Tas ir tāds jautājums, uz kuru nevar atbildēt. Tik daudz dzirdēts, ka tie, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi, apgalvo, ka tur ir gaiši un labi. Gribas tam ticēt. Ne jau savam mierinājumam, bet tāpēc, ka tu mīli to cilvēku tik ļoti! Kā tad var nevēlēties, lai viņam ir labi? Var minēt un ticēt, bet mēs nezinam... Un tas es aizdomājos, vai cilvēki "aizietu" biežāk, ja zinātu, kas viņus tur gaida?
Drošivien es pārāk daudz rakstu par nāvi, par negatīvām sajūtām un pārdzīvojumiem... Bet kāpēc gan nē? Tā ir mana Planēta. Tā gluži kā Zaļā Zeme ir kā sena leģenda zudusi, bet rakstos palikusi. Tas nekas. Mums ir tikai mēs paši, neskatoties uz to, ka mums ir ģimenes un draugi. Visi aiziet vieni, tāpēc arī tumšākajās domās esam tikai sev, lai cik mēs būtu atklāti pret saviem mīļajiem. Zvēri ir ievainoti un apmaldījušies mežā. Reiz, kad rētas sadzīs, iestāsies pavasaris.