Un viņa teica: „Klausies! Tu esi stikla pudele, kurā iebērtas smiltis no jūras. Es esmu Tevī, jo es esmu šīs smiltis. Ja kāds sasistu pudeli, no tās izbirtu gandrīz visas smiltis. Tā arī Tu laiku pa laikam plēs šo pudeli, lai nejauši izdabūtu mani laukā. Tās ir dusmas. Tavās dusmās es līdzinos smilšu pulkstenim.
Tad mēs viens otram piedodam. Vai arī izliekamies, ka piedodam. Ja viens no mums raud…
Un Tu lasi, bet nesaproti tā jēgu. Agrāk es varēju rakstīt mājienos un simbolos. Šķiet, kādam bija zināma šī valoda. Tev šī dvēseles valoda ir sveša, bet Tu lieliski pārzini ķermeņa mājienus un simbolus. Es nepārmetu. Es vienkārši apzinos, bet nevēlos aiziet.
Tad mēs viens otram piedodam. Vai arī izliekamies, ka piedodam. Ja viens no mums raud…
Un Tu lasi, bet nesaproti tā jēgu. Agrāk es varēju rakstīt mājienos un simbolos. Šķiet, kādam bija zināma šī valoda. Tev šī dvēseles valoda ir sveša, bet Tu lieliski pārzini ķermeņa mājienus un simbolus. Es nepārmetu. Es vienkārši apzinos, bet nevēlos aiziet.