Kādu rītu...Kaut kas šodien ir mainījies pēc filmas par Vrindavan, kuru šorīt noskatījos. Tā bija maģiska un tik vienkārša... Ka mazliet sāku saprast Ilmāru :D cilvēki ir laimīgi neskatoties ne uz ko! Un Krišna ar Rādhu ir mīlestības un prieka dievi. Tie neprasa upurus, pat pielūgsmi nē. Cilvēki pielūdz tos, jo jūtas laimīgi! Cilvēki ir harmonijā ar sevi... Nu, nē, tas nenozīmē, ka tagad man ir Hare Krishna un došanās nirvānā. Tās ir tikai pārdomas par to, kā cilvēki PROT dzīvot. Apkārt ir nabadzība, bet viņi nejūtas nabadzīgi, apkārt ir atkritumi, bet viņi nejūtas netīri, apkārt ir netaisnība, bet viņi priecājas un dzied!
Un es aizdomājos, vai es drīkstu? Vai drīkst priecāties? Vai drīkst savu dvēseli atbrīvot no skumjām? Vai mamma gribētu, lai es dzīvoju citādāk? Skumjas nekad nepazūdīs... Nekas nespēs aizpildīt šo zaudējuma tukšumu! Nekad! Bet es vēlos sajust dzīvi... Kādu laiku es to nespēju, un katra diena man bija kā mocības. Cik savāda ir šī sajūta, kad vairs neienīsti dienu... pieņem šodienu un tā pieņems tevi, parūpēsies un dos tev visu nepieciešamo... Bet varbūt nedrīkst. Varbūt tas nav pareizi. Pat ja nav pareizā un nepareizā – esmu cilvēks, kuram šī pasaule vienmēr ir interesējusi maz, un varbūt tieši tāpēc tajā man nav vietas. Bet varbūt man tā ir jāatrod? Jāprot atkal dejot, jāprot atkal priecāties, jāprot sevi nošķirt no pilsētas trokšņiem un pārvērst dzīvokli par savu svētnīcu... Nē, man nepatīk tur ārā, ārpus šīm sienām, kā tikai pie jūras. Man grūti šajā kņadā un steigā, neskaitāmos luksoforos un dažādos cilvēkos. Protams, tas nekas nebūs salīdzināms ar vietu, kur esmu dzimusi. Man pietrūkst to nostaļģisko vietu un bohēmas, perioda, kad biju laimīga. Šiet man nav draugu, un tas man liek justies vientulīgi. Var rast jaunus, un man ir izdevies dažus atkal satikt, bet tas nav tas. Bet varbūt es neesmu vairs tā, un jo vairāk es cenšos socializēties, jo mazāk man tas sanāk. Agrāk mans Skolotājs mani vadīja, bet tagad man pašai jāmeklē ceļš. Visās grāmatās aprakstīts, kā mums viss jāmeklē un jādara pašiem, pat ja sāp un ir grūti... Man nevajag patiesībā daudz – tikai sajust, ka tu man blakus jūti to pašu... Bet šeit sākas krustojums, kurā ir saskares punkts, bet ceļi tik un tā aizet katrs uz savu pusi.
Man gribas atstāt šo pilsētu un palīdzēt savi dvēselei rast mieru. Sapakot somu un doties pretī nezināmajam, bet tālākais, kur es varēšu šajā nogalē aizdoties, ir jūra... Tas arī nav slikti, bet gribētos tālāk. Nespēju, patiešām vairs nespēju būt šeit. Bet man ir jāiemācās aizvērt acis un atdoties rudenim, izslēgt no prāta to, ko es redzu, un iedomāties, ka esmu tur, kur ir mana sirds.
Nezinu, kas šodien ir mainījies, bet gribas sākt visu no sākuma un izpildīt pāris uzstādītos mērķus, jo jāsāk ar mazumiņu. Jāpadomā tikai, vai man pietiks spēka un motivācijas. Varbūt tas ir tikai vienas dienas “apgaismojums”, un rīt man atkal liksies, ka viss ir pa vecam. Kā gribētos sev domubiedru, kas tiektos pie tā paša, kas vēlētos rast maģiju, izbēgt no ikdienas, aizmirst dzīves “sūdus” un dzīvot šodienai, nestrīdoties tizlu sīkumu dēļ. Bet mums vienmēr bijusi katrai sava taisnība. Vai šādā veidā ir iespējama harmonija? Bet nav cilvēka šeit, šajā pilsētā, kurš aizvestu mani prom no šīs meklēšanas, un ar to es vēlos sākt sarakstu:
Un es aizdomājos, vai es drīkstu? Vai drīkst priecāties? Vai drīkst savu dvēseli atbrīvot no skumjām? Vai mamma gribētu, lai es dzīvoju citādāk? Skumjas nekad nepazūdīs... Nekas nespēs aizpildīt šo zaudējuma tukšumu! Nekad! Bet es vēlos sajust dzīvi... Kādu laiku es to nespēju, un katra diena man bija kā mocības. Cik savāda ir šī sajūta, kad vairs neienīsti dienu... pieņem šodienu un tā pieņems tevi, parūpēsies un dos tev visu nepieciešamo... Bet varbūt nedrīkst. Varbūt tas nav pareizi. Pat ja nav pareizā un nepareizā – esmu cilvēks, kuram šī pasaule vienmēr ir interesējusi maz, un varbūt tieši tāpēc tajā man nav vietas. Bet varbūt man tā ir jāatrod? Jāprot atkal dejot, jāprot atkal priecāties, jāprot sevi nošķirt no pilsētas trokšņiem un pārvērst dzīvokli par savu svētnīcu... Nē, man nepatīk tur ārā, ārpus šīm sienām, kā tikai pie jūras. Man grūti šajā kņadā un steigā, neskaitāmos luksoforos un dažādos cilvēkos. Protams, tas nekas nebūs salīdzināms ar vietu, kur esmu dzimusi. Man pietrūkst to nostaļģisko vietu un bohēmas, perioda, kad biju laimīga. Šiet man nav draugu, un tas man liek justies vientulīgi. Var rast jaunus, un man ir izdevies dažus atkal satikt, bet tas nav tas. Bet varbūt es neesmu vairs tā, un jo vairāk es cenšos socializēties, jo mazāk man tas sanāk. Agrāk mans Skolotājs mani vadīja, bet tagad man pašai jāmeklē ceļš. Visās grāmatās aprakstīts, kā mums viss jāmeklē un jādara pašiem, pat ja sāp un ir grūti... Man nevajag patiesībā daudz – tikai sajust, ka tu man blakus jūti to pašu... Bet šeit sākas krustojums, kurā ir saskares punkts, bet ceļi tik un tā aizet katrs uz savu pusi.
Man gribas atstāt šo pilsētu un palīdzēt savi dvēselei rast mieru. Sapakot somu un doties pretī nezināmajam, bet tālākais, kur es varēšu šajā nogalē aizdoties, ir jūra... Tas arī nav slikti, bet gribētos tālāk. Nespēju, patiešām vairs nespēju būt šeit. Bet man ir jāiemācās aizvērt acis un atdoties rudenim, izslēgt no prāta to, ko es redzu, un iedomāties, ka esmu tur, kur ir mana sirds.
Nezinu, kas šodien ir mainījies, bet gribas sākt visu no sākuma un izpildīt pāris uzstādītos mērķus, jo jāsāk ar mazumiņu. Jāpadomā tikai, vai man pietiks spēka un motivācijas. Varbūt tas ir tikai vienas dienas “apgaismojums”, un rīt man atkal liksies, ka viss ir pa vecam. Kā gribētos sev domubiedru, kas tiektos pie tā paša, kas vēlētos rast maģiju, izbēgt no ikdienas, aizmirst dzīves “sūdus” un dzīvot šodienai, nestrīdoties tizlu sīkumu dēļ. Bet mums vienmēr bijusi katrai sava taisnība. Vai šādā veidā ir iespējama harmonija? Bet nav cilvēka šeit, šajā pilsētā, kurš aizvestu mani prom no šīs meklēšanas, un ar to es vēlos sākt sarakstu:
- Atrast cilvēku, kas ir ārpus ikdienai
- Iemīlēt šo pilsētu
- Dzīvot šodienai
- Rast maģiju
- Kļūt laimīgai
- Kļūt labākai