Man uz galda stāv Jūras kārba, kuru Sirdsdraugs tika izveidojis 2008. gadā, lai apsveiktu mani dzimšanas dienā. No šī laika mans personīgais kosmogoniskais skatījums ir tāds, ka es dzīvoju Jūras kārbā, kur braucu melnā laivā pa zilo ūdeni, kurā mīt tukši gliemežvāki un pērles, bet apkārt jūrai ir klintis. Uz vienas klints stāv bāka, kura ietīta miglā. Reizēm tur nolīst lietus, un jūrā saceļas vētra, taču bāka spēcīgi raida savu uguni man ceļā, un es cenšos tikt tai klāt, noenkurot savu kuģi un izkāpt krastā. Un es tik bieži esmu pārliecinājusies par to, ka tā patiesi ir. Bāka ir visas manas ilgas, bāka ir mans Sirdsdraugs un bāka ir mans galapunkts, bet es tik braucu un braucu, reizēm izkāpis krastā, es nemierīgi pa to pastaigājos, alkdams atkal kāpt kuģī un doties. Esmu piedzīvojusi smagas vētras, sirēnu dziesmas un skaistus saullēktus. Citi apstākļi ir bijuši mana vaina, citreiz tas notiek kāda cita spēka dēļ, bet Jūras kārbā nekad nebūs viena noteikta laikapstākļa. Varbūt uz klintīm pavasaros nezied ievas, vasarās uz ziediem nenolaižas mārītes, rudenī nav liela meža, kas pārklātos ar krāsainu lapu mozaiku un ziemā bērni tur neceļ sniegavīrus, bet tur ir pasaule, kurā es izvēlētos aiziet, nekā piedzīvot neko. Un šajā pasaulē ir tik daudz vis kaut kā, ka citiem šie sīkumi varētu likties nesaistoši.
Kaut gan varētu likties, ka esmu tur viena, tā nav. Cilvēku tur tiešām nav daudz, bet tie, kas tur mīt, man ir visdārgākie un uzticamākie.
Kaut gan varētu likties, ka esmu tur viena, tā nav. Cilvēku tur tiešām nav daudz, bet tie, kas tur mīt, man ir visdārgākie un uzticamākie.