Šodien vieglums pagājis. Un es pamanīju, ka esmu kļuvusi vēl skarbāka, un to tik viegli nevar apturēt. Man ir zudusi pacietība un vēlme darīt to, kas ir bezjēdzīgs, reizēm arī darīt lielāko daļu lietu, kuras ir ikdienā, sarunāties ar noteiktiem cilvēkiem. Visbēdīgāk ir tas, ka no skarbuma cieš mans mīļotais cilvēks. Bet kā lai sevi aptur? Jūtos kā granāta! Atliek pieskarties tās gredzenam, kad sprādziens ir garantēts - un tik spēcīgs! Un man pat nesanāk to katru reizi nožēlot. "Tā nedrīkst" - es sev saku, un apsolu nākošreiz būt maigāka, bet atkal pienāk tas brīdis, un es vairs neesmu apturama. Kā lai savalda savus zvērus...
Ir jābūt tādām dienām, kad tev vienalga. Tāda diena bija vakar. Par spīti visam, es atpūtos un izbaudīju brīvdienu! Rītu sāku ar skaistuma "pūderēšanu" salonā, tad devos uz kebabu, pasūtīju sev arī alu. Bez steigas. Bija ļoti viegli, un es pastaigājos pa pilsētu. Šī sajūta bija savāda - viss garšoja citādāk, gribējās elpot un uzkavēties, pat ne darboties, bet noķert un paturēt šo momentu.
Šodien vieglums pagājis. Un es pamanīju, ka esmu kļuvusi vēl skarbāka, un to tik viegli nevar apturēt. Man ir zudusi pacietība un vēlme darīt to, kas ir bezjēdzīgs, reizēm arī darīt lielāko daļu lietu, kuras ir ikdienā, sarunāties ar noteiktiem cilvēkiem. Visbēdīgāk ir tas, ka no skarbuma cieš mans mīļotais cilvēks. Bet kā lai sevi aptur? Jūtos kā granāta! Atliek pieskarties tās gredzenam, kad sprādziens ir garantēts - un tik spēcīgs! Un man pat nesanāk to katru reizi nožēlot. "Tā nedrīkst" - es sev saku, un apsolu nākošreiz būt maigāka, bet atkal pienāk tas brīdis, un es vairs neesmu apturama. Kā lai savalda savus zvērus...
1 Comment
Viņa atkal neatnāca. Varbūt pat tur ir nepieciešama atpūta... Jauna diena - wohoo! Kā pirmais aprīlis, kā liels joks. Labi, labi, saņemamies. Pirmdiena ir mazs svētdienas turpinājums. Tāpēc Tagadis. Varavīkšņains!
Izskats: izmazgāti, ieveidoti mati, kosmētika, sarkana mājas kleita Dzirdu: kā strādnieki taisa blakusmājas fasādi Redzu: nesakoptu istabu. Savādi, ka vienalga jūtos diezgan komfortabli, drošivien tas saskan ar manu dvēseles stāvokli Gribu: uztaisīt rudens pleilisti, jo rudens jau sāksies nākošnedēļ. Jāsāk domāt arī par kabineta dekorācijām, beidzot sākt lietot savu jauno plānotāju, kurš ietilpst mazajā somā! Domāju: kaut man beidzot būtu kolēģis, miers virs zemes un kafija nekad nebeigtos (jo taču ko vēl var dzīvē vēlēties?) Smarža: izteiktāka par kafiju nekā nav otrajā vietā ziedu pušķis no kāda skolēna vārda dienā Garša: balderjānis + kafija vēēē Klusu! Svētdienā nedrīkst strādāt, runāt, klausīties mūziku un izteikt savas domas! Tā ir svēta diena, kurā drīkst iet tikai uz baznīcu! Klusu! Svētdiena ir Saules diena, kuras vietā reizēm uzlec nodevīgs mēness. Nekromanti arī atpūšas svētdienā. Caur pasteļtoņiem - tik maigiem un rožainiem, iezogas pelēkā krāsa, bet apstājas, jo arī pelēkā krāsa atpūšas. Un es iedomājos, ka mana sirds arī varētu atpūsties... Bet tā tik iet uz priekšu, jo nekromanti svētdienā nestrādā... Droši vien tas ir vienīgais iemesls. Tad jau sanāk visi orgāni grēko.
Oh, Death Won't you spare me over another year? But what is this that I can't see With ice cold hands taking hold of me? When God is gone and the Devil takes hold Who will have mercy on your soul? Oh, Death No wealth, no ruin, no silver, no gold Nothing satisfies me but your soul Oh, Death Well I am Death, none can excel I'll open the door to heaven or hell Oh, Death My name is Death and the end is here... Katru rītu apsoli sev kļūt labāks
Celties agri, doties skriet Acis aizveras, negribas nekur iet Datumi melo, un laiks patiesībā nepastāv. Viņa nolēma, ka tas ir tikai veids biznesa cilvēkiem spēt laicīgi iersties darbā, uz norunātajām tikšanās un saņemt algu. Viņa atceras, ka kādu laiku viņa dzīvoja bez tiem, un tad tapa vairākas pasaules! Viņa atceras Svētā Zvērgalvas dārzu un Bezvēja vietu. Gluži kā Bezgalīgajā stāstā - vietas izzūd, ja tām pārstāj ticēt. Atmiņas ir spēcīga lieta, kura reizēm ievaino, bet reizēm liek pasmaidīt.
Vai patiesi jau rudens!? Man patīk rudens laiks - tāds nostaļģisks, un tam piemīt tik īpaša smarža - ne tā kā citiem gadalaikiem! Un rudenī mani vienmēr apciemo Saldirūgtais eņģelis. Un es tā baidos šogad no ziemas... Nominatīvs. Kas? Rudens. Ģenetīvs. Kā nav? Rudens... Rudens ir konstants. Būs jāturpina ceļš. Kabinets atkal būs slinku un čaklu skolēnu piepildīts. Drīz sāksies tumšie rīti un tik pat tumšie vakari... Tumsā grūti, kad tumsa arī dienā. Drošivien tā vakarā un rītā izlien kā liels Nekas, bet dienā tēlo paklausīgu un sēž iekšā, knibina nervus, bet ja esi viens, tad nekautrējas izlīst ārā un paziņot: "Tagad tu esi mana! Tu nekad nekļūsi brīva. Es sekošu tev līdzi kā ēna, kā tas sākās tad, kad tu zaudēji savu gaišumu. Tu atvēri lādi, salauzi zīmogu, un tikai spēcīga maģija mani aizvērs! Bet tādas nav, tu piederi man!" Es droši zinu, kā ir būt salauztam. Un pagaidām mani neviens nevar salabot... Kā gribētu dzirdēt balsi, kuru tu jau aizmirsi. Aimirst ir šausminoši... Es domāju, kad tu nes kaut ko sirdī, tas mūžīgi ir ar tevi - tā saka filmās. Tā tas nenotiek... Ir lietas, kuras aizmirstas... Un ja no visas sirds tu vēl gribi vismaz laiku pa laikam atsaukt to atmiņā, bet nevari, apjaut, cik nežēlīgi ir datumi. Un laiks nedziedē, nē. Tas tikai liek aizmirst svarīgas lietas bezjēgā. Tad kāda jēga ir datumiem? Jā... zināt, ka šodien ceturtdiena, un Ziemassvētki "iekrīt" nedēļas vidū, jo tad tu vari dabūt brīvdienu. Bet datumi melo. Katru gadu tie melīgi mainās. Bet sirdī laika nav. Nevar ievainotam kareivim piešūt uzspridzināto kāju. 22 - tas ir tāds skaitlis, kas vienmēr paliks atmiņā. Šajā ciparā vairāk nekā jebkad (ko es meloju? visu šo laiku patiesībā) es aizdomājos, kur paliek dvēsele. Atmetot savas ticības un uzskatus, es ceru, ka viņas dvēsele ir skaistā, gaišā vietā. Es ceru, ka viņai tur ir labi. Sarunājoties, es vienmēr lūdzu pateikt, kur viņa ir. Vai viņa ir sastapusi savus mīļos? Vai viņai tur ir priecīgi...
Tas ir tāds jautājums, uz kuru nevar atbildēt. Tik daudz dzirdēts, ka tie, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi, apgalvo, ka tur ir gaiši un labi. Gribas tam ticēt. Ne jau savam mierinājumam, bet tāpēc, ka tu mīli to cilvēku tik ļoti! Kā tad var nevēlēties, lai viņam ir labi? Var minēt un ticēt, bet mēs nezinam... Un tas es aizdomājos, vai cilvēki "aizietu" biežāk, ja zinātu, kas viņus tur gaida? Drošivien es pārāk daudz rakstu par nāvi, par negatīvām sajūtām un pārdzīvojumiem... Bet kāpēc gan nē? Tā ir mana Planēta. Tā gluži kā Zaļā Zeme ir kā sena leģenda zudusi, bet rakstos palikusi. Tas nekas. Mums ir tikai mēs paši, neskatoties uz to, ka mums ir ģimenes un draugi. Visi aiziet vieni, tāpēc arī tumšākajās domās esam tikai sev, lai cik mēs būtu atklāti pret saviem mīļajiem. Zvēri ir ievainoti un apmaldījušies mežā. Reiz, kad rētas sadzīs, iestāsies pavasaris. Paralēli paralēlēm
Paralēles paralēlējās. Paralelograms kļuva par apli. Maiga krāsu terapija Dos tev beidzot harmoniju. Galvenais ir ticēt droši, Ka sūds var uzziedēt kā roze. Durvis nokrāsosim zaļas, Dzīvosim bez ļaunās gaļas, Saules enerģiju ķersim Nirvānā mēs ieiet spēsim! Joga, fitness palīdzēs - Laimi, prieku iemācīs. Skaists un ziedošs dzīvosi, Depresiju padzīsi. Dzīve dāvā iespējas, Katram savas nedienas, Bet ja ar jēgu dzīvosim, Tāpat vienalga nomirsim! :) Dienas tā mainās! Te tu juti prieka vilni, te atkal, it kā būtu pašā, pašā lejā... Reizēm tik ļoti sāp sirds, un neviens vārds, neviens saules stars nevar izlauzties cauri. Drošivien tāda ir dzīve, un tur neko nevar darīt. Ir dienas, kad nav ko teikt, un tu velc ārā sevi no gultas, centies padarīt sevi par cilvēku - paēd, sakopies un gaidi. Tā paiet dienas - gaidot, kad tās paies. Reizēm iedomājos, cik jauki būtu satikt kādu cilvēku ārpus šīs gaidīšanas un ārpus šīs pasaules, bet laikam, kad esi noslēdzies, ir grūti izkļūt ārā no savas čaulas, un otrs cilvēks ir bez mazā čaulu āmurīša. Bet varbūt, ja kāds pavisam klusi pieklauvētu... čaula ieplaisātu, neglītais pīlēns izkļūtu ārā, ieelpotu gaisu... Nu tā, reizēm...
|
Innocence is the only sin - temptation for all devils deep within.
Bullets... are the beauty of the blistering sky...
February 2019
|