. Vampīri kļūst spēcīgi, kad nobauda cilvēku asinis, mēs, savukārt, barojamies no cilvēku auras, lai arī kāda tā būtu. Katrs Monāts pats izvēlas, kā to darīt. Citi nemanāmi pieskaras savam upurim un uzsūc viņa auru, citi izvēlas to darīt mazliet nežēlīgākā veidā. Gadu gaitā Monātu spējas ir kļuvušas tik dažādas, ka tos ir tik viegli sajaukt ar vampīriem. Kad pienāca tumšais gadsimts, Monātu skaits strauji samazinājās, tas radīja nevēlamas savienības starp mūsu un jūsu rasi. Tīrasiņu Mānātu ir palicis ļoti maz, daudzi nemaz nenojauš, ka pieder mūsu ciltij.-
Viņa atbildēja.
-Luna, bet kur jūs dzīvojat dienā?-
Luna nopūtās un uzlika savu galvu man uz pleca. Es jutos tik neparasti. Vientulība man lika aizmirst, kā šādos gadījumos ir jāuzvedas. Es vienkārši paņēmu viņas balto roku savējā un ļāvos to noglāstīt. Tā mazliet mirdzēja, bet to varēja saskatīt tikai vampīrs. Roka tāpat kā manējā bija auksta.
-Tas mūs dara līdzīgiem vampīriem. Ir Monāti, kas dzīvo dienā. Tie ir vājāki, un parasti nodarbojas ar dziedināšanu. Es esmu nakts Monāts. Es nespēju atrasties saules gaismā, tāpēc slēpjos tur pat, kur mēdzat slēpties jūs.-
-Tu biji tā, kas mani toreiz sauca, kad es dzirdēju Mehānisko Dievu, kad redzēju savas vīzijas…-
-Jā. Tā tas bija. Mums likās dīvaini, ka tu uztvēri mūsu sūtītos attēlus. 19. janvārī mēs redzējām, kā tu apstādināji sniegpārslas, tad mēs nolēmām veikt eksperimentu. Taču mēs nesūtījām tev maldīgas vīzijas. Tās, visas sajaucoties ar tavām asociācijām, parādīja daļu no mūsu vēstures. Mehāniskais Dievs bija Mēness, bet puķu bērni bija dienas Monāti un sieviete, kura iznira no ūdenskrituma ir mūsu māte- Rīta zvaigzne. Zvaigzne, kas visilgāk uzkavējas debesīs un zvaigzne, kura noslīkst jūrā.-
-Vai tu ieradies, lai paņemtu mani sev līdzi?-
Es mierīgi jautāju, kaut vai man iekšā viss dega no vēlmes, lai viņa pasaka „jā”. Tikai ne to, tikai ne vientulību.
-Es zinu, ka tu esi viens. Es sajutu tavu auru kopš dienas, kad tu ieradies šajā pilsētā. Reizēm es tevi meklēju, reizēm man likās, ka tevis vairs nav, bet es zināju, ka mēs tiksimies šeit, vai kādā citā vietā. Es nezinu, vai tu nāksi man līdzi, bet tev jāzina, ka es pati nekur nepazudīšu. Tu mani gaidīji, un es gaidīju tevi. Mums ir daudz laika, lai iepazītos un iepazītu.-
Lunas balss skanēja tik aijājoši, ka es atcerējos kādu fragmentu no savas bērnības, kur māte mani šūpoja savās rokās un dziedāja skaistu šūpuļdziesmu.
-Vai Monāti ir mūžīgi?-
Es vēlējos zināt.
-Monāti, kam pieder Mēness akmens, ir mūžīgi, pārējie noveco un mirst gluži kā cilvēki.-
-Luna, es ceru, ka tev pieder…-
-Mums ar Zvondānu pieder Mēness akmens. Zvondāns ir mans brālis.-
-Luna…-
Es iesāku, taču nespēju turpināt uzreiz.
-Vai tu ņemsi mani līdzi?-
-No sākuma iemiedz.-
Viņa atbildēja. Es sajutos tik gurds. Es ieliku savu galvu viņai klēpī un iegrimu tik dziļā miegā, kādā netiku gulējis gadiem ilgi. Es brīnījos par viņas kleitas audumu, smaržu, rakstu…Tad vienkārši iemigu. Kā es baidījos, ka tās varētu būt manas kārtējās nakts vīzijas, un ka es nomiršu, kad uzspīdēs rīta saule!
~Landelions~ 1994.g 18. maijs
Pēkšņi es sajutu spēcīgu ķiršu ziedu smaržu. Tā bija tik maiga un samtaina, ka lika man apstāties, dziļi ievilkt nāsīs gaisu un doties uz viņu pusi. Ar acīm es meklēju ko neparastu, bet iela, kas veda uz vietu, kur zied ķirši, likās tāda kā vienmēr. Pie mājām auga ābeles un ievas. Dārzos ziedēja pirmie pavasara ziedi, kas likās kā mazas sievietes, kas tērptas smaržīgās togās, bet neviens no šiem augiem nesmaržoja tik spēcīgi kā ķiršu koki.
Ejot tuvāk, es pamanīju, ka smarža kļūst spēcīgāka un medaināka. Manā priekšā slējās staltie ķiršu koki, kuri man palikās viedi un noslēpumaini. Es tuvojos tuvākajam kociņam un apviju rokas ap tā stumbru, pieliku ausi pie mizas, un spēju saklausīt, kā kokā rit dzīvība. Es dzirdēju, kā viņu dzīvība plūst gluži kā asinis. Ja es spētu nogaršot šo sulu, tad tām man liktos tik lipīga un dzeloši rūgta, bet ar kādu ļoti maigu kanēļa piegaršu. Pēkšņi es dzirdēju klauvējienus. Tie nāca no koka vidus. Es lēni slidināju roku pa mizu, lai nepazaudētu skaņas avotu. Man liekas, tā bija sirds. Bet tā nedarbojās kā mēdz darboties cilvēku sirds, tā drīzāk radīja sērkociņu aizdegšanas skaņu. Es aizvēru acis. Iedomājos, kā es piekļūstu pie sirds caur šo burvīgo mizu, kā pielieku tai klāt savas lūpas, un ļauju tās aizdedzināt, kad…
-Landelion…-
Es pēkšņi atkal izdzirdēju šo pasakaino balsi. Es kļuvu tik saviļņots. Tā bija viņa! Tā bija viņa!
Es devos uz balss pusi. Ķiršu koki man likās kā milzīgi ziedi, kas sastāvēja no ziediem, un kuru ziedlapas arī sastāvēja no ziediem…Tik balts kā ziemā. Es palūkojos debesīs. Tās bija pilnas zvaigžņu. Es varēju saredzēt vairākus zvaigznājus, bet man bija jāsteidzas. No vienas puses gribēju skriet, lai ātrāk sastaptu viņu, bet no otras tuvoties lēni, un iemūžināt šo brīdi, baudīt, lai varētu atcerēties katru sīkāko sajūtu manī.
Es pēkšņi apstājos. Man vairs nelikās, ka balss nāk no tā virziena, uz kuru es eju. Es pagriezos pa labi, un tur bija viņa…
Ķiršu koka zaros sēdējā mana izredzētā. Viņa zaigoja kā mēness un no viņas klēpja ārā bira mazas mazliet sārtas ziedlapas. Viņa man smaidīja. Smaidīja tik noslēpumaini un aicinoši- tieši tā, kā skanēja viņas balss, izrunājot manu vārdu.
Es lēni piegāju viņai klāt un saudzīgi nocēlu viņu no zara. Viņas rokas tik kā puķuzirnīši apvijās ap manu kaklu, un viņa nočukstēja:
-Mani sauc Luna.-
Es viņu ilgi nelaidu prom no savām skavām.
-Kur tu biji tik ilgi?-
Es jautāju. Luna atraisījās no manām skavām un ieskatījās man cieši sejā. Viņas acis bija maigā sārtā ziedlapu tonī, un tajos mirdzēja trīs sīki mēnesskrāsas punktiņi.
-Es nevarēju atnākt,-
Viņa atbildēja. Luna pieskārās ķiršu kociņam, un no tā nobira visas ziedlapiņas līdz pēdējai. Salīdzinot ar citiem kokiem, šis tagad izskatījās tukšs, pamests un pat neglīts. Es iedomājos, kā visi koki turpina ziedēt, bet šis stāv tik kails un tukšs, kā viņā vairs priecīgi nemutuļo viņa sula, kā nedeg sirds…
-Kāpēc tu tā darīji?-
Es dusmojos. Pēkšņi es biju tik nikns uz Lunu. Es īsti nesapratu, kāpēc šī burvestība manī izraisīja tik negatīvas emocijas. Šis koks ir kā cilvēks, no kura mēs gūstam savu dzīvības sulu…
-Vai tu to nogalināji?-
Es satraukti vaicāju.
Luna pavēra savas plaukstas uz zemi, un pēkšņi tajās iekšā sāka lidot nobirušās ziedlapiņas. Tās viegli cēlās no zemes un kā balerīnas griezās viena ap otru.
-Redzi, Landelion, šīs ziedlapas tu varēsi redzēt tikai pavasarī, tieši tā arī mums ir noteikts savs laiks,-
Luna atbildēja un apbēra mani ar šiem smalkajiem zīda trauciņiem. Es jutos kā apsnidzis. Tad viņa ar vieglu kustību lika tām atgriezties savā vietā. Ziedlapas gluži kā taureņu spiets apņēma koka zarus un tur arī palika laiku pa laikam nokustinot savus trauslos ķermenīšus.
-Visu šo laiku es biju tik viens,-
Es viņai teicu.
-Visu šo laiku es netiku sastapis nevienu citu vampīru, tikai savās vīzijās. Mana tumšā dāvana mani glāba, kad es jau taisījos mesties saules staros. Katru reizi tā bija kā jauna cerība, ka sastapšu kaut vienu…-
Mēs apsēdāmies zālē. Tā bija vēsa un mikla.
-Ak, Landelion… Es neesmu vampīrs.-
Viņa skumji atbildēja. Es biju pārsteigts.
-Bet kas tad tu esi?-
Es jutos vīlies.
-Es esmu Luna. Mēness un Zvaigznes meita. Mūsu cilti sauc par Monātiem, un es nāku no Piena ceļa.-
Viņa skaidroja.
-Mēs neesam vampīri, bet mēs esam reālas būtnes ar savu ķermeni un prātu. Ļaudīs mūs sauc par raganām un raganiem. Mēs neesam nedz ļauni, nedz labi, un mūsu uzdevums nav centrēts uz cilvēkiem, bet gan uz dabu. Es ierados šeit, jo tava tumšā dāvana pēkšņi saplūda ar mūsu rituālu.-
Es jutos apmulsis. Nezināju, ko teikt.
-Monāti tic, ka būtne, kas karmiski spēj cieši saskarties ar nakti un dabu, ir pats Mēness. Vai saproti? Arī mēs dzīvojam naktīs, mēs pielūdzam mūsu radītājus, meklējam savus barības avotus…-
-Kādi ir jūsu barības avoti?-
Es jautāju. Es centos saprast, vai viņa vēlas pateikt, ka esmu pats Mēness?
-Mūsu barības avoti, tāpat kā jūsējie ir cilvēki. Vampīri kļūst spēcīgi, kad nobauda cilvēku asinis, mēs, savukārt, barojamies no cilvēku auras, lai arī kāda tā būtu. Katrs Monāts pats izvēlas, kā to darīt. Citi nemanāmi pieskaras savam upurim un uzsūc viņa auru, citi izvēlas to darīt mazliet nežēlīgākā veidā. Gadu gaitā Monātu spējas ir kļuvušas tik dažādas, ka tos ir tik viegli sajaukt ar vampīriem. Kad pienāca tumšais gadsimts, Monātu skaits strauji samazinājās, tas radīja nevēlamas savienības starp mūsu un jūsu rasi. Tīrasiņu Mānātu ir palicis ļoti maz, daudzi nemaz nenojauš, ka pieder mūsu ciltij.-
Viņa atbildēja.
-Luna, bet kur jūs dzīvojat dienā?-
Luna nopūtās un uzlika savu galvu man uz pleca. Es jutos tik neparasti. Vientulība man lika aizmirst, kā šādos gadījumos ir jāuzvedas. Es vienkārši paņēmu viņas balto roku savējā un ļāvos to noglāstīt. Tā mazliet mirdzēja, bet to varēja saskatīt tikai vampīrs. Roka tāpat kā manējā bija auksta.
-Tas mūs dara līdzīgiem vampīriem. Ir Monāti, kas dzīvo dienā. Tie ir vājāki, un parasti nodarbojas ar dziedināšanu. Es esmu nakts Monāts. Es nespēju atrasties saules gaismā, tāpēc slēpjos tur pat, kur mēdzat slēpties jūs.-
-Tu biji tā, kas mani toreiz sauca, kad es dzirdēju Mehānisko Dievu, kad redzēju savas vīzijas…-
-Jā. Tā tas bija. Mums likās dīvaini, ka tu uztvēri mūsu sūtītos attēlus. 19. janvārī mēs redzējām, kā tu apstādināji sniegpārslas, tad mēs nolēmām veikt eksperimentu. Taču mēs nesūtījām tev maldīgas vīzijas. Tās, visas sajaucoties ar tavām asociācijām, parādīja daļu no mūsu vēstures. Mehāniskais Dievs bija Mēness, bet puķu bērni bija dienas Monāti un sieviete, kura iznira no ūdenskrituma ir mūsu māte- Rīta zvaigzne. Zvaigzne, kas visilgāk uzkavējas debesīs un zvaigzne, kura noslīkst jūrā.-
-Vai tu ieradies, lai paņemtu mani sev līdzi?-
Es mierīgi jautāju, kaut vai man iekšā viss dega no vēlmes, lai viņa pasaka „jā”. Tikai ne to, tikai ne vientulību.
-Es zinu, ka tu esi viens. Es sajutu tavu auru kopš dienas, kad tu ieradies šajā pilsētā. Reizēm es tevi meklēju, reizēm man likās, ka tevis vairs nav, bet es zināju, ka mēs tiksimies šeit, vai kādā citā vietā. Es nezinu, vai tu nāksi man līdzi, bet tev jāzina, ka es pati nekur nepazudīšu. Tu mani gaidīji, un es gaidīju tevi. Mums ir daudz laika, lai iepazītos un iepazītu.-
Lunas balss skanēja tik aijājoši, ka es atcerējos kādu fragmentu no savas bērnības, kur māte mani šūpoja savās rokās un dziedāja skaistu šūpuļdziesmu.
-Vai Monāti ir mūžīgi?-
Es vēlējos zināt.
-Monāti, kam pieder Mēness akmens, ir mūžīgi, pārējie noveco un mirst gluži kā cilvēki.-
-Luna, es ceru, ka tev pieder…-
-Mums ar Zvondānu pieder Mēness akmens. Zvondāns ir mans brālis.-
-Luna…-
Es iesāku, taču nespēju turpināt uzreiz.
-Vai tu ņemsi mani līdzi?-
-No sākuma iemiedz.-
Viņa atbildēja. Es sajutos tik gurds. Es ieliku savu galvu viņai klēpī un iegrimu tik dziļā miegā, kādā netiku gulējis gadiem ilgi. Es brīnījos par viņas kleitas audumu, smaržu, rakstu…Tad vienkārši iemigu. Kā es baidījos, ka tās varētu būt manas kārtējās nakts vīzijas, un ka es nomiršu, kad uzspīdēs rīta saule!
~Landelions~ 1994.g 18. maijs