Labots by my dearest Soulmate. :* paldies!
Tēli:
Bendes meitiņa
Bende
Notiesātais
Kropļi
Apsargs
Balss
1.
Jauna meitene sēž milzīgā krātiņā. Tā restes ir darinātas no žiletēm. Apkārt dejo kropļi, kas pin viņai vainagus. Meitenei ir brūni, gari mati un zilas acis. Mugurā viņai ir pelēka kleita no vienkārša auduma.
Kropļi dzied
Pin vainagus, pin,
Lai tie bendes meitiņu zin.
Lai bauda viņas žēlsirdīgo galvu,
Kas skaistumā pārspēj kallu!
Tēli:
Bendes meitiņa
Bende
Notiesātais
Kropļi
Apsargs
Balss
1.
Jauna meitene sēž milzīgā krātiņā. Tā restes ir darinātas no žiletēm. Apkārt dejo kropļi, kas pin viņai vainagus. Meitenei ir brūni, gari mati un zilas acis. Mugurā viņai ir pelēka kleita no vienkārša auduma.
Kropļi dzied
Pin vainagus, pin,
Lai tie bendes meitiņu zin.
Lai bauda viņas žēlsirdīgo galvu,
Kas skaistumā pārspēj kallu!
Bendes meitiņa dzied
Piniet vainagus, piniet!
Kas notiks ar tiem – miniet!
Kropļi dzied
Vai tu tos mirējam galvā liksi,
Vai drudzī pati no īrisu smaržas sirgsi?
Bendes meitiņa dzied
Tie ir mani zīmogi mīļajiem.
Kropļi dzied
Kas ir tie, pakārtie?
Bendes meitiņa dzied
Tie mani naidnieki!
Piniet vainagus, piniet,
Manus draugus mīliet!
Kņadu pārtrauc vīrietis gados, kurš ienāk telpā. Kropļi aizskrien. Viņam ir nogurusi, bet barga seja. Bende nosviež uz galda atslēgu saišķi, kas skaļi noskan.
Bende skumji
Meitiņ, šodien es tevi nelaidīšu vaļā. Rīt man jānocērt galva maiznieka dēlam.
Bendes meitiņa
Neskumsti, tētiņ. Mums visiem būs jāmirst. Tāds ir liktenis. Labāk izlaid, lai varu viņu mierināt.
Bende
Tu zini, es nevaru tev to ļaut. Ne velti esmu tevi te slēdzis. Tie vīrieši mēdz būt lopi. Nespēlējies ar savu dzīvību un manu mīlestību.
Bendes meitiņa
Tie arī skumst un raud.
No tavām rokām tiem bail,
Bet es viņus mierināt varu,
Dot jaunu cerības staru!
Bende pārsteigts
Ko tu runā? Kādu cerību staru, ja viņiem jāmirst? Ja viņi Dievu nepazīst, tā ir viņu vaina. Viņi ir noziedznieki. Par savu rīcību ir jāmaksā!
Bendes meitiņa
Un tie, kas vainīgi nav?
Bende
Es esmu pieradis nevainīgajā saskatīt vainīgo. Es esmu bende, kas nešķiro taisnību no netaisnības. Tas ir mans darbs. Man nav ļauts dot jūtām vaļu, vai arī es nonākšu zem giljotīnas asmens.
Bendes meitiņa mierīgi
Es nīstu karaļa varu! Viņš pats ir pelnījis nāvi.
Bende satraukti
Kuš! Domā, ko runā! Vai vēlies pati mirt?
Bendes meitiņa maigi
Piedod man, tētiņ. Labāk stāsti, kāds viņš ir.
Bende nopūšas, apsēžas pie galda
Viņam jāmirst. Tur nav ko stāstīt.
Bendes meitiņa
Es gribu zināt, kā viņš izskatās.
Bende žāvājas
Nu labi, bet tad gan es iešu gulēt. Viņam ir kraukļmelni mati, bet acis brūnas kā karameles. Puisis jauns un strādīgs, un arī mīlestība viņam nav sveša. (nožāvājas) Seja skaista kā tikko plaucis zieds... (aizsnaužas, tad satrūkstas) plaucis zieds pavasarī. Pavisam puika... jauns... nedaudz vecāks par tevi. (aizmieg, pēc brīža sāk krākt)
Bendes meitiņa
Tētiņ, tu guli?
Bende neatbild. Saskrien kropļi.
Slēdziet vaļā! Brīvību dodiet!
Man jāiet pie viņa!
Soliet, ka nevienam to neteiksiet!
Soliet!
Kropļi
Mēs solām! Tu tik labsirdīga.
Bendes meitiņa
Man līgavainis jāaplaimo.
Kropļi klibodami un gorīdamies pieskrien pie bendes, paņem atslēgas un atslēdz krātiņu
Slēdziet, slēdziet, kropļi, durvis!
Bendes meitiņa ir miera sūtnis!
Bendes meitiņa dzied
Dodiet smaržeļļas un dvieļus,
Vainagu un gaismas lukturus.
Man līgavainis pēdējā gaitā jāpavada.
Mīļi vārdi jāpasaka.
Bendes meitiņa pamet istabu. Kropļi un gulošais bende paliek.
2.
Cietuma ēka ir ļoti liela, būvēta no akmeņiem. To apsargā liels, varena paskata sargs. Rokā viņam zobens. Pie viņa pienāk bendes meitiņa.
Apsargs
Ko tu te dari, bērns?
Bendes meitiņa
Es nāku līgavaini apraudzīt.
Apsargs
Ko rokā nes?
Bendes meitiņa
No nāves veltes.
Ar smaržeļļām man viņa seja jāslaka,
Ar uguni viņa bēdas jādedzina.
Apsargs
Tu, nelaimīgā, mīli vainīgo!
Bendes meitiņa
Viņš nav vainīgs, man viņu par to jāžēlo.
Apsargs
Cik tev gadu, bērns, un kā tevi sauc?
Bendes meitiņa
Man ir sešpadsmit, un mans vārds ir bendes meitiņa.
Apsargs
Tad kļūsti mana sieviņa! Es apsolu tev būt labs vīrs. Es neaptraipīšu tevi, un viss starp mums būs tīrs un skaists. Un manta, kas ir mana, kļūs tava.
Bendes meitiņa
Dārgais kungs, nē! Mans tēvs ir bende, vīru ierēdni man nevajag! Man tikai līgavaini gribas redzēt. Ielaid, un es tevi ar zīmogu kronēšu.
Apsargs vilcinās
Nu labi, ej! Bet nāc drīz atpakaļ!
Bendes meitiņa noskūpsta apsargu uz pieres un uzdāvina vainagu
Viņš sargā mūrus,
Dzelzs būrus.
Sirds viņam no zīda,
Bet nāves vārds to mīda.
No manis saudzēts tiksi,
Ja vainagu galvā liksi.
3.
Ieejot tumšajā telpā, redzamas daudzas durvis un ejas. Bendes meitiņa iet un ieskatās katrā cietuma kamerā, līdz atrod īsto. Viņa to atslēdz un ieiet tajā.
Bendes meitiņa
Patiesi tev ir kraukļmelni mati un acis tik brūnas kā karameles. Tu esi maiznieka dēls, tu skumju pilns un nomākts... Esi sveicināts, es esmu bendes meitiņa!
Notiesātais
Tu neredzēta meitene, skaista un jauna, bet bail man ir no tava vārda. Kādēļ esi šeit?
Bendes meitiņa
Tev nav jābaidās no mana vārda. Es būšu maiga. Es vēlos dot tev to, kas tevi mierinās.
Notiesātais
Ko gan tu vari man dot?
Bendes meitiņa dzied
Es bendes meitiņa,
Slēgta krātiņā no žilešu virtenēm.
Tur kropļi no īrisiem vainagus pin,
Un rokā kausu ar pīšļiem un krusu dod,
Bet otrā – mirdzošu sirpi.
Kas mani mīl,
Tam zīmogs uz pieres.
Kas, nemīl, tam vīģes koka zars.
Es, bendes meitiņa, notiesāto līgava,
Es nāku pirms nāves pie tiem
Tik trausla kā spāre
Ar krampjainām gaismām rokās
Viņu mutes ar smaržeļļām nomazgāt.
Neraudi, mīļotais,
Drīz nāks mana māsiņa,
Mēs trijatā šķērsosim akaču pļavas.
Tur svinēsim kāzas
Ar kallu pušķiem rokās.
Rīt staltā giljotīna
Mūsu altāris būs!
Notiesātais
Vai tu vari mani izglābt?
Bendes meitiņa pienāk pavisam tuvu pie notiesātā
Es varu tev brīnišķas sajūtas dāvāt,
Ar skūpstiem skumjas apklāt,
Seju no bailēm nomazgāt,
Dejot, tevi mīlēt un tev padziedāt!
Notiesātais
Man nav vaļas tevi verdzināt. Es pats esmu vergs.
Bendes meitiņa raud
Nebaidies ne no kā, droši pieskaries man!
Notiesātais pieskaras bendes meitiņai
Tu smaržo pēc īrisiem. Tu esi tik savāda! Kas uzliek tev tādu pienākumu – nākt pie nolemtajiem? Kāpēc tu raudi, mīļā bendes meitiņa?
Bendes meitiņa
Ja tu zinātu, cik smagi ir būt bendes meitiņai! Man jādzēš tēva grēki, man jums ir jārāda nāve kā kaut kas skaists un labs, bet es pati viņu nīstu. Viņa ir mana māsa, un manī ir tik daudz greizsirdības par to, ka tēvs viņu mīl vairāk par mani. Jā, tēvs nekad neaiztiek tos, kam ir mani zīmogi, bet tevi es nevaru glābt. Tev mani jāapprec nāvē, lai satiktu viņu bez sāpēm.
Notiesātais izmisis
Tu man atgādini agoniju pirms nāves. Kā, lai mīlu to, kam ir iespēja mani glābt, bet viņa to nespēj? Lūdzu, palīdzi man! Lūdzu...
Bendes meitiņa
Kā lai es spēlējos ar tēva dzīvību?
Bendes meitiņa ielej viņa plaukstās nedaudz smaržeļļas un ar pirkstiem maigi ieziež viņa sejā. Dzied.
Jūti īrisu smaržu un aizver acis!
Vai kādreiz no ziediem esi tā smacis?
Telpā parādās migla.
Elpo tās dziļi un grimsti sapnī!
Es rādīšu tev, kur iet baiļu naktī.
Ja vēlies, es uzvilkšu baltu kleitu,
Dziedāšu tev sarkanu dziesmu – nepabeigtu.
Bendes meitiņa ņem notiesātā roku, un abi iziet cauri cietuma sienām.
Notiesātais pārsteigts
Es redzu pļavu!
Bendes meitiņa
Tā tagad ir tava.
Notiesātais priecīgs
Tu tomēr mani atbrīvoji! Mēs esam ārā! Paldies tev!
Bendes meitiņa
Tā ir metāla pļava no metāla ziediem. Te akačus pilda melna tinte. Vai tā ir brīvība?
Notiesātais skumju pilns
Tu esi nežēlīga mele! Ja tas nav īsts, ko es te daru?
Bendes meitiņa noslēpumaini
Ieskaties ziedos...
Pļava laistās metāla spīdumā. Katrs sīkākais zāles stiebrs tajā ir darināts no dzelzs. Pļava ir plaša, tai nevar saskatīt beigas. Vietām tajā ir melni akači – ap tiem saaugušas baltas kallas. Atšķirībā no pārējiem ziediem, tās ir īstas. Debesis ir pelēkas, un tuvojas nakts. Tuvumā nav neviena koka, bet nedaudz tālāk redzama mežmala.
Notiesātais
Kas man ir jāredz?
Bendes meitiņa
Īrisi – svēti ziedi. Nāc, mums jāaiziet līdz mežam.
Ejot abi klusē. Viņu pēdas nepieskaras ne ziediem, ne akačiem. Slīdot pa biezo gaisu, kurš reibina maņas, bendes meitiņa dzied.
Kad mēs nonāksim līdz galam,
Dziedās manas māsas balss.
Bet tev jātic viņas vārdu salam,
Viņš tevi nemanot mierinās.
Bendes meitiņa ved notiesāto ilgi. Iestājas nakts, un ziedos mirdz zelta jāņtārpiņi. Notiesātais uzlūko mežu. Tās ir vīģes, kuru zaros karājas līķi.
Notiesātais nodomā
Kas mani mīl,
Tam zīmogs uz pieres.
Kas, nemīl, tam vīģes koka zars.
Bendes meitiņa norāda uz kādas no akmeņiem celtas būdas durvīm
Iesim iekšā. Tad es tev pastāstīšu, kāpēc tevi te atvedu.
Abi ienāk iekšā. Notiesātais apjauš, ka atkal ir nonācis savā cietuma kamerā.
4.
Parādās apsargs.
Apsargs
Bērns, tu te esi pārāk ilgi. Vai tevi tēvs nemeklē? Tev jāiet prom!
Notiesātais lūdzoši
Ļaujiet, lai brītiņu vēl paliek! Es nomiršu, un nevarēšu vairs ne ar vienu runāt, nevarēšu nevienu skatīt. Ļaujiet man juties dzīvam, kamēr to drīkstu!
Apsargs vilcinās
Vēl dažas minūtes, un viņai jāiet prom.
Bendes meitiņa
Tu tiksi žēlots. Bendes meitiņa nepaliek pateicību parādā.
Apsargs aiziet.
Notiesātais bargi
Nu? Kādēļ esmu nonācis atpakaļ? Es neesmu neko guvis! Mele! Ļauj man nokļūt brīvībā!
Bendes meitiņa skumji
Tas pierāda to, ka no likteņa nav jābēg, un to, ka, nodzīvojot dzīvi, cilvēks reizēm neko neiegūst. Es tev liku skatīties pļavā, cerot, ka tu spēsi tās ziedus pārvērst īstos.
Notiesātais
Un, ja es būtu to darījis, es atgūtu brīvību?
Bendes meitiņa
Nē, bet tu redzētu kaut ko skaistu. Pirms mirtu... Saki, kāda izskatās nāve?
Notiesātais zobojoties
Tu taču esi viņas māsa! Kā tu vari nezināt, kā viņa izskatās?
Bendes meitiņa pieiet tuvāk notiesātajam, nolaiž acis
Es neesmu vainīga, ka tev ir jāmirst. Nepiemini mani ar ļaunu. Kad pienāks tavas kāzas, atrodi mani pūlī un ieklausies vējā. Man ir jāiet! Es vēl raudāšu par tevi, jo es tevi mīlu, un varēju dāvāt zīmogu. Atceries manus vārdus!
Bendes meitiņa aiziet, atstādama jaunekli skumstam un lūkojamies pa restoto lodziņu. Viņa aizslēdz kameras durvis, un atslēgu noglabā kabatā.
5.
Liels, trokšņojošs pūlis uz ielas vēro, kā bende ved notiesāto pie giljotīnas.
Bende klusi
Ej ātrāk, dēls! Tā tu remdēsi savas bailes. Drīz viss būs galā. Tev nesāpēs.
Notiesātais neatbild, bet paātrina gaitu. Kad abi nonāk līdz nāves rīkam, viņš sameklē pūlī bendes meitiņu. Kamēr tiek lasīts viņa spriedums, visi pazūd notiesātā acu priekšā, tik bendes meitiņa paliek. Sāk pūst auksts vējš. Pēkšņi atskan maiga balss, bendes meitiņa tuvojas ar kallu pušķi.
Balss
Nāk līgavas māsa pie altāra,
Viņas asaras krīt kā atvarā.
Nāc, māsiņ, nāc,
Mierināt manu vīru sāc!
Neviens viņu nedzird – tikai notiesātais.
Bendes meitiņa
Lūk, tavas sievas balss,
Un tavai dzīvei ir gals.
Bet tici, ka kāzu gulta
Būs mīksta, šaura un silta.
Notiesātā priekšā iznāk gaiši zils, neskaidrs tēls.
Balss
Čuksti man, čuksti man, čuksti,
Ka vēlies redzēt mani
Un skūpstīt tik skūpstīt, skūpstīt,
Mīlēt un laimīgu darīt!
Notiesātais klusi
Tu nāc tuvāk, un man kļūst vieglāk.
Bende
Es tev ticu, dēls. Tūlīt, ja vēlēsies, tev tiks dots vārds.
Bendes meitiņa
Saki viņai, ka ilgojies.
Notiesātais
Mana līgava, es ilgojos un ilgošos, jo mēs nekad nekļūsim tuvi. Mūsu kāzu gulta būs tukša, un mums nebūs bērnu, bet zini – man ir apnicis gaidīt.
Bende griež virvi
Ja jau gaida, tad lai nāk!
Virve pārtrūkst un giljotīnas asmens nocērt notiesātā galvu. Pūlī dzirdamas svešas meitenes raudas. Bendes meitiņa pienāk viņai klāt.
Bendes meitiņa
Tie vārdi nebija tev. Tie bija veltīti manai māsai. Ej prom, tu vēl mīlēsi.
Dzied.
Ģērb galvā manu vainagu
Un baudi manu labvēlību.
Kad būs tev bērni un vīrs,
Nāc mani apciemot drīz,
Kur krātiņā sēžu es
Aiz asās žilešu virtenes.
Tik atnāc, ar dzīvību nespēlē,
Lai ģimenei tavai
Ir zīmogi paaudzēm!
Saskrien kropļi.
Kropļi dzied
Nāc, bendes meitiņa,
Ja no bendes vēl baidies.
Vēl daudz tev būs darbiņa,
Miegā vēl nelaidies!
Nāk mājās tavs tēvs,
Viņam skats žēls, tik žēls...
6.
Tā pati istaba. Krātiņā sēž bendes meitiņa, bet pie tā kropļi pin vainagus no īrisiem.
Kropļi dzied
Pin vainagus, pin,
Lai tie bendes meitiņu zin.
Lai bauda viņas žēlsirdīgo galvu,
Kas skaistumā pārspēj kallu!
Bendes meitiņa dzied
Piniet vainagus, piniet,
Manus draugus mīliet!
Piniet vainagus, piniet!
Kas notiks ar tiem – miniet!
Kropļi dzied
Vai tu tos mirējam galvā liksi,
Vai drudzī pati no īrisu smaržas sirgsi?
Bendes meitiņa dzied
Tie ir mani zīmogi mīļajiem.
Kropļi dzied
Kas ir tie, pakārtie?
Bendes meitiņa dzied
Tie mani naidnieki!
Piniet vainagus, piniet,
Manus draugus mīliet!
Kņadu pārtrauc vīrietis gados, kurš ienāk telpā. Kropļi aizskrien. Viņam ir nogurusi, bet barga seja. Bende nosviež uz galda atslēgu saišķi, kas skaļi noskan.
Bende skumji
Meitiņ, šodien es tevi nelaidīšu vaļā. Rīt man jānocērt galva maiznieka dēlam.
Bendes meitiņa
Neskumsti, tētiņ. Mums visiem būs jāmirst. Tāds ir liktenis. Labāk izlaid, lai varu viņu mierināt.
Bende
Tu zini, es nevaru tev to ļaut. Ne velti esmu tevi te slēdzis. Tie vīrieši mēdz būt lopi. Nespēlējies ar savu dzīvību un manu mīlestību.
Bendes meitiņa
Tie arī skumst un raud.
No tavām rokām tiem bail,
Bet es viņus mierināt varu,
Dot jaunu cerības staru!
Bende pārsteigts
Ko tu runā? Kādu cerību staru, ja viņiem jāmirst? Ja viņi Dievu nepazīst, tā ir viņu vaina. Viņi ir noziedznieki. Par savu rīcību ir jāmaksā!
Bendes meitiņa
Un tie, kas vainīgi nav?
Bende
Es esmu pieradis nevainīgajā saskatīt vainīgo. Es esmu bende, kas nešķiro taisnību no netaisnības. Tas ir mans darbs. Man nav ļauts dot jūtām vaļu, vai arī es nonākšu zem giljotīnas asmens.
Bendes meitiņa mierīgi
Es nīstu karaļa varu! Viņš pats ir pelnījis nāvi.
Bende satraukti
Kuš! Domā, ko runā! Vai vēlies pati mirt?
Bendes meitiņa maigi
Piedod man, tētiņ. Labāk stāsti, kāds viņš ir.
Bende nopūšas, apsēžas pie galda
Viņam jāmirst. Tur nav ko stāstīt.
Bendes meitiņa
Es gribu zināt, kā viņš izskatās.
Bende žāvājas
Nu labi, bet tad gan es iešu gulēt. Viņam ir kraukļmelni mati, bet acis brūnas kā karameles. Puisis jauns un strādīgs, un arī mīlestība viņam nav sveša. (nožāvājas) Seja skaista kā tikko plaucis zieds... (aizsnaužas, tad satrūkstas) plaucis zieds pavasarī. Pavisam puika... jauns... nedaudz vecāks par tevi. (aizmieg, pēc brīža sāk krākt)
Bendes meitiņa
Tētiņ, tu guli?
Bende neatbild. Saskrien kropļi.
Slēdziet vaļā! Brīvību dodiet!
Man jāiet pie viņa!
Soliet, ka nevienam to neteiksiet!
Soliet!
Kropļi
Mēs solām! Tu tik labsirdīga.
Bendes meitiņa
Man līgavainis jāaplaimo.
Kropļi klibodami un gorīdamies pieskrien pie bendes, paņem atslēgas un atslēdz krātiņu
Slēdziet, slēdziet, kropļi, durvis!
Bendes meitiņa ir miera sūtnis!
Bendes meitiņa dzied
Dodiet smaržeļļas un dvieļus,
Vainagu un gaismas lukturus.
Man līgavainis pēdējā gaitā jāpavada.
Mīļi vārdi jāpasaka.
Bendes meitiņa pamet istabu. Kropļi un gulošais bende paliek.
2.
Cietuma ēka ir ļoti liela, būvēta no akmeņiem. To apsargā liels, varena paskata sargs. Rokā viņam zobens. Pie viņa pienāk bendes meitiņa.
Apsargs
Ko tu te dari, bērns?
Bendes meitiņa
Es nāku līgavaini apraudzīt.
Apsargs
Ko rokā nes?
Bendes meitiņa
No nāves veltes.
Ar smaržeļļām man viņa seja jāslaka,
Ar uguni viņa bēdas jādedzina.
Apsargs
Tu, nelaimīgā, mīli vainīgo!
Bendes meitiņa
Viņš nav vainīgs, man viņu par to jāžēlo.
Apsargs
Cik tev gadu, bērns, un kā tevi sauc?
Bendes meitiņa
Man ir sešpadsmit, un mans vārds ir bendes meitiņa.
Apsargs
Tad kļūsti mana sieviņa! Es apsolu tev būt labs vīrs. Es neaptraipīšu tevi, un viss starp mums būs tīrs un skaists. Un manta, kas ir mana, kļūs tava.
Bendes meitiņa
Dārgais kungs, nē! Mans tēvs ir bende, vīru ierēdni man nevajag! Man tikai līgavaini gribas redzēt. Ielaid, un es tevi ar zīmogu kronēšu.
Apsargs vilcinās
Nu labi, ej! Bet nāc drīz atpakaļ!
Bendes meitiņa noskūpsta apsargu uz pieres un uzdāvina vainagu
Viņš sargā mūrus,
Dzelzs būrus.
Sirds viņam no zīda,
Bet nāves vārds to mīda.
No manis saudzēts tiksi,
Ja vainagu galvā liksi.
3.
Ieejot tumšajā telpā, redzamas daudzas durvis un ejas. Bendes meitiņa iet un ieskatās katrā cietuma kamerā, līdz atrod īsto. Viņa to atslēdz un ieiet tajā.
Bendes meitiņa
Patiesi tev ir kraukļmelni mati un acis tik brūnas kā karameles. Tu esi maiznieka dēls, tu skumju pilns un nomākts... Esi sveicināts, es esmu bendes meitiņa!
Notiesātais
Tu neredzēta meitene, skaista un jauna, bet bail man ir no tava vārda. Kādēļ esi šeit?
Bendes meitiņa
Tev nav jābaidās no mana vārda. Es būšu maiga. Es vēlos dot tev to, kas tevi mierinās.
Notiesātais
Ko gan tu vari man dot?
Bendes meitiņa dzied
Es bendes meitiņa,
Slēgta krātiņā no žilešu virtenēm.
Tur kropļi no īrisiem vainagus pin,
Un rokā kausu ar pīšļiem un krusu dod,
Bet otrā – mirdzošu sirpi.
Kas mani mīl,
Tam zīmogs uz pieres.
Kas, nemīl, tam vīģes koka zars.
Es, bendes meitiņa, notiesāto līgava,
Es nāku pirms nāves pie tiem
Tik trausla kā spāre
Ar krampjainām gaismām rokās
Viņu mutes ar smaržeļļām nomazgāt.
Neraudi, mīļotais,
Drīz nāks mana māsiņa,
Mēs trijatā šķērsosim akaču pļavas.
Tur svinēsim kāzas
Ar kallu pušķiem rokās.
Rīt staltā giljotīna
Mūsu altāris būs!
Notiesātais
Vai tu vari mani izglābt?
Bendes meitiņa pienāk pavisam tuvu pie notiesātā
Es varu tev brīnišķas sajūtas dāvāt,
Ar skūpstiem skumjas apklāt,
Seju no bailēm nomazgāt,
Dejot, tevi mīlēt un tev padziedāt!
Notiesātais
Man nav vaļas tevi verdzināt. Es pats esmu vergs.
Bendes meitiņa raud
Nebaidies ne no kā, droši pieskaries man!
Notiesātais pieskaras bendes meitiņai
Tu smaržo pēc īrisiem. Tu esi tik savāda! Kas uzliek tev tādu pienākumu – nākt pie nolemtajiem? Kāpēc tu raudi, mīļā bendes meitiņa?
Bendes meitiņa
Ja tu zinātu, cik smagi ir būt bendes meitiņai! Man jādzēš tēva grēki, man jums ir jārāda nāve kā kaut kas skaists un labs, bet es pati viņu nīstu. Viņa ir mana māsa, un manī ir tik daudz greizsirdības par to, ka tēvs viņu mīl vairāk par mani. Jā, tēvs nekad neaiztiek tos, kam ir mani zīmogi, bet tevi es nevaru glābt. Tev mani jāapprec nāvē, lai satiktu viņu bez sāpēm.
Notiesātais izmisis
Tu man atgādini agoniju pirms nāves. Kā, lai mīlu to, kam ir iespēja mani glābt, bet viņa to nespēj? Lūdzu, palīdzi man! Lūdzu...
Bendes meitiņa
Kā lai es spēlējos ar tēva dzīvību?
Bendes meitiņa ielej viņa plaukstās nedaudz smaržeļļas un ar pirkstiem maigi ieziež viņa sejā. Dzied.
Jūti īrisu smaržu un aizver acis!
Vai kādreiz no ziediem esi tā smacis?
Telpā parādās migla.
Elpo tās dziļi un grimsti sapnī!
Es rādīšu tev, kur iet baiļu naktī.
Ja vēlies, es uzvilkšu baltu kleitu,
Dziedāšu tev sarkanu dziesmu – nepabeigtu.
Bendes meitiņa ņem notiesātā roku, un abi iziet cauri cietuma sienām.
Notiesātais pārsteigts
Es redzu pļavu!
Bendes meitiņa
Tā tagad ir tava.
Notiesātais priecīgs
Tu tomēr mani atbrīvoji! Mēs esam ārā! Paldies tev!
Bendes meitiņa
Tā ir metāla pļava no metāla ziediem. Te akačus pilda melna tinte. Vai tā ir brīvība?
Notiesātais skumju pilns
Tu esi nežēlīga mele! Ja tas nav īsts, ko es te daru?
Bendes meitiņa noslēpumaini
Ieskaties ziedos...
Pļava laistās metāla spīdumā. Katrs sīkākais zāles stiebrs tajā ir darināts no dzelzs. Pļava ir plaša, tai nevar saskatīt beigas. Vietām tajā ir melni akači – ap tiem saaugušas baltas kallas. Atšķirībā no pārējiem ziediem, tās ir īstas. Debesis ir pelēkas, un tuvojas nakts. Tuvumā nav neviena koka, bet nedaudz tālāk redzama mežmala.
Notiesātais
Kas man ir jāredz?
Bendes meitiņa
Īrisi – svēti ziedi. Nāc, mums jāaiziet līdz mežam.
Ejot abi klusē. Viņu pēdas nepieskaras ne ziediem, ne akačiem. Slīdot pa biezo gaisu, kurš reibina maņas, bendes meitiņa dzied.
Kad mēs nonāksim līdz galam,
Dziedās manas māsas balss.
Bet tev jātic viņas vārdu salam,
Viņš tevi nemanot mierinās.
Bendes meitiņa ved notiesāto ilgi. Iestājas nakts, un ziedos mirdz zelta jāņtārpiņi. Notiesātais uzlūko mežu. Tās ir vīģes, kuru zaros karājas līķi.
Notiesātais nodomā
Kas mani mīl,
Tam zīmogs uz pieres.
Kas, nemīl, tam vīģes koka zars.
Bendes meitiņa norāda uz kādas no akmeņiem celtas būdas durvīm
Iesim iekšā. Tad es tev pastāstīšu, kāpēc tevi te atvedu.
Abi ienāk iekšā. Notiesātais apjauš, ka atkal ir nonācis savā cietuma kamerā.
4.
Parādās apsargs.
Apsargs
Bērns, tu te esi pārāk ilgi. Vai tevi tēvs nemeklē? Tev jāiet prom!
Notiesātais lūdzoši
Ļaujiet, lai brītiņu vēl paliek! Es nomiršu, un nevarēšu vairs ne ar vienu runāt, nevarēšu nevienu skatīt. Ļaujiet man juties dzīvam, kamēr to drīkstu!
Apsargs vilcinās
Vēl dažas minūtes, un viņai jāiet prom.
Bendes meitiņa
Tu tiksi žēlots. Bendes meitiņa nepaliek pateicību parādā.
Apsargs aiziet.
Notiesātais bargi
Nu? Kādēļ esmu nonācis atpakaļ? Es neesmu neko guvis! Mele! Ļauj man nokļūt brīvībā!
Bendes meitiņa skumji
Tas pierāda to, ka no likteņa nav jābēg, un to, ka, nodzīvojot dzīvi, cilvēks reizēm neko neiegūst. Es tev liku skatīties pļavā, cerot, ka tu spēsi tās ziedus pārvērst īstos.
Notiesātais
Un, ja es būtu to darījis, es atgūtu brīvību?
Bendes meitiņa
Nē, bet tu redzētu kaut ko skaistu. Pirms mirtu... Saki, kāda izskatās nāve?
Notiesātais zobojoties
Tu taču esi viņas māsa! Kā tu vari nezināt, kā viņa izskatās?
Bendes meitiņa pieiet tuvāk notiesātajam, nolaiž acis
Es neesmu vainīga, ka tev ir jāmirst. Nepiemini mani ar ļaunu. Kad pienāks tavas kāzas, atrodi mani pūlī un ieklausies vējā. Man ir jāiet! Es vēl raudāšu par tevi, jo es tevi mīlu, un varēju dāvāt zīmogu. Atceries manus vārdus!
Bendes meitiņa aiziet, atstādama jaunekli skumstam un lūkojamies pa restoto lodziņu. Viņa aizslēdz kameras durvis, un atslēgu noglabā kabatā.
5.
Liels, trokšņojošs pūlis uz ielas vēro, kā bende ved notiesāto pie giljotīnas.
Bende klusi
Ej ātrāk, dēls! Tā tu remdēsi savas bailes. Drīz viss būs galā. Tev nesāpēs.
Notiesātais neatbild, bet paātrina gaitu. Kad abi nonāk līdz nāves rīkam, viņš sameklē pūlī bendes meitiņu. Kamēr tiek lasīts viņa spriedums, visi pazūd notiesātā acu priekšā, tik bendes meitiņa paliek. Sāk pūst auksts vējš. Pēkšņi atskan maiga balss, bendes meitiņa tuvojas ar kallu pušķi.
Balss
Nāk līgavas māsa pie altāra,
Viņas asaras krīt kā atvarā.
Nāc, māsiņ, nāc,
Mierināt manu vīru sāc!
Neviens viņu nedzird – tikai notiesātais.
Bendes meitiņa
Lūk, tavas sievas balss,
Un tavai dzīvei ir gals.
Bet tici, ka kāzu gulta
Būs mīksta, šaura un silta.
Notiesātā priekšā iznāk gaiši zils, neskaidrs tēls.
Balss
Čuksti man, čuksti man, čuksti,
Ka vēlies redzēt mani
Un skūpstīt tik skūpstīt, skūpstīt,
Mīlēt un laimīgu darīt!
Notiesātais klusi
Tu nāc tuvāk, un man kļūst vieglāk.
Bende
Es tev ticu, dēls. Tūlīt, ja vēlēsies, tev tiks dots vārds.
Bendes meitiņa
Saki viņai, ka ilgojies.
Notiesātais
Mana līgava, es ilgojos un ilgošos, jo mēs nekad nekļūsim tuvi. Mūsu kāzu gulta būs tukša, un mums nebūs bērnu, bet zini – man ir apnicis gaidīt.
Bende griež virvi
Ja jau gaida, tad lai nāk!
Virve pārtrūkst un giljotīnas asmens nocērt notiesātā galvu. Pūlī dzirdamas svešas meitenes raudas. Bendes meitiņa pienāk viņai klāt.
Bendes meitiņa
Tie vārdi nebija tev. Tie bija veltīti manai māsai. Ej prom, tu vēl mīlēsi.
Dzied.
Ģērb galvā manu vainagu
Un baudi manu labvēlību.
Kad būs tev bērni un vīrs,
Nāc mani apciemot drīz,
Kur krātiņā sēžu es
Aiz asās žilešu virtenes.
Tik atnāc, ar dzīvību nespēlē,
Lai ģimenei tavai
Ir zīmogi paaudzēm!
Saskrien kropļi.
Kropļi dzied
Nāc, bendes meitiņa,
Ja no bendes vēl baidies.
Vēl daudz tev būs darbiņa,
Miegā vēl nelaidies!
Nāk mājās tavs tēvs,
Viņam skats žēls, tik žēls...
6.
Tā pati istaba. Krātiņā sēž bendes meitiņa, bet pie tā kropļi pin vainagus no īrisiem.
Kropļi dzied
Pin vainagus, pin,
Lai tie bendes meitiņu zin.
Lai bauda viņas žēlsirdīgo galvu,
Kas skaistumā pārspēj kallu!
Bendes meitiņa dzied
Piniet vainagus, piniet,
Manus draugus mīliet!